My book

My dear friends!

I have written a book called “If you want to change the world” and here it is published. I am sorry that it is not translated to English yet, but You can open a little part of it for small impression. Example The book is written as a diary about my experience as development instructor (voluntary worker) in Africa. In first I was studying in Norway for 1 year and after got to Zambia for 6 months. The story is about me, people around, nature, one of the richest country compering to one of the poorest and about my schools headmasters murdering in the end. This is independent view on “Humana people to people” worlds activities. Donations for translation are very welcome as well as your help if You are expert in both languages – Latvian and English.

Dārgie draugi!

Šeit jūs varat lasīt manu grāmatu “Ja pasauli vēlies Tu mainīt”. To esmu sarakstījis pirms dažiem gadiem, kad piedalījos “Humana people to people” labdarības programmā, kā attīstības instruktors jeb ‘brīvprātīgais”. Viss sākās ar mācībām Norvēģijā gada garumā, bet turpinājās ar praksi Āfrikā – Zambijā, kur es pavadīju pusgadu. Šī grāmata dienasgrāmatas veidā stāsta par manu pieredzi, attiecībām ar cilvēkiem, valstīm un visbeidzot par skolas direktora slepkavību. Šis ir mans neatkarīgais viedoklis par pieredzēto un labdarību pasaulē. Teksts un fotogrāfijas ir manas, bet par korektora palīdzību pirmajai pusei – Norvēģijas daļai, man jāpateicas Džerijam Šternam un Dārtai Mežancei. Pārpublicēt un citādi izmantot fotogrāfijas vai tekstu, bez manas atļaujas ir aizliegts. Ja vēlaties palīdzēt ar grāmatas tulkošanu angliski un esat abu valodu speciālists, tad laipni lūdzam sazināties ar mani personīgi! Šī grāmata tiks publicēta soli pa solim un tas var aizņemt pat pusgadu, jo materiāla ir patiešām daudz. Esiet pacietīgi! :)

Laipni lūdzam iegrimt “brīvprātīgā” dienasgrāmatā!

_____________________________________________________________________________________________

Ja pasauli vēlies tu mainīt …

Vaks

Vaks2

Norvēģija

 

21.12.2009.

IEPAZĪŠANĀS

Tam, kurš ir augstāk, redz mūs un visu zina!

Labais burvi!

Dod mums gaismu un spēku, lai mēs varam piecelties agri no rīta un priecāties par ik rītu, ko Tu mums sarūpē. Lai varam redzēt tālāk par savu kabatu un sauju, un ieraugām to brīnišķo skaistumu, kas ir mums apkārt. Dod siltumu, kas mums vajadzīgs, lai mēs iepazītu mīlestību. Dod mums spēku ticēt brīnumam un darīt brīnumus. Mēs nevēlamies neko neiespējamu, jo viss taču ir iespējams. Sūti Saules enerģiju mūsu sirdīm gan dienā, gan naktī. Atbrīvo mūs no ļauna. Lai labais vienmēr uzvar ļauno un mēs visi esam laimes pārņemti. Lai viss notiek tā, kā mēs to vēlamies – jo mēs nevēlamies neko sliktu.

Ir Ziemassvētku laiks. Šogad tiekam lutināti ar skaistu, dziļu sniegu (Kolkā pirms dažām dienām sasniga pat metra biezumā). Es dzīvoju Latvijā – un pie mums, atšķirībā no Āfrikas, ir pierasts, ka ziemā ir sniegs un temperatūra turas zem nulles. Ziemassvētkos vienmēr tiek gaidīts sniegs, jo kas gan tie par Ziemassvētkiem, ja nav sniega un eglītes? Kas gan par svētkiem bez Ziemassvētku vecīša, dāvanām, piparkūkām un zirņiem ar speķi? Šī būs garākā ziema manā mūžā, bet tai sekos trīs vasaras pēc kārtas un tātad arī Ziemassvētki kaut kur Āfrikā zem palmas un karstumā.

Esmu lielu pārmaiņu priekšā, tādēļ šodien – 21. decembrī, tieši mēnesi, pirms sākas mans ceļojums uz citu valsti, kas paredzēts vien kā sākums manu pusotru gadu ilgstošajam ceļojumam, sāku rakstīt šo dienasgrāmatu.

Esmu uz piedzīvojumiem mazliet traks mākslinieks–fotogrāfs. Fotografēju dažādus pasākumus, interjerus, produktus, tehniku, ēkas. Esmu viens no Latvijas „Urbantrip” fotogrāfiem. Labprāt ceļoju gan pa savas valsts ārēm, gan arī tuvākām un tālākām zemēm. Esmu bijis dīdžejs, radio raidījumu vadītājs, deju kluba mākslinieciskais direktors, burvju mākslinieku menedžeris, radio un sabiedrisku pasākumu producents, „Kabriokluba” dibinātājs.

Ārkārtīgi mīlu savu valsti. Kokus, dzīvniekus, upes, jūru un, protams, cilvēkus. Kaut esmu galvaspilsētas puika un Rīga man ir ārkārtīgi mīļa, tomēr vienas no spilgtākajām emocijām man saistās ar tādām pilsētām kā Sigulda, kurp arī es, tāpat kā turpat vai ikkatrs latvietis, dodos rudeni skatīt, jo nav daudz pilsētu un vietu Latvijā, kur rudi zeltītos, rudens apmetņos tērptos kokus un upi no kalna virsotnes var vērot. Arī Kuldīga – viena no vecākajām Latvijas pilsētām, kas ik vasaru vilina ar saviem pilsētas svētkiem, Ventas rumbu (platāko ūdenskritumu Eiropā) un ielu festivāliem. Ir grūti izskaidrot cilvēka atmiņas izvēli atcerēties vienus notikumus, bet citus aizmirst, bet šķietami mazsvarīgo notikumu, kad nupat biju iegādājies Saab ražojuma kabrioletu un ar draugiem devos uz Kuldīgu pusdienas ieturēt, šķiet, nekad neaizmirsīšu. Tādas emocijas sagādāja Latvijas gleznainais rudens un jaukie, pa ceļam satiktie cilvēki. Kuldīga ir mierīga un nesteidzīga kurzemnieku pilsētiņa, kur jauko cilvēku un labo restorāniņu dēļ vienmēr gribas atgriezties.

Tāpat vienmēr atmiņā mazās jūras krasta pilsētiņas – Saulkrastu atmosfēra karstās vasaras dienās, kad vasarnieki laiskojas krasta smiltīs, ķerot iedegumu, spēlējot frīsbiju un pavadot laiku ar bērniem.

Tā kā vienmēr esmu daudz strādājis, cenšoties sasniegt kādus paša izdomātus mērķus – kļūt par populāru dīdžeju, vēlāk par deju kluba un tērpu dizaineru darinātu apģērbu veikala īpašnieku, pēc tam par labāko fotogrāfu starp tiem, kas specializējas dokumentālu fotouzņēmumu fiksēšanā, tad man nekad nav bijis pietiekami daudz laika lai apceļotu pasauli un iepazītu citas kultūras. Tagad vēlos īstenot savu sapni par to, kā man būtu jādzīvo – ceļot pa pasauli, uzņemot fotogrāfijas, komunicējot ar dažādu kultūru un pasaules malu cilvēkiem un iepazīt viņu dzīvesveidu, kultūras atšķirības un tradīcijas.

07.01.2010.

GATAVOŠANĀS

Šoreiz Latvijas ziema ir neticami skaista. Izrunājot vārdu neticami gribās tajā ielikt īpašu jēgu un pavilkt to garāku. Apmēram tā – ne-ti-ca-mi. Tik daudz sniega, kā šogad, sen nav bijis. Gribās aizmirst iepriekš pieredzētās ziemas, kad slapjdraņķa nomocīti šķendējāmies par klimata izmaiņām, globālo sasilšanu un citām nebūšanām, kas ziemām likušas kļūt siltākām un neglītākām. Ja aizvadītā gada ziemā slēpošanas trases Latvijā nīkuļoja, jo sniega nebija, tad šogad ir gluži citādi. Sniegs turas visu ziemu, un es sāku atcerēties, ar ko ziema man kādreiz ir bijusi mīļa… Bija laiki, kad vai ik dienu devos slēpot uz kalnu vai vismaz devos pastaigā uz plastmasas slēpītēm šļūcot pakaļ sunim tā lielajā skrējienā.

Šogad Ziemassvētkos pirmo reizi biju baznīcā uz dievkalpojumu. Mazajā (salīdzinot ar galvaspilsētas baznīcām) Garkalnes baznīcā stundu ilgajā dievkalpojumā sēdēju ar svecīti rokā un kā bērns aizkustinājumā priecājos par mācītāja runu. Šķiet, mācītājs labāk par jebkuru citu runātāju, kas ētera laiku televīzijā vai radio aizņem jaunā gada naktī, zināja, kā klausītājus iedvesmot. Mana svecīte nodega vien līdz pusei, un gribas to paņemt līdzi lielajā ceļojumā.

Nav nemaz tik viegli saprast, kas šādā braucienā būtu jāņem līdzi, bet kas lieki aizņems vietu un būtu atstājams mājās. Kā noorganizēt visas aizbraukšanas lietas un atvadīties no cilvēkiem? Šķiet, visgrūtāk būs atvadīties no radiniekiem. Kā lai atvadās, liekot viņiem skaidri saprast, cik ļoti svarīgi viņi man ir un cik ļoti viņus mīlu? Iespējams, ka tiem, kas jau iepriekš tik ilgu laiku pavadījuši ārpus savas valsts, ir daudz vieglāk, taču es ilgāk par diviem mēnešiem neesmu bijis prom no šīs zemes. Pirms aizbraukšanas gribas satikt visus draugus, bet tas nav tik grūti, jo es jau mēnesi gatavojos. Piektdienu vakaros aicinu savus draugus uz novusa turnīru klubā „Piens”. Laicīgi ierodoties mēs iedzeram pa kādai kafijai, saspēlējam viens pret vienu vai divi pret diviem un parunājamies. Vakara gaitā publika sāk ierasties padejot un mūsu kopā sanākšana pārvēršas citā kvalitātē.

Protams, nav jau jādramatizē. Pasaule šajos laikos ir kļuvusi ļoti maza un lidojumi ļoti lēti. Gadījumos, kad radinieki vai draugi ir šķirti, viena no labākajām izgudrotajām lietām ir „Skype, kas sniedz iespēju piezvanīt bez maksas. Tad nu esmu savējos apgādājis ar mikrofoniem, lai pats varētu piezvanīt, un šķiet, ka tā mēs būsim daudz tuvāki. Gandrīz, kā vienā valstī atrodoties. Nav vairs tie laiki, kad bija jāraksta vēstules, jāpērk aploksnes un markas, un uz vēstules piegādi caur pastu jāgaida nedēļu un ilgāk, vai telefona zvani jāpiesaka centrālē un pāris stundas jāgaida uz savienojumu.

Kopš brīža, kad izlēmu doties savā lielajā piedzīvojumā, esmu sācis kravāt mantas un to daru joprojām. Arī šis ir interesants piedzīvojums. Viss, kas man pieder un atrodas manā dzīvoklī, ir jāizšķiro, no liekā jāatbrīvojas, pārējais jāsagrupē, jāsavieto transporta kastēs un jānogādā uz vecāku privātmāju. Gluži kā pārvācoties uz citu dzīves vietu, vien ar to atšķirību, ka to visu es negrasos izpakot jaunajā mājvietā un salikt tajos pašos vai jaunos plauktos. Tagad visa uzkrātā mantība ir tikai apgrūtinājums, jo vismaz pusotru gadu man nebūs vajadzīgas ne šīs grāmatas, ne trauki, kompaktdiski, gultas veļa, suvenīri, televizors, printeris, mūzikas centrs, fotogrāfijas… utt. Mājās es neatgriezīšos pietiekami ilgi un lai neuzkrātu parādus par dzīvokli, esmu paredzējis to izīrēt. Vai tad varētu būt vēl labāks iemesls izkrāmēt pilnīgi visu…? Tā ir svētīga lieta, ko ikvienam vajadzētu darīt un varbūt pat biežāk nekā reizi mūžā. Atbrīvošanās no vecām mantām palīdz atbrīvoties no vecām atmiņām un tātad paver durvis jaunām iespējām.

Dzīvoklim īrnieku atradu jau pirms mēneša. Tas notika ļoti ātri. Pirmajā dienā, kad izlēmu, ka dzīvoklis jāizīrē, piedāvāju to savam draugam dīdžejam. Viņš neminstinoties piekrita to īrēt, jo tieši tad bija citas dzīvesvietas meklējumos. Tomēr aizvakar, kā zibens no skaidrām debesīm, nāca pārsteigums, ka vasarā viņš vēlas dzīvot vecpilsētā un tātad nevar īrēt šo dzīvojamo platību nākamo pusotru gadu. Tā bija ļoti nepatīkama ziņa, jo atrast labu īrnieku dzīvoklim, kurš ir patiešām mīļš, iekārtots tieši tā, kā es vēlos, un remontēts paša rokām, var tikai draugu vidū – un tātad potenciālo īrnieku skaits ir ļoti ierobežots. Tomēr situācija atrisinājās pārsteidzoši ātri. Atlika ievietot informāciju par to, ka kādam no saviem draugiem vēlos izīrēt dzīvokli, interneta vietnē Draugiem.lv, kā tūdaļ tai pašā dienā dzīvoklis tika izīrēts. Arī foto tehniku, kuru izmēru un svara dēļ nevaru paņemt līdzi plānoju izīrēt draugam fotogrāfam. Ļoti gribētos, lai manas studijas zibspuldzes visur būtu kopā ar mani, bet galvassāpju pietiks jau ar to, kas man būs līdzi, ja ņem vērā, ka manā gala mērķī Āfrikā viss, kas pieder baltajam cilvēkam, tiekot uzlūkots kā vērtība, kuru nozagt.

Lidosta "Rīga"es

  • Rīgas lidosta. Dodos ceļā.
  • Es – GarJānis mazā jaunās skolas apkārtnes iepazīšanas pastaigā.

23.01.2010.

IERAŠANĀS

Citas realitātes dienvidus. Nu jau pāris dienas mēģinu iedzīvoties norvēģu pilsētas Lillehammeras tuvumā. Kaut kur netālu atrodas Olimpisko spēļu lielais tramplīns slēpotājiem, kuru 1994. gadā, pie TV ekrāniem pielipuši, redzējām dažādu valstu sportistus iekarojam. Redzēju to pa auto logu no kalna pakājes. Iespaidīgi… Skats ar kalniem visapkārt ir tik vērienīgs, ka to grūti aprakstīt. Braucot un tumsā vērojot apkārtni no auto loga es nevarēju būt pārliecināts par to, vai tālumā redzamas zvaigznes vai tomēr izgaismoti dzīvojamo ēku logi. Vien tuvojoties attālumam, kurā var izšķirt detaļas es sapratu, ka atrodos kalna, kāda tuvumā līdz šim nekad nebiju bijis, pakājē. Lai nokļūtu virsotnē, kur atrodas skola, kurā mācības esmu uzsācis, arī mums ar manu sagaidītāju nācās iekarot kalnu, taču mūsu uzdevums, atšķirībā no slēpotājiem, bija tikt tajā augšā ne lejā. Pie 16 kilometru attāluma ceļa zīmes līdz skolai un pie perfekti notīrīta ceļa Mārtiņš tomēr izrādīja ne mazums uztraukuma par sarežģīto uzdevumu – uzbraukt kalnā. Vieglās automašīnas riepas nebija kalniem tās piemērotākās, tādēļ lielā ieskrējienā mums izdevās uzbraukt vien līdz augstienes viducim. Ceļa stāvums bija tik liels, ka brīžiem uz tā bija grūti pat nostāvēt, nemaz nerunājot par spolējošajiem auto riteņiem, kas tomēr lika automašīnai slīdēt atpakaļ, ne braukt uz priekšu. Daži šoferi šeit piekopjot pavisam dīvainu braukšanas manieri – braucot atpakaļgaitā. Tas gan ir ļoti bīstami, jo tādā veidā ceļš nav ne pārredzams, ne arī izgaismots, bet ziemā jau gaišs tāpat. Ilgi nopūlēties mums nenācās, jo ir izdomāti risinājumi tik slidenu ceļu pievārēšanai. Tā līdz skolai vēl neticis es jau sāku mācīties jaunas pieredzes – sniega ķēžu uzlikšanu uz riteņiem. Visām skolas automašīnām šādām ķēdēm vajadzētu būt, bet – tā kā nauda tiek ekonomēta vienmēr un uz visu, iegādātas tiek lētākās, un tās ātri plīst. No četrām saplēstām ķēdēm, bez instrumentiem (jo automašīnas ir kopējās un neviens par tām nerūpējas, un tātad instrumentu komplektu vienkārši nav) mums izdevās sakomplektēt divas izmantošanai derīgas. Lai gan atrodoties kalna viducī un stumjot auto tādējādi braucot pa dažiem metriem uz priekšu, tad atkal slīdot lejā, atkal remontējot ķēdes un atkal tiekot dažus metrus uz priekšu man likās, ka tās varētu būt manas „uguns kristības”, tā tomēr nebija. Nenotika nekāda filmēšana un mani komandas biedri nebija paslēpušies kaut kur krūmos aiz kupenām…

IMG_1856 Panorama

  • Skolas teritorija. Atrodas Hornsjo ezera krastā un šis ēku korpuss nosaukt tā vārdā.

Tā nu es esmu nokļuvis apburošā, sniegotā vietā Norvēģijas kalnos, kas pārsteidz ar metru biezu sniegu, kas mēdz būt arī dziļāks. Pat tik biezs, ka ceļi piekļūšanai uz skolu ir neiztīrāmi un neizbraucami. Tad tie tiek slēgti. Tādos brīžos izkļūšana no ēkas notiek, ar slēpēm kājās kāpjot ārā pa otrā stāva logu. Ja vien pārtika sagādāta laikus un pietiekamā daudzumā – bez tā var arī iztikt, jo skola, kurā mācīšos, atrodas ēku kompleksā kopā ar viesnīcu, sporta zāli, baseinu, spēļu zāli, bibliotēku. No vienas ēkas var nokļūt otrā, neparādot degunu aukstajam „Ziemelim”. Ēšana notiek, visiem studentiem (kas šobrīd veido ap 50 personu lielu kolektīvu) ierodoties ēdnīcā vienā laikā. Par ēdināšanu nav iemesla sūdzēties. Gluži otrādi. Jāpiedomā pie tā, lai neēstu par daudz, jo pretējā gadījumā lieko svaru šeit var uzņemt itin viegli. Pārsteidz pozitīvu un jauku cilvēku daudzums manu kolēģu vidū. Iespējams, mazliet varam līdzināties lielajam, internacionālajam sportistu-olimpiešu kolektīvam, kas pirms 16 gadiem dzīvoja šajā viesnīcā. Arī šobrīd šeit mēdz dzīvot sportisti, tomēr lielāko daļu viesnīcas iedzīvotāju sastāda slēpotāji-amatieri, kas ieradušies šeit, lai pavadītu laiku kopā ar ģimeni. Tā kā es pēdējo 15 gadu laikā ar ziemas sporta veidiem neesmu nodarbojies, nesteidzos to darīt arī šeit. Pirmkārt apmeklēju sporta zāli un peldbaseinu. Taču apsnigušās egles un kalni visapkārt ir tik skaisti, ka neslēpot šeit nav iespējams. To darīšu nākošajā nedēļā. Šobrīd jāizbauda brīvais laiks un jāgatavojas atvadu ballītei. Rīt vecākā grupa svinēs savu drīzo došanos uz Āfriku. Man līdz tādam brīdim jāgaida vēl ilgi. Esmu tikai pašā ceļa sākumā.

31.01.2010.

SNIEGA ALAS

Pirmā nedēļa skolā bija piedzīvojumiem bagāta. Viens no spilgtākajiem notikumiem, kas iekļauts pat obligātajā programmā, bija sniega alas būvēšana. Skola attaisno savu nosaukumu, es nodomāju. Nosaukums liecina par to, ka šī ir ceļotāju skola un katram ceļotājam var gadīties nakšņot neparedzamos un nepiemērotos apstākļos. Tad nu mūsu uzdevums – lielā, traktora sastumtā sniega kaudzē rakt sev sniega alu un, pēc vēlēšanās, nakšņot tajā. Sadalījāmies četrās komandās, no kurām vienas darbu vadīju es un tā kā mūsu komandā bija visvairāk cilvēku – septiņi, ar darbu mums veicās visātrāk. Iesākumā. Tomēr dienas šeit ir tik īsas, ka līdz tumsas iestāšanās brīdim alas rakšanu nepabeidzām. Ierāpties mūsu vienas nakts miteklī gan varēja, tomēr nevarēja būt ne runas, ka tur varētu gulēt vairāk par diviem cilvēkiem. Darbs un šī ideja bija lieliska, un man jau sāka likties, ka esmu ieradies uz brīnumjaukām izklaidēm, tomēr nakti izvēlējos šajā alā nepārlaist, dodot iespēju citiem. Kā nekā ne guļammaisu, ne arī paklājiņu no dzimtenes līdzi neņēmu, manas drēbes bija slapjas no dienas ilgā darba un jau strādājot biju paspējis nosalt.

Vita (par kuru sīkāk pastāstīšu citreiz) vēlāk stāstīja, ka naktī dažas stundas pavadot alā, esot novērojusi, kā aukstums kā čūska esot ložņājis ap viņu un meklējis vājāko vietiņu, kur iedzelt. Visu nakti alā neviens tā arī nenogulēja, tomēr viens otrs nākamo dienu pavadīja, šņaukājoties un dzerot karstas tējas. Nav gan skaidrs, vai šī aukstuma čūska viņus bija sadzēlusi, alas rokot, vai jau dienu iepriekš, kad pildījām ne mazāk interesantu skolas uzdevumu – stopēt uz tuvāko vai kādu tālāku pilsētu, runāties ar šoferiem un vietējiem iedzīvotājiem, lai iepazītu vietējo kultūru, un atgriezties tajā pašā vakarā vai nākošā dienā tādā pat veidā.

Neskatoties uz daudzajiem dzirdētajiem stāstiem par egoistiskiem, augstprātīgiem norvēģiem, kuri nemīl savā ripojošajā dzelzs karaļvalstī ielaist svešiniekus, mums ar manu stopēšanas partneri veicās tīri labi. No Hornsjoe (kalna virsotnes kur atrodas skola) līdz Oyer (pilsētiņai kalna nogāzē) mūs nogādāja ar skolas transportu. Bez kartes un saprašanas par to, kur atrodamies, vien zinot virzienu uz pilsētu, kurā vēlamies nokļūt, sākām iet pa šoseju – auto vadītājiem, kas brauca mums vajadzīgajā virzienā, rādot paceltu īkšķi un divus pilsētu nosaukumu uzrakstus uz balta kartona: Lillehammer un Hamar. Pirmā pilsēta ir ātrāk sasniedzamā, bet mēs bijām gatavi doties pat līdz Oslo. Vienīgais mērķis, kas norūpēja mūsu prātus, bija kartes iegūšana nākamajiem braucieniem. Par to mēs, protams, domājām jau skolas telpās, bet, tā kā interneta ātrums šeit ir visnopietnākais izturības un pacietības pārbaudījums, turklāt arī printeris mēdz nestrādāt, mūsu apņēmība sagatavoties savam stopēšanas braucienam izgāzās un nevainagojās panākumiem.

Stopojot esmu izbraukājis gan savu valsti, gan arī visu Vāciju, tomēr ziemas laikā to nebiju un nebūtu darījis, ja ne šī ceļotāju skola un tātad šī man jau atkal bija jauna šīs skolas ietvaros gūta pieredze. Tā nu mēs ar vienu no manām kursa biedrenēm – Liju devāmies ceļā. Kājām nogājām pāris kilometru līdz mūs savā transportā uzņēma Norvēģijā studējoša dāniete, kas nupat steigā savā automašīnā iemetusi slēpes un no Oyer tuvējās slēpošanas trases devās uz savu LIllehammeras priekšpilsētas universitāti.

Viens no jautājumiem, kuru vēlējos noskaidrot, tiekoties ar cilvēkiem šeit, – vai vikingu gars joprojām ir dzīvs (tāds dīvains jautājums iegūts skolas uzdevumā). Mūsu sarunā jaunā dāma atklāja, ka atliek vien apmeklēt kādu norvēģu bāru pēc pusnakts – un tur noteikti varēs sastapt personāžus, uz kuriem paskatoties, uzreiz būs skaidrs, ka tie ir vikingu pēcteči. Atlikušos divus kilometrus no universitātes līdz pilsētas centram mēs mērojām West Coast (reģions Norvēģijā) pensionāra baltajā „Citroen”, kura durvis mums pavērās, vēl pirms paspējām pacelt savus baltos karogus ar vēlamo galamērķu pilsētu nosaukumiem.

Sirmais norvēģu kungs sagrāva manis dzirdētos mītus, kas stopotājiem par šo tautu neliecināja neko labu. Nu mūsu angļu valodas zināšanas, ne arī viņējās nebija labs pamats mūsu sarunai tomēr kontaktu atrast pat bez vārdiem bija visai viegli. Atpakaļceļā savā auto mūs uzņēma sveštautieši – poļi. Mazā automašīnītē no darba viesnīcā uz savām pagaidu mājām pārvietojās 3 poļi, kuri ar lielāko prieku mūs aizveda līdz Oyer un pastāstīja, ka Norvēģijā ierodas katru gadu, lai strādātu viesnīcā un nopelnītu „ļoti labu naudu”.

Lillehammera izrādījās ļoti jauka pilsētiņa ar koka apbūvi, kas mani pārsteidza, jo koks taču nav tas izturīgākais materiāls šādu, zemu temperatūru pievārēšanai. Varbūt es kļūdos. Nekas izņemot caur nostaigāto sniegu knapi redzamajiem olimpiskajiem riņķiem uz gājēju ielas trotuāra neliecināja par šīs pilsētiņas olimpisko vēsturi. Vismaz pirmā tās apmeklējuma laikā es nemanīju nekādu zīmju.

Skolā savā starpā smejoties, pirms doties ceļā, mēs spriedām, ka visi noteikti satiksimies kādā „McDonald’s” restorānā, taču tā nenotika. Iespējams, tādēļ, ka pazīstamais zīmols nekur nebija pamanāms. Tā vietā mēs gandrīz visi tikāmies uz pilsētiņas gājēju ielas, kura atgādināja Jomas ielu Jūrmalā. Nebija sastopami vien tie, kursabiedri, kas jau iepriekš bija izvēlējušies doties pretējā virzienā vai daudz tālāk – uz Norvēģijas galvaspilsētu Oslo.

Kopš manas ierašanās ceļotāju skolā ir pagājusi tikai pusotra nedēļa, bet man jau nākas atvadīties no dažiem komandas biedriem. Seši no „jauniesauktajiem” dosies uz Zviedriju, lai 3 mēnešus pavadītu tur, strādājot un pelnot naudu mācībām un savam braucienam uz Āfriku vai Indiju. Zviedrijā ir šīs skolas, tā teikt, filiāle. Ar šiem sešiem mēs vēl satiksimies, kad skolā sāksies mācību periods, bet ar septīto – Vitu (dāma, kas strādā par volejbola treneri tiem, kuri pārvietojas ar ratiņ krēsliem. Arī Vitas vīrs ir treneris, bet pieaugušie bērni – sportisti.) mums nākas šķirties. Vita šeit ieradās, lai paceļotu pa pasauli, tomēr pēdējie piedāvājumi ir bijuši vēl interesantāki, tādēļ viņas koferis jau atkal ir sakravāts un ceļojumu biļetes kabatā.

3-Lillehammer6-Lillehammer

  • Mani kursa biedri Julians (Rumānija) un Grieta (Latvija) Lillehammeras ielās iztaujāja norvēģus par vietējo kultūru. 
  • Mani kursa biedri gatavi doties atpakaļ uz skolu.

08.02.2010.

DARBA GAITU UZSĀKŠANA

Aizvadītā nedēļa apstiprināja manu priekšnojautu, ka ilgi nevar turpināties šī kūrortam līdzīgā dzīve, kad nekas nav jāstrādā. Brokastis, pusdienas un vakariņas tiek gatavotas tik garšīgas, ka grūti neēst un pat gribās vēl, bet, pārfrāzējot veco izteicienu „kas nestrādā, tam nebūs ēst”, gribas teikt – kas ēd, tam jāstrādā. Iestājoties februārim ir sācies pirmais programmas periods – „Prekurss”, kad studentiem trīs mēnešus darot skolas sagādātos darbus ir jānopelna mācību samaksa. Līdz šim brīvā laika bijis tik daudz, ka atliek tikai izvēlēties, kā to pavadīt – doties slēpot, snovot, pastaigā pa sniegoto mežu, uzspēlēt pingpongu, šahu, peldēt baseinā, mācīties kādu valodu, skatīties filmas vai ko citu, bet pirmdien es sāku strādāt, lai atpelnītu savu uzturēšanos viesnīcā un nopelnītu studiju maksu.

Nedēļa sākās ar pārcelšanos dzīvot citās telpās. Tā kā izmitināti jaunie studenti tikām viesnīcā, bet šīs istabiņas vajadzīgas viesiem – policistiem ar suņiem, kas ieradušies mācību programmas ietvaros – sniegā pazudušu cilvēku meklēšanas prasmju apgūšanai ar suņiem, tad tikām pārcelti dzīvot neremontētās, viesu vajadzībām neizmantotās telpās. Manā istabā visi četri stūri tika aizņemti ar „raskaladuškas” tipa saliekamām gultām un atlika vien neliela vieta, kur apgriezties. Šķiet, es šobrīd dzīvoju vienā no labākajām istabām. Kaut arī mēs šeit esam četri cilvēki divdesmit kvadrātmetros, tomēr mums vismaz ir vannas istaba ar gaismu, ūdeni, vannu (kuru nedrīkstam lietot, jo tekot ūdens) un skapi. Kaut arī ļoti mazu, bet tomēr skapi. Citās istabiņās, kurās salika pārējos četrus puišus un dāmas pa trim kopā, nav ūdens, tualetes, skapja vai vēl kaut kā, ko pat nezinu. Mūsu istabā iespējams uztvert interneta signālu, turklāt tā ātrums, atšķirībā no lielākās daļas telpu, kur pulcējas cilvēki, neliek domāt, ka jau esmu Āfrikā. Acīmredzot man ir izdevies pieslēgties kādam viesnīcas signālam, kuru neizmato tik daudz lietotāju, kā skolas internetu.

IMG_2242 Panorama

Ar policijas suņiem man neiznāca parunāties, jo visu nedēļu strādāju un tā īsti nebija laika, taču es iepazinos ar citiem četrkājainajiem. Nē. Nekas slikts ar mani nebija noticis un nebija vajadzīgi suņi, lai mani meklētu kādā dziļā sniega kupenā. Viss ir daudz vienkāršāk. Viesnīcā nakšņoja dažas ģimenes, kuras aizraujas ar kamanu braukšanu, izmantojot suņu pajūgu. Ap desmit suņiem pietrokšņoja pilnu pagalmu, un to pamanot, es devos ārā ar savu fotokameru. Saimnieks laipni iepazīstināja mani ar savu vilcējspēku, tomēr nevienu no vārdiem es nespēju iegaumēt. Ja tie būtu manā valodā rejoši suņi, tad varbūt varētu, tomēr tie bija vietējie. Mans lielākais pārsteigums bija suņu draudzīgā attieksme. Tikai viens no tiem bija nobijies. No manis vai fotoaparāta – man nav zināms, bet manam mēģinājumam to nobildēt sekoja suņa atkāpšanās, cik tālu vien iespējams, un mēģinājums izšmaukt no kakla siksnas, kas turēja to savos apskāvienos. Arī pārējie suņi bija katrs ar savu raksturu. Viens – liels pozētājs. Kad to bildēju, viņš apsēdās ļoti taisnu muguru, kājas skaisti salika kopā un grozīja galvu, acis nenovēršot no objektīva. Nu īsts modelis. Cits visādi mēģināja tikt zem manas glāstošās rokas un bija greizsirdīgs, ja glaudīju viņa brāļus. Vispār šie suņi man mazliet atgādināja klaunus, jo, salīdzinot ar Latvijā sastopamajām šķirnēm, šie izskatījās kā uzkrāsotām acīm, lai būtu izteiksmīgāki. Viens no draudzīgākajiem suņiem tik ļoti sadraudzējās ar Vitu, kura tovakar vēl bija šeit, ka mirklī, kamēr viņa neskatījās, tas viņu iezīmēja kā savējo. Nu jau Vita ir tālu prom un raksta: „Šodien biju Pasaules malā. Tā viņi dēvē Oslo fjordu beigas un vietu, kur tie satiekas ar atklāto jūru. Neiedomājama dabas varenība un skaistums visapkārt. Desmitiem akmeņu. Tādu kā mūsu Gaiziņkalns. Tagad var saprast, kādēļ norvēģi saka, ka viņi ir pārāki par pārējo ES (Eiropas Savienību). Katram te pagalmā pa jahtiņai vai laiviņai (tikai mazliet mazākai kā mūsu miljonāriem)… Rīt iesim uz vietējo slavenību labdarības ziedojumu koncertu Haiti zemestrīcē cietušajiem (biļetīte tikai 30 EUR…).”

5-Vita3-Vita7-Vita

  • Suņi, kamaniņu vilcēji un Vita.

01-Conatiners

Darbi studentiem tiek piedāvāti dažādi, un nevienu tā īsti neinteresē, ko kurš izvēlēsies, prot vai spēj paveikt. Svarīgākais ir tas, ka trīs mēnešu laikā ikvienam ir jānopelna 39 000 Norvēģijas kronu un neveiksmes gadījumā programma skolā jāpamet mācībām pat nesākoties. Par dažādiem darbiem ir dažādi atalgojumi, bet nevarētu teikt, ka tie ir ļoti godīgi – jo, lai vienkāršotu grāmatvedību, darbi tikuši sadalīti pāris kategorijās un katrā ir noteikta samaksa par stundām vai padarīto darbu. Mans fotogrāfa amats šeit nevienam nav vajadzīgs jeb pareizāk sakot, noderētu, bet neviens skolas vai viesnīcas ietvaros par to nevēlas maksāt. Tad nu mans darbs šobrīd ir rūpnieciski sagatavotu metāla detaļu kniedēšana, no tām veidojot konteinerus, kuri vēlāk jānogādā uz 80 km attālo pilsētiņu Hamar. Konteineri paredzēti vietējo iedzīvotāju ērtībām, atbrīvojoties no nevajadzīgām drēbēm un tādējādi palīdzot Āfrikas un Indijas iedzīvotājiem. Es stāstu par drēbēm, kas nonāk uz pakaramajiem otrās iespējas (second hand) veikalos. Darbs ir krasi atšķirīgs no mana ikdienas darba, taču, tā kā man patīk garāžas darbi, arī šis nav slikts.

  • Konteineru remonts. Šeit netiek šķirots, kas ir sieviešu darbs un kas nav. Visiem jādara viss. 

13.02.2010.

IZBRAUCIENI

Ir manas 35. dzimšanas dienas priekšvakars, bet nekas par to neliecina. Ja nu vienīgi savlaicīgs apsveikums, kuru šodien saņēmu virtuālajā pasaulē, runājot ar vecākiem. Šoreiz es nebūšu vienīgais jubilārs jo viens no maniem šī brīža istabas biedriem, ungārs ar atmiņā viegli paliekošu vārdu Gabor ir 13. februāra bērns. Metot monētu gaisā, lai izšķirtu, kurā dienā mēs kopā svinēsim savas jubilejas, liktenis izlēma par labu manai dienai – 14. februārim. Šķiet, ka citi rītvakaram kaut ko gatavo mūsu apsveikšanai, bet mēs organizējam cienastu un nelielu vakara programmu izklaidēm. Nu, bet līdz rītdienai vēl tālu.

  • Gabors pie UFF konteineriem, kurus divatā esam sakniedējuši. Šādos konteineros Norvēģijā iespējams ziedot drēbes, kuras vairs netiek lietotas.

Šovakar gribas atcerēties to, kas noticis šīs nedēļas laikā, un būtiskākais šonedēļ ir mani daudzie izbraucieni ārpus skolas. Jau pirms ierašanās šajā skolā biju informēts par to, ka darba man būs pilnas rokas, jo esmu vecāks par 24 gadiem, tātad varu braukt pie stūres – un man ir automašīnas vadītāja apliecība. Vadītāji šeit ir vajadzīgi, jo katrs izbrauciens ārpus skolas saistīts ar auto un vadītāju. Citādi no šejienes nevar tikt prom, jo skola atrodas ceļa galā un svešas automašīnas garām nebrauc, turklāt arī ar skolas auto jāmēro 16 km līdz tuvākajam ceļam, kur var atrast satiksmes autobusu vai nostopēt garāmbraucošu auto. Tā nu man ik dienas ir kādi darbi, un dažkārt no izbrauciena atgriežos pēc vairāk kā 12 stundām. Mēdz būt arī garāki izbraucieni, piemēram, uz West Coast. Turp vēl neesmu braucis, bet citi no šī pārbrauciena atgriežas pēc 3-4 dienām un burvīgākais ir tas, ka tieši šādos izbraucienos vislabāk var iepazīt Norvēģiju.

06-Westcoast

  • Prāmja ierašanās ostā. Westcoast. Ar šādiem prāmjiem rietumu krastā pastāvīgi nākas pārcelties no viena fjorda krasta uz otru.

Vakarā pēc darba Hammar pilsētā, kad jau satumsis, dodoties atpakaļceļā uz skolu, jābrauc caur Lillehammer. Pirms nonākam šajā pilsētā, vismaz piecus kilometrus var redzēt neticami skaistu skatu. Vispirms pār Norvēģijas lielāko ezeru Mjosa redzamas tikai dažas gaismiņas. Vēlāk šo gaismiņu kļūst arvien vairāk un vairāk, līdz pašā kalna virsotnē kā tāds milzu jāņtārpiņš iezaigojas jau pieminētais olimpiskais slēpošanas tramplīns. Kad pilsēta jau redzama un tās izmēri apjaušami, piedzīvojums turpinās ar šo tūkstoš sveču iedegšanos arvien spilgtāk un spilgtāk atkarībā no attāluma, kādā atrodos. Piedzīvojums noslēdzas ar automašīnu apstāšanos un zvaigžņu, kalna, daudzo gaismiņu vērošanu tam vispiemērotākajā vietā, kur izveidots skatu laukums. Uz brīdi liekas, ka norvēģi ir padomājuši par visu. Tomēr tas ir maldīgs priekšstats. Lielākajā daļā tā paša ceļa ir vienas joslas kustība, kas ir drošības barjeru ieskauta. Neskatoties uz mazajām SOS saliņām, kur divi vieglie vai viens smagais auto var apstāties, netraucējot kustību, nevaru iedomāties, kas notiek uz vienas no valsts galvenajām šosejām A6, ja notiek kāda avārija. Pat ātrās medicīniskās palīdzības automašīnas šādās vietās nevar piebraukt, nemaz nerunājot par to, ka visa satiksme tiek paralizēta. Un šķiet, ka šeit avārijas notiek ļoti bieži, jo sniegs ir turpat vai visu gadu un daudzas automašīnas izskatās cietušas tieši slideno laika apstākļu dēļ.

Un kā notiek ceļa remonts? Ja vienu joslu remontē, tad automašīnas var braukt tikai pretējā virzienā? Par šo jautājumu es vēl painteresēšos. Bet lielāko prieku no ceļiem man šobrīd sagādā sniegotais, līkumotais un kalnainais ceļš no skolas līdz tuvējai pilsētiņai Oyer. Ceļa segums ir sniegs un ledus. Taisnos gabalus braucot, sniegs mirguļo – un, atceroties pasaku par Sprīdīti, šķiet, ka kaut kur ir paslēpta manta un spīgulīši norāda, kur jārok. Pusceļš jābrauc pa nosacīti taisnu ceļu, bet otra puse ir brauciens augšā un lejā. Visticamāk, šis brauciens vasarā nesagādā nekādas grūtības un ir viegli izbraucams, taču ziemā no kalna lejā jābrauc otrajā ātrumā, lēnītēm, uzmanoties no slīdēšanas, taču pretējā virzienā taktikai jābūt daudz smalkākai. Jābrauc trešajā ātrumā un jāieskrienas tā, lai auto ne brīdi neapstātos, jo katra apstāšanās ir risks, ka uzsākt kustību vairs nebūs iespējams, jo ceļš ir pārāk slidens. Tai pat laikā nedrīkst braukt par ātru, jo serpentīna veida ceļš ir asi līkumots un vietām ir pat bail skatīties pa auto logu lejup.

19.02.2010.

SLIKTA ZIŅA

Esmu neskaitāmas reizes ticis brīdināts par to, ka Āfrikā pat mierīgajos reģionos baltos cilvēkus uzlūko kā potenciālos upurus apzagšanai, nemaz nerunājot par to, kas notiek nemieru vietās vai kara zonā. Bet kādēļ neviens neminēja to, ka arī Norvēģija ir bīstama?

15. februāris visai skolai sākās ļoti agri. Trijos trīsdesmit mūs visus ar pamatīgiem klaudzieniem pie durvīm uzmodināja un bez sīkākiem paskaidrojumiem lika steigšus doties uz sapulci. Jau pēc 10 minūtēm mēs visi, mazliet līdzīgi rozīnēm, sēdējām bibliotēkā, kas ir mūsu skolas lielākā telpa un regulāri tiek izmantota sapulcēm, un gaidījām sliktas ziņas. Man likās, ka tas būs kāds sīkums, piemēram, nepietiekami labi sakopta telpa pēc manas dzimšanas dienas svinībām, kāda nozagta alkohola pudele no viesnīcas bāra (Tāds gadījums jau esot bijis neilgi pirms manas atbraukšanas. Kāds bārā bija nozadzis 3 viskija pudeles) vai kas līdzīgs. Sliktā ziņa patiešām izrādījās slikta. Skolas vadība mums paziņoja, ka divi no studentiem, kas pa dienu bija devušies tālajā ceļā uz rietumu krastu West Coast, cietuši auto avārijā. Automašīna uz apledojušā ceļa bija sākusi slīdēt un kļuvusi nevadāma. Nonākot aci pret aci ar pretim braucošo kravas automašīnu, no sadursmes izvairīties vairs nebija iespējams, un 20 gadus jauns vīrietis no Čehijas vārdā Milan, kuru visi šeit uzskatīja par vienu no labākajiem, atsaucīgākajiem un pozitīvākajiem cilvēkiem, gāja bojā. Deviņus gadus vecākā Valentīna no Bulgārijas, kura savu dzimšanas dienu svin vienā dienā ar mani un tieši savā dzimšanas dienā cieta šajā avārijā, arī ir viena no jaukākajiem cilvēkiem mūsu komūnā. Protams, ka šī ziņa mūs šokēja. Interneta portālos norvēģi kritizēja sliktos ceļus un to, ka ceļš netiek kaisīts un neskarts var stāvēt apledojis, līdz dabīgā veidā nokusīs. Daudzi vaino ceļu uzturētājus, bet neviens pats komentētājs nav izteicis domu, ka vainīgi bijuši paši braucēji vai auto stāvoklis. Mūsu komūnā ir daudz cilvēku, par kuriem es nedotu savas garantijas – par to, ka viņi nav bijuši pie vainas. Bet abiem minētajiem es uzticējos, kaut nepaspēju tuvāk iepazīties. Cilvēkiem jau pēc acīm var redzēt, kas prātā un sirdī.

Biblioteka

Turpmāk šī nedēļa tikusi pavadīta, vai ik dienu no skolas vadības saņemot jaunu informāciju par to, kas notiek ar cietušajiem un kā risinās jautājumi. Piemēram, Milan radinieku meklēšana, Valentīnas stāvoklis reanimācijā, transportēšana uz citu slimnīcu, Valentīnas māsas steidzamā ierašanās. Paši mēs meklējām Milan fotogrāfijas un izveidojām atmiņu stūrīti ar sveci, un svētdien gatavojamies atzīmēt viņa aiziešanu ar piemiņas brīdi, kad ikviens, kam ir ko teikt, ir aicināts izteikties un apskatīt foto albumu. Šo notikumu sakarā manas dzimšanas dienas svinības iepriekšējā vakarā vairs nešķiet tā vērtas, lai pieminētu.

  • Skolas bibliotēka. Šoreiz tā izskatās daudz maz sakārtota.

24.02.2010.

BĒRES

Ikdienā daudz studentu runu par Milan nav dzirdams, taču viņa bērēs/piemiņas vakarā, ko svētdienas rītā sarīkojām viesnīcas konferenču zālē, bija vai ikviens skolas students. Skolas vadītāji teica runu (jāatzīst, ka man joprojām īsti nav skaidrs, kurš te ir skolas direktors, kurš īpašnieks, kurš viesnīcas direktors un vai kāds nodarbojas ar viesnīcas menedžera lietām – bet laikam jau privātās skolās, kur par mācībām netiek iekasēta milzu nauda un vecāki nebrauc pārbaudīt savus bērneļus un ieguldījumus, tas ir normāli). Skolotāji, kuriem bija nācies vadīt projektus ar Milan piedalīšanos, stāstīja savus labākos piedzīvojumus ar viņu, bet daži muzikālākie studenti spēlēja akustiskās ģitāras un sintezatoru. Es šo piemiņas vakaru safotografēju un jau tajā pat dienā sagatavoju fotogrāfijas nosūtīšanai mirušā puiša radiniekiem. Šī notikuma fotografēšanu es uztvēru tikpat nopietni, kā uztveru kāzu fotografēšanu un varbūt tas bija pat vēl svarīgāks. Kāzas fotografējot uzņēmumiem ir jābūt ļoti skaistiem un kvalitatīviem. Tādiem lai jaunlaulātajam pārim visu mūžu par tiem ir prieks un ir ko bērniem, un mazbērniem rādīt. Tas ir ļoti svarīgi. Bet vai iespējams nofotografēt bojā gājuša cilvēka piemiņas vakaru, ko organizējuši studenti – bez profesionāļu piedalīšanās, ar minimāliem finansiālajiem ieguldījumiem un bez paša mirušā klātbūtnes tā, lai viņa radinieki svešā valstī, kuriem arī nav bijusi iespēja atbraukt uz šo pasākumu, sajustu, cik ļoti svarīgs viņš mums bija, tādējādi kaut mazliet mierinot viņus? Tas man bija izaicinājums, ko vēl grūtāku padarīja tas, ka pašam nācās valdīt asaras. Es centos darīt visu, kas manos spēkos, un ļoti ceru, ka šīs fotogrāfijas Milan vecākiem būs tikpat svarīgas kā man, kaut viņi nekad neuzzinās manu vārdu, jo mēs nekad nesatiksimies. Un tas arī nav tik būtiski.

4-Milan

Valentīna ik dienu jūtas arvien labāk, un nu jau tiek domāts par to, ka viņa varētu pamest Lillehammer slimnīcu, dodoties vai nu uz 30 km attālo rehabilitācijas centru, kas ir reālākais variants, vai arī viņas pārvešanu uz mājām ar speciālu lidmašīnu.

Visu šo notikumu starpā man paskrējis garām, bet nu esmu atcerējies, ka jau mēnesi esmu šeit Hornsjo. Es gan neesmu cilvēks, kas atceras datumus tādiem sīkumiem, bet tas, ka šeit ierados 21. janvāra naktī, ir rakstīts uz manas avio biļetes, kas joprojām mētājas kaut kur istabā. Jāsaka, ka šis mēnesis paskrējis vēja spārniem, jo, kaut arī esmu priecīgs par visu šeit pieredzēto, man vienmēr prātā ir tas, ka novembra sākumā braukšu uz Āfriku un ka visa šī programma man ir vajadzīga tam, lai tur nokļūtu un būtu sagatavots kontaktiem ar vietējiem iedzīvotājiem. Lai zinātu viņu valsts vēsturi, nākotnes iespējas, kādus valodas pamatus un visu, ko man būs iespēja iemācīties. Šķiet, ka laiks šeit skrien ātrāk, kā biju to iedomājies. Tomēr nav jau tā, ka viss šeit ir tikai labi un dzīvoju īstā paradīzē. Ar mēneša pieredzi to ir vieglāk saprast, nekā tas bija pirmajās dienās. Pirmkārt jāatzīmē šīs valsts dārdzība. Ar manas valsts algām šeit nav ko darīt. Latvijā bieži vienas dienas alga ir mazāka par pusdienu izmaksām šajā valstī, tādēļ es pārtieku vien no tā, kas mūsu ēdienreizēs tiek servēts. Nesūdzos, taču aizbraucot apciemot mājiniekus, es pieēdīšos šokolādi un citus saldumus. Tāpat grūtības sagādā tas, ka skola atrodas kalnā ceļa galā. Šeit nav nekādu iespēju tikt prom, ja tas nav skolas uzdevums un nav skolas piešķirts transports, jo autobuss uz šejieni nebrauc un mašīnas garām netraucas. Ja vēlies kājām doties līdz tuvējam ceļam, lai nostopētu kādu auto, tad jāmēro pārdesmit kilometru liels attālums, kurš atgriežoties jāmēro vēlreiz un šoreiz jau pret kalnu… Es jau nesaku, ka tas nav izdarāms, bet ziemā, kad temperatūra nepārsniedz mīnus 15 grādus pēc Celsija un satumst jau piecos pēcpusdienā… Pamēģināšu vasarā, lai gan tad, iespējams, tādas vajadzības vairs nebūs, jo varēs šo ceļu mērot ar skolas velosipēdu.

35_foto-GarJanis

  • Skolotāja Madu. Norvēģijā ieradusies no Āfrikas lai ārstētos no AIDS.

01.03.2010.

NORVĒĢU INTERNETS

Tik daudz jautājumu, kas sakrājušies, un tikai stunda laika, lai tos izklāstītu jo gulēt man jāiet laicīgi, un laicīgi – tas nozīmē ne vēlāk kā vienos naktī, jo citādi pamosties laikā ir ļoti grūti.

Ja kāds kavē ēdienreizes, tad riskē palikt bez pārtikas. Piemēram, no rīta bez augļiem. Tie te vienmēr ātri tiek izķerti. Vienīgi poļu āboliem nav lielas piekrišanas, bet tie uz galda parādās reti.

Viens no aktuālajiem tematiem, par ko pēdējā nedēļā esmu domājis, ir līdzcilvēku attieksme pret projektu, kura biedrs šobrīd esmu. Pārsteidz tas, ka latvieši šeit šobrīd sabraukuši gluži vai tikpat, cik rumāņi, kas vienmēr bijuši visvairāk. Pārsteidz tādēļ, ka, palasot komentārus internetā pie informācijas, kas par šo skolu publicēta mūsu medijos, rodas iespaids, ka latvieši nevēlas doties ārpus savas valsts nekādos piedzīvojumos. Nevēlas mācīties svešas valodas, nevēlas strādāt svešā valstī, nevēlas nevienam palīdzēt, turklāt tas tiek paziņots ne vien rupjā, bet arī agresīvā veidā. Protams, tāda jau ir interneta specifika Latvijā. Komentētājs virtuālajā vidē jūtas tik drošs un pasargāts, ka atļaujas darīt visu – un parasti tā ir tieši dusmu izgāšana. Izrādās, tā ir ne vien Latvijā, bet arī jau pieminētajā Rumānijā. Tā šodien apgalvoja Joana, kuras uzdevums, strādājot Promo komandā, ir informēt savas valsts un citu valstu, kuru valodā viņa spēj komunicēt, iedzīvotājus par šādu skolu, iespēju tajā mācīties un piedalīties projektā. Izrādās, ka mūsu valstīm ir kas kopīgs. Man gan negribas domāt, ka visi mūsu valsts iedzīvotāji ir negatīvi noskaņoti un domā, ka „Humana People To People” ir kārtējā organizācija, kas izdomājusi lielisku formulu, kā izmantot labsirdības pārpilnu cilvēku darbu, lai ne vien saņemtu bezmaksas darbaspēku, bet arī ziedojumus no dažādām pasaules organizācijām, lai piepildītu savas personīgās kabatas. Vienmēr taču būs cilvēki, kas zem patriotisma karoga slēpj savu neiecietību pret citām rasēm, valodām, zemēm un tautām. Vienmēr būs gan naivie, gan arī neticīgie. Vai personīgi es varu ko zaudēt? Ja man šobrīd manā paša valstī piedāvātu manas profesijas darbu ar samaksu, kas divkārt pārsniedz lielāko algu, kādu jebkad esmu nopelnījis, vai es dotos mājup? Nē, es nedotos. Es zinu, ka esmu īstajā vietā. Mans mērķis šeit ir iemācīties angļu valodu, sastapt daudz labus cilvēkus no dažādām valstīm ar kuriem mēs varētu kļūt par draugiem. Es vēlos redzēt Āfriku no iekšpuses. Nevis kā tūrists, bet gan kā savējais, ar kuru vietējie runā un pusgadu dzīvo plecu pie pleca. Tas ir tas, ko es vēlos, un iespējams, ka par naudu nekad nevarētu to nopirkt.

Kamēr rakstu šīs rindas, mana kaimiņvalstī Igaunijā radītā virtuālās saziņas programma „Skype” jau kādu trīsdesmito reizi uzrāda, ka esmu pieslēdzies tīklam. Tas tādēļ, ka tīkla savienojums brīžiem ir pieejams, bet brīžiem pazūd. Visi mani lielie prieki par labo istabiņu, kurā dzīvoju, – kas galvenokārt bija saistīti ar to, ka tajā pieejams internets, – ir turpat vai vējā izplēnējuši. Šaubos, ka kāds no skolas būtu pelnījis nopēlumu par to, ka internetā lejupielādē filmas un mūziku, jo pat ja mēs to vēlētos legāli iegādāties, tādas iespējas mums vienkārši nav. Ne mēs uz veikalu tiekam, ne kabatas naudu nopelnām, bet kādu izklaidi taču tik ļoti gribas. Savu ieguldījumu šajās izklaidēs veicu arī es. Ik svētdienas vakaru pulksten deviņos dienas noslēgumā es organizēju kino vakaru, kurā demonstrēju kādu labu filmu angļu valodā. Šo svētdien tā būs „The Doors”. Tas ir apmeklēts kino seanss, kurš, es ceru, mazinās lejupielāžu apjomu mūsu skolas internetā. Tas tad arī ir galvenais iemesls, kura dēļ internets kļuvis tik lēns. Iepriekš par tādu sistēmu nebiju dzirdējis, bet šeit Norvēģijā, Hornsjo esot tā – jo vairāk informācijas tiek lejupielādēts, jo lēnāks internets gaidāms, tā kā interneta piegādātāja kompānija apgriež piekļuvi informācijai par pārsniegtās normas tiesu. Cik liela ir norma, gan man nav ne jausmas.

1-GabrielsIr dzirdētas arī briesmīgākas lietas nekā ātruma apgriešana (es gan ceru, ka tās ir tikai baumas). Norvēģijā esot bijuši gadījumi, kad ne tikai failu lejupielādes interneta lapu uzturētājus, bet arī pašus lejupielādētājus (tādus kā mēs šeit) apcietina, atņem datorus ar visu informāciju un… Kas tālāk, es nezinu. Negribētos nokļūt šo cilvēku sarakstā, bet mēs jau legālu mūziku pat gribēdami nevaram paņemt līdzi no mājām, jo cik tad somas būtu jāved ja tās tiktu piekrāmētas ar diskiem un skaņu platēm? Jau tāpat esam šeit ieradušies ar pārpildītām somām – ar drēbēm ziemai, vasarai, Āfrikai, ar vārdnīcām, zālēm, datoriem un daudz ko citu.

Šovakar vēl tikai par vienu sīkumu – Gabriels, itālieša un rumānietes dēls, kurš ieradies no Rumānijas dienvidiem, pirmo reizi priekš sevis šeit atklāja pirti. Viņa dzimtenē temperatūra esot tik augsta, ka pirts, kā bizness nestu tikai zaudējumus, tādēļ tur tādu neesot. Pirmo reizi viņš bija mazliet siltā pirtī, kuras temperatūra jau bija nokritusies līdz 80 grādiem, bet šodien bija sajūsmā par 120 grādiem. Pirts, lekšana sniegā, tad atkal karsēšanās pirtī, kam seko peldēšanās baseinā, kur aiz loga redzami slēpotāji, un atkal karsēšanās. Viņu tas uzjautrina un jau ir kļuvis par rituālu.

  • Mans komandas biedrs Gabriels. Pagaidām viens no visu laiku slinkākajiem rumāņiem ar principu nestrādāt svētdienās. Kristietis? Nē taču…

09.03.2010.

INTERNACIONĀLĀ SIEVIEŠU DIENA

Šī nedēļa aizsākās astotajā martā jeb „Internacionālajā sieviešu dienā”. Tai gatavojoties, es organizēju nelielu akciju, kurā biju cerējis redzēt piedalāmies visus mūsu skolas vīriešus. Akcijas būtība bija vienkārša – mēs izveidojam origami ziedus no papīra un brokastīs, uz kurām ierodamies 10 minūtes vēlāk, ļaujot sievietēm ieņemt vietas pie galda, tos pasniedzam ikvienai sievietei. Katram bija jāizveido vismaz 3 ziedi, lai neviena sieviete nepaliktu bez pārsteiguma. Vai man izdevās šī pārsteiguma akcija? Ne gluži. Kad ideja radās, es to izstāstīju kādiem četriem draugiem, kas visi kā viens atzina, ka doma ir lieliska un viņi esot gatavi piedalīties. Tālāk šīs idejas realizēšana likās ļoti vienkārša. Jāsalūko krāsaini papīri un jāizdala, nevienai sievietei nemanot. Locot šo papīru ikviens var improvizēt vai, interneta meklētājos ierakstot atslēgas vārdus Origami Flowers, atrast informāciju ar paraugiem par to, kā izlocīt ziedus, un ķerties pie darba. Tomēr problēmas sākās jau ar papīru sagādāšanu.

32_foto-GarJanis 5-Milan

  • Skolotājs Bruno
  • Skolotājs Gordons

Vispirms es vērsos pie sava tā brīža skolotāja Gordona (ar ģimeni Zviedrijā dzīvojoša melnādainā, kas dzimis Kenijā un joprojām ir Kenijas pilsonis. Nu jau devies atpakaļ uz Zviedriju), kas ir pozitīvs cilvēks, bet parasti nevēlas darīt neko, kas tiešā veidā neattiecas uz viņa darbu. Pēc divām dienām viņš atbildēja, ko dodas prom, tādēļ ar savu ideju un rūpi man būtu jāvēršas pie cita skolotāja – Bruno. Portugālis Bruno divās mazās istabiņās dzīvo ar sievu, kas arī ir skolotāja, un zīdaini, kas šokē turpat vai visus studentus un iespējams tieši viņa ģimenes aprunāšana ir par iemeslu tam, ka Bruno ir totāli neatsaucīgs un pat, atkarībā no garastāvokļa, nicīgs pret studentiem. Pēc dažām stundām pārdomu, kā palīdzēt papīra sagādē, viņš man ieteica vērsties ar savu ideju pie skolas īpašnieka. Cerot, ka skolas īpašnieks mani nesūtīs vēl pie kāda cita, es devos pie viņa, lai lūgtu iegādāties 100 loksnes krāsaina papīra. Par „Internacionālo sieviešu dienu” šis milzīgā auguma dānis, kurš kopā ar sievu izveidojis šo skolu, iepriekš neko nebija dzirdējis, taču ideja viņam patika, tādēļ jau nākamās dienas vakarā papīrs bija sagādāts. Pēc plāna tālāk bija jāseko papīra izdalīšanai un atgādināšanai par akcijas dienu un laiku, taču izrādījās, ka manis apziņotie cilvēki šo ideju nebija izstāstījuši ne vien visiem vīriešu dzimtas pārstāvjiem mūsu skolā, bet pat saviem istabiņas biedriem. Ne brīdi nebēdādams, es sāku apstaigāt visas istabiņas, lai atgādinātu, apziņotu, izdalītu. No desmit cilvēkiem, kuriem iepriekš šī ideja bija patikusi, pusei tā pēkšņi vairs nepatika, un es saņēmu viņu atteikumu piedalīties. Pārējo vidū arī bija vērojama diezgan liela vienaldzība. Vispār teiciens „I don’t care” (man vienalga) šeit ir topā un dzirdams ik dienu, kā no studentiem, tā arī no skolotājiem. Jāpiemin, ka skolotāji šeit nav izglītoti pedagoģijā. Vairums no viņiem bijuši Āfrikā vai Indijā uz vienu vai pāris projektiem un par skolotājiem kļuvuši atgriežoties skolā un saņemot skolas īpašnieku aicinājumu palikt. Savu apsveikšanas un pozitīvu emociju sniegšanas akciju uzskatu par izgāzušos, jo, lai gan pats uztaisīju ap 10 ziediem un sievietes, kurām tos pasniedzu, patiešām izskatījās iepriecinātas, taču redzēju tikai pāris citu puišu veidotus ziedus, kas netika pasniegti norunātajā laikā, tādēļ nebija kopīgā svinīguma brīža. Vēl pāris puiši ziedus uztaisīja tikai savām draudzenēm un pasniedza tos istabiņās. Tas uzlabotu mūsu savstarpējās attiecības un atmosfēru, bet kā cilvēkiem likt to saprast? Kā tiem pāris cilvēkiem, kas vienmēr valkā melnu un pārvietojas ar kapuci uz galvas, pateikt, ka iekšēji viņš var justies kā filmu zvaigzne, bet neviens ar viņu negrib draudzēties, jo viņš pats sevi ir noslēdzis no visas pārējās pasaules? Šis un daudzi citi gadījumi, par kuriem neesmu uzrakstījis, jo visu jau nekad nevar uzrakstīt, liek man secināt, ka nav šeit ieradušies cilvēki, kas varētu būt par piemēru citiem, kas citus varētu mācīt, kas būtu draudzīgi un labi skolotāji jeb, īsāk sakot, – īstie, kas vajadzīgi Āfrikai. Iespējams, tieši tādēļ ir vajadzīga šāda skola, kuras mērķis ir mums sniegt ne vien zināšanas, bet arī prasmi veidot komandu, iegūt cilvēku uzmanību un cieņu. Iespējams, ka šī skola maina cilvēku. Pretējā gadījumā es nesaprotu, par ko cilvēkiem, kas atgriezušies no šādiem un līdzīgiem labdarības projektiem, tiek piešķirts augsts statuss darba meklējumos. (Bieži esmu dzirdējis, ka darba devējs pieredzi šādos projektos vērtējot ļoti augstu.) Par to es varēšu spriest, vien skolu beidzot.

IMG_2484 Panorama

  • Hornsjo. Skolas ēku komplekss ar viesnīcas restorānu priekšplānā un aizsalušais Hornsjo ezers kura vārdā tiek dēvēts tuvējais rajons.

Bet par attiecībām runājot… Esmu ļoti pārsteigts par to, ka šeit skolā var satikties cilvēki, kas viens otru iemīl, izveido attiecības un dzīvo kopā. Iespējams, mana gaume uz sievietēm ir pārāk šaura, bet manu uzmanību piesaista labi ja viena no 100 000 sievietēm. Ja sievietes augums neatbilst maniem kritērijiem, es neesmu ieinteresēts. Ja sieviete smēķē vai lieto citas apdullinošas vielas, es neesmu ieinteresēts. Ja sievietes balss ir pārāk augsta vai zema, es neesmu ieinteresēts. Tā varētu turpināt ilgi, un tā mazā daļiņa, kas paliek pāri

gadījumiem, kad es varētu būt ieinteresēts, vēl vairāk samazinās tad, kad šī sieviete novērtē mani pašu. Tad saderīga pāra veidošanās iespējamība ir tik niecīga, ka matemātiskā izteiksmē to raksturo 1:1 000 000. Man ir grūti saprast, kā var būt, ka jaunkundze, ierodoties šeit, jau otrajā nedēļā ievācas dzīvot pie kāda puiša un veido ar viņu attiecības. Vai tas ir izmisuma solis? Bailes no vientulības? Vai varbūt bailes no nezināmā un svešā? Lai nu kā, bet manu kolēģu – „May team” (tiekam dēvēti par maija komandu jo mūsu mācību periods sāksies maijā) vidū šobrīd ir divas jaunkundzes, kas jau paspējušas izveidot attiecības, savukārt vecāku grupu vidū ir ne vien attiecības, bet pat viens pāris (čehs/latviete), kas grasās precēties un jau ir izdomājušies, kur dzīvos pēc skolas, kādās valodās runās paši un kādās viņu bērni. Jāsaka, lieliski cilvēki. Pateicoties viņiem, es jūtu, ka neesmu vienīgais, kam sāp sirds, ja citiem iet slikti.

16.03.2010.

WEST COAST

Ir prezentāciju vakars un kamēr mans grupas biedrs, rumānis Olly „Brīvās tēmas” prezentāciju, kuru viņš izvēlējās veidot kā stāstu par elektroniskās mūzikas vēsturi, vēl nav beidzis, es jau sāku domāt un pamazām rakstīt šo…

Olly

Kaut visu mūžu esmu bijis aizrautīgs deju mūzikas klausītājs, dejotājs un ilgus gadus pat dīdžejs, un vienu gadu arī deju kluba mākslinieciskais direktors, tomēr šī prezentācija mani neaizkustina. Kā dīdžejs var stāstīt par mūziku, bet neparūpēties par skaņas kvalitāti (dažādu mūzikas stilu paraugi tika atskaņoti, izmantojot vien portatīvā datora iebūvēto skaņu)? Labi. Nepārmetīšu neko, bet savu prezentāciju, kuras tēma būs „Baltijas Kabrioletu Vasara”, organizēšu vislabākajā iespējamajā līmenī.

  • Ollie pēc smagās dienas ar mūsu strīdu, kad divdesmit reižu viņam lūdzu lai nesmēķē mašīnā. Beidzot, kad izmetu viņa tabaku pa logu, viņš apstājās un draudēja izmest manu foto tehniku, ja neaiziešu pakaļ viņa tabakai. Tā mēs gandrīz sakāvāmies, bet tabakai pakaļ tomēr viņš aizgāja pats un turpmākās 3 mūsu darba dienas mašīnā nesmēķēja. Skolā gan visiem stāstīja, ka esot mani piekāvis un turpinājis smēķēt.

Dzīve turpinās, bet ir lietas, kas nemainās – un ir arī tādas, kas mainās uz neatgriešanos. Piemēram, jau nākamnedēļ mūsu skolu pametīs četri cilvēki, kuri neievēroja skolas noteikumos minēto un mūsu visu līgumā parakstīto „Sauso likumu”. To gan šeit neievēro daudz vairāk cilvēku, bet visi nav tikuši pieķerti, tādēļ turpina mācības un darbu Norvēģijā, taču gadījums ar šiem četriem ir dīvains. Četri cilvēki kopīgi gribējuši atpūsties un mazliet atlaist bremzes, un lietojuši alkoholu, bet kāds no viņiem – jaunkundze, kura šeit ieradās kopā ar savu draugu, – pati uzrakstīja ziņojumu par pastrādāto skolas vadībai. Laikam sirdēstu dēļ. Skolas vadība, tomēr, šo atzīšanos neuzskatīja par attaisnojumu padarītajam, tādēļ skolu nāksies pamest gan viņai un viņas draugam, kurš nekādi nevar saprast, kādēļ viņa tā rīkojās, gan arī vēl diviem puišiem. Jāsaka gan, ka vieniem komandas biedru aizbraukšana liekas liels zaudējums, jo, piemēram, grieķis Ītens esot ārkārtīgi inteliģents un gudrs cilvēks, bet citiem tas būs liels atvieglojums, jo viņš ir viens no manis jau minētajiem „melnajiem” cilvēkiem, kas ģērbjas melnā, vienmēr staigā ar kapuci galvā, nevēlas draudzēties ne ar vienu, kas nav viņa komandā, un pret citiem izturas nicīgi. Manas istabas biedram un konteineru būves kolēģim Gaboram pat draudēja to nogalināt.

04-Kristine

  • Westcoast pilsētiņa Alesund, kuras nomales kompingā parasti nakšņojam

Pie manas Norvēģijas jaunās dzīves un piedzīvojuma labajiem mirkļiem ir pieskaitāms četru dienu brauciens uz West Coast pagājušās nedēļas otrajā pusē. Rietumu krasts, kur meklējama Norvēģijas senākā vēsture, ir neticami skaists. Skaistāku vietu par norvēģu fjordiem neesmu redzējis nekur pasaulē. Ja Latvijā es biju viens no daudzajiem ziemas nemīlētājiem tās zemās temperatūras, mitrā gaisa un pierastā slapjdraņķa dēļ, un mana mīļākā temperatūra joprojām ir ap 30 grādiem virs nulles, tad Hornsjo, kur mitinos šobrīd, es sāku to mīlēt, bet rietumu krastā pat sajūsmināties. Sniegs, atšķirībā no mūsu Rīgas pelēkā vai brūnā, bija balts kā jauns palags, kuram tik patīkami pieskarties. Kur vien skaties, visur visapkārt bija kalni, kuru augstums ir vismaz 1000 m virs jūras līmeņa, vietumis tie ir pat 2000 m. Augstākais šī reģiona kalns ir 2405 m augsts, tā virsotnes nosaukums ir Storen. Rietumu krastā ir visskaistākie Norvēģijas skati, un tieši tur tapušos foto uzņēmumus redzam pastkartēs un grāmatās, kas veltītas šai valstij. Patiešām lieliskas izskatās kalnu spēles ar mākoņiem, kad šie lielie debesskrāpji ir mākoņiem par augstu un vējš tos sastumj čupu čupām kalnam vienā sānā, kur tie izskatās pēc dūmiem no milzīgas pīpes, kas nesteidzīgi, baudot garšu, seko vējam. Citi mākoņi ne par ko nepadodas un cīnās ar kalnu, lai tiktu tam pāri, un pāri tikušajiem tomēr aizķeras lūpa aiz virsotnes, un tad tie tālāk netiek. Un pat ja kāds tiek pāri, jo savu lūpu ir laicīgi sakodis starp zobiem, tas paliek bez biksēm, jo tādu iespēju kā gumijas satveršanu jau nu gan neviens kalns garām nepalaiž. Ja šie skati manas acis tik ļoti priecē ziemā, tad sagaidu, ka vasarā es būšu pilnīgā sajūsmā.

Panorama Klans 2

  • Westcoast

Protams, arī šis man nebija izklaides brauciens un rietumos biju darba darīšanās, respektīvi, biju šoferis un vadīju mikroautobusu, kurš devās iztukšot „Humana People to People” konteinerus, kuros vietējie iedzīvotāji samet nevajadzīgās, bet vēl labās drēbes. Laika apstākļi mainījās ik pēc pusstundas, un četru dienu laikā es vairakkārt pieredzēju gan sniega vētru, kuras laikā ar auto nav iespējams braukt ātrāk, kā ar 30 km stundā, jo redzamība ir tikai 20 m, gan lietu, gan krusu, gan arī īstu pavasari un atkusni.

01-Westcoast

  • Westcoast

Braukšanu par īstu baudu padara GPS. Elektronisko ierīci, kas vienmēr zina, kur es atrodos un parāda, kurp man jādodas tālāk, es pirmo reizi atklāju un lietoju šeit Norvēģijā. Tāpat arī mikroautobusa vadītājs esmu pirmo reizi. Mana angļu valodas prasme uzlabojas un gan mūsu skolotāja, gan arī viņas māsīca, kas šeit no Londonas bija ieradusies vien uz trīs dienām, slavē manu valodu, bet es pats jūtu, ka varu daudz iemācīties, un negrasos pārtraukt mācības. Arī filmas skatos vien angļu valodā, un esmu sācis saprast daudz vairāk.

22.03.2010.

MANI ISTABAS BIEDRI

Ja, mājās atrodoties, šo projektu, kura dalībnieks tagad esmu, tikai joku līmenī salīdzināju ar dzemdībām, – šobrīd man šķiet, ka šie deviņi Norvēģijā pavadāmie mēneši patiešām būs kas līdzīgs jaunas dzīvības radīšanas priekam un mokām. Pirmie divi mēneši skolā man ir aizritējuši pietiekami ātri, bet arvien vairāk pamanu tās lietas, kuras iepriekš man bijušas, bet ļoti pietrūkst šeit. Viena no tādām ir cilvēciskas, īstas attiecības.

Pirms ierašanās skolā es šo vietu biju iedomājies kā jauku, jaunu un atvērtu cilvēku pārpilnu, un likās, ka ballītes ar dejām, pļāpāšanu un spēlēm šeit būs ik vakara parastā nodarbe, tomēr tā gluži nav. Īstenība ir tāda, ka mēs gandrīz visi šeit esam tik aizņemti, ka neatliek laika draudzēties ar visiem, turklāt pirmo trīs mēnešu laikā, kad jāstrādā ir visvairāk, notiek pat strīdi, jo ikviens vēlas labāko darbu un nopelnīt savu mācību naudu pēc iespējas ātrāk, bet darba visiem bieži nepietiek. Tiem, kam pietiek, bieži jāstrādā pa desmit un dažkārt vēl vairāk stundām dienā. Varbūt pēc šo trīs mēnešu perioda būs vieglāk, bet šaubos, jo daži ienaidnieki jau būs vai ikvienam, un to būs grūti mainīt. Nauda, tomēr, bojā attiecības.

Grieķu puisis Ītens un trīs pārējie cilvēki, kurus izslēdza no skolas par reglamenta pārkāpšanu, jau ir devušies prom, bet ar to vēl viss nav beidzies. Man nezināmu iemeslu dēļ šo vietu grasās pamest vēl viena jaunkundze no tās pašas grupas, un viens puisis tiks izslēgts par to, ka nav spējis laicīgi nopelnīt paredzēto naudas summu.

11-African party

  • Mana burvīgā kursa biedrene Santa

Mani istabiņas biedri ir īsti „brīnumi”. Katrs no viņiem skolā tiek uzskatīts par dīvaini un pārējie apbrīno, kā es viņus varu izturēt. Gabors ir ļoti runīgs, un tas ir jauki, bet viņam vienmēr visus vajag pamācīt – pat ja pamācāmais ir pārliecināts par to, ko dara, tad Gabors tomēr zina labāk, kā vajag. Ar pretējā dzimuma pārstāvēm skolā viņš tik izmisīgi cenšas nodibināt labu kontaktu, kas tas brīžiem kļūst komiski. No vienas valsts – Ungārijas – ar Gaboru skolā ir ieradies Dimiters. Viņš ir filmu un to vēsturi lieliski pārzinošs, naidīga izskata dīkdienis, kas visu mūžu nostrādājis DVD disku noliktavā un kurš ļoti bieži nerespektē citus cilvēkus un sevi vērtē augstāk par visiem citiem. Piemēram, ja viņš ieiet bibliotēkā un tur kāds, izmantojot internetu un Skype, mēģina sazināties ar mājām – un skaidri saprotams, ka dzirdamība ir slikta, – tas nebūt nenozīmē, ka Dimiters mēģinās uzvesties klusu, lai netraucētu. Gluži otrādi. Dimiters piesēdīsies pie klavierēm un klimperēs kaut ko bez sirdsapziņas pārmetumiem, kaut nemāk nospēlēt nevienu noti. Tāpat ir ar gaismu pirms gulētiešanas. Dimiters nejūtas traucēts, kad citi jau guļ. Viņš istabā ierodas pēc pusnakts, bet ieslēdz lielo griestu lampu un lēnā mierā sāk kravāties ap savām mantām. Šobrīd Gabors nesaskaņu dēļ ar Dimiteru jau ir atradis sev citu istabiņu. Dimiters viņu nevarēja ciest un darīja visu, lai pazemotu gan aci pret aci, gan arī citu cilvēku priekšā. Gabors viņam bija par cietu riekstu un neņēma galvā, bet tomēr izvēlējās dzīvot atstatus. Edgars tiek uzskatīts par ļoti dīvainu jo strikti izvēlas cilvēkus, ar ko runāt un kurus ignorēt. Ar vieniem viņš komunicē ļoti labi, bet citiem jau kopš pirmās dienas pat uz sveicienu neatbild. Neviens nezina, kādi motīvi viņu vada. Man nav skaidrs, kā šādi cilvēki var labprātīgi doties brīvprātīgo darbā, jo drīzāk palīdzība vajadzīga viņiem pašiem. Brīžiem patiešām grūti saprast, kādēļ šeit ieradies viens vai otrs cilvēks. Tomēr es nevēlos izdarīt spriedumu pirms laika. Iespējams, ka šī programma mūs visus mainīs un to varēs redzēt tikai to beidzot.

27.03.2010.

ZIŅAS NO ĀFRIKAS

Nekur nav iespējams iegūt pietiekami daudz informācijas, lai es saprastu, kā būs Āfrikā. Filmās, ko man izdevies atrast, atspoguļota vien Āfrikas flora un fauna. Nevienā filmā, fotogrāfijā vai rakstā nav tādas informācijas, lai es zinātu, kādiem sadzīves apstākļiem gatavoties. Iepriekš esmu ticis sabiedēts ar to, ka ikviens, kas nonāk Āfrikā, neskatoties uz zālēm, saslimst ar malāriju. Un, protams, ar milzīgo zādzību skaitu – un man taču Āfrikā būs divas somas ar foto tehniku… Ar tīrā ūdens trūkumu (esmu redzējis daudz bilžu, kur afrikāņu sievietes veļu mazgā peļķē, kuras ūdens krāsa neatšķiras no tuksneša smilts krāsas). Ar pārtiku, kura tiek uzglabāta antisanitāros apstākļos un ēsta no vienreizlietojamiem traukiem, kas jau neskaitāmas reizes mazgāti ar tādas pat krāsas ūdeni, kā veļa iepriekš. Ar tualešu trūkumu, kas vietējos neapgrūtina, jo visas darīšanas tik un tā tiek kārtotas turpat uz ceļa, pietupjoties vai stāvus – bet, kad baltādainais cilvēks pēc ilgām mulsuma stundām to saņemas darīt tāpat kā vietējie, jo nav varējis atrast nevienu pašu krūmiņu, aiz kā paslēpties, viņš nonāk uzmanības centrā. Taču viena iespēja iegūt mani interesējošo informāciju tomēr pastāv. Ja Āfrikā pabijušu cilvēku stāstus par šo zemi sakrāj pietiekami daudz, tad kādu vidējo aritmētisko vērtējumu tomēr var iegūt – un šim mērķim lieti noder informācijas dēlis/siena mūsu skolā, pie kuras var atrast studentu, kas atrodas tur uz vietas, sūtītās vēstules, rakstus, ziņojumus. Iepriekš šai sienai lielu uzmanību nebiju pievērsis, jo savā angļu valodā vēl nejutos tik labi, lai lasītu garus rakstus, turklāt iepriekšējos rakstus bija rakstījuši man sveši cilvēki, bet šodien atradu trīs jaunu dāmu ziņojumus no 2009. gada februāra komandas, kuru uz Āfriku pavadījām pirms mēneša un man radās interese ar tiem iepazīties.

Andrea, Elena un Timea Hornsjo pameta spārnotā noskaņojumā. Beidzot, pēc deviņu mēnešu gatavošanās lielajam ceļojumam, viņas devās ceļā. Andrea līdz savam gala mērķim, pilsētiņai ar nosaukumu Chimoio, nonāca, 22 stundas braucot autobusā no Maputo. Kaut attālums starp pilsētām ir vien 800 kilometru, autobusa maršruts Āfrikā nekad neesot taisns. Šoferim neesot izdevīgi braukt ar tukšu transportu, tādēļ tas esot jāpiepilda – un, lai to paveiktu, jābrauc uz apdzīvotām vietām, līdz tas pilns. Un ko Āfrikā nozīmē pilns autobuss? Tas nozīmē, ka tas piekrāmēts ar somām, vistu būriem, kastēm un citām mantām, tajā sēž 2 reizes vairāk cilvēku kā paredzēts, un vēl jau ir vieta arī uz jumta… Tā nu Andrea ceļš esot izlocījies līdz pat 1500 kilometriem, kuru ātrākai pieveikšanai veiktas vien divas īsas pauzes, kuru laikā var arī nepaspēt aizskriet pa labi vai kreisi no autobusa vajadzību nokārtošanai. Te nu studentes, pielāgojoties situācijai, esot izdomājušas, ka jāvelk garas, brīvas kleitas, kas sniedzas līdz zemei, tādējādi pasargājot no citu cilvēku skatieniem…

IMG_2545

  • 2010.02.10.  2009. gada augusta komandas laimīgākie mirkļi – došanās uz Āfriku. Timea bija neizsakāmi laimīga doties prom no skolas. Arī pārējie. Pēc grūtiem deviņiem mēnešiem, kuru laikā piedzīvots ne mazums konfliktu, cīņu ar grupas biedriem un citu problēmu, beidzot sasniegts mērķis – doties uz tālo, vilinošo kontinentu…

Turpmāk meiteņu ceļi esot šķīrušies un katrai nācās doties savā virzienā uzdevumu pildīšanai. Nedēļu kopš ierašanās savā galamērķī Andrea pavadīja kā ellē. Visapkārt moskīti, kas, ierodoties no Norvēģijas dziļās un sniegotās ziemas, bija negaidīti, nepierasti un nepatīkami. Pēc nedēļas viņa vairs nevarēja izturēt daudzos kodumus, kas klāja visu ķermeni, un apņēmās rīkoties kardināli. Pirmkārt viņa vēlējusies noskaidrot, kas viņu tik ļoti ir sakodis, jo atmiņā nebija palikuši kodumu brīži. Arī pa nakti viņa ļoti rūpīgi saklāja guļamvietu un pārbaudīja, vai kukaiņi nav iekļuvuši viņas ap gultu apvilktajā tīklā pret moskītiem. Secinājums esot bijis viens – vainīga gulta un jo īpaši matracis, kurš esot bijis putekļu ērcīšu vai kādu Āfrikai specifisku sīku kukaiņu pilns. Ar šo problēmu pacīnoties pusi dienas, šim murgam beidzot bija pielikts punkts, un darbs ar melnādaino bērnu ievadīšanu angļu valodas pasaulē varēja sākties. Arī saindēšanos ar ēdienu Andrea jau pārcietusi. Ja neņemam vērā šos pārdzīvojumus, viņai ir ļoti paveicies, jo viņas apaļajā, pasaku namiņam līdzīgajā miteklī ar salmu lapu jumtu ir tekošs ūdens, elektrība un internets, kuri mēdzot pazust lietus laikā. Kas mani šajos stāstos šokēja visvairāk un ko es negaidīju, tas ir Andrea stāsts par augļiem. Tuvojoties mango sezona, un viens no augļu kokiem augot tieši pie viņas mājas, taču, tā kā ap koku aug dziļa zāle un tajā var būt čūskas un citi zvēri, viņa priekšroku dodot augļiem, kas iegādāti tirgū. Es ceru, ka man nenāksies doties iepirkties tā vietā, lai ēstu augļus, kas aug rokas stiepiena attālumā.

P.S. Šovakar savā istabiņā akcijas „Zemes stunda” ietvaros izslēdzām apgaismojumu. Datori bija ieslēgti, bet vismaz gaismu izslēdzām, tādējādi aktīvi piedaloties „Pasaules dabas fonda” organizētā vispasaules akcijā, lai parādītu atbalstu aktīvai rīcībai pret klimata pārmaiņām cilvēka ietekmes rezultātā, kuras laikā cilvēki, uzņēmumi un pašvaldības pulksten 20:30 tika aicināti izslēgt apgaismojumu uz vienu stundu.

31.03.2010.

IESPĒJAS

Pēdējā mēneša laikā skolā regulāri var dzirdēt sarunas par to, vai nevajadzētu doties mājās, vai kaut kur pelnīt naudu. Arī es par to esmu aizdomājies. Vai man šeit patīk? Vai esmu īstajā vietā? Šodien man un visai grupai tika dota iespēja salīdzināt un saprast, kur mēs vēlamies būt.

Skolas direktore šodien atgriezās no savas dzimtenes Dānijas un pastāstīja par līdzīgu skolu Dānijā, kuras jaunajā grupā ir pieci dalībnieki, bet iespējams uzņemt līdz desmit – un tātad pieci no mums, divdesmit trim studentiem, jau šonedēļ var doties uz Dāniju, lai jau pirmdien turpinātu mācības tur. Ja es turp dotos, tad Āfrikā man būtu iespēja nokļūt vienu mēnesi agrāk, kā paliekot Norvēģijā – un izlaists tiktu tieši grūtākais – pēdējais darba mēnesis, kurš šajā skolā sāksies jau rīt. Lai paspētu laicīgi nopelnīt visu projektam nepieciešamo naudu, visu aprīli man nāksies strādāt tāpat, kā esmu nostrādājis pēdējo pusotru mēnesi, respektīvi, bez brīvdienām, turklāt strādājot vismaz pa desmit stundām dienā un vairāk. Būtu jauki uzreiz ķerties pie mācībām, taču skola Dānijā ir daudz mazāka – tātad tur nav baseina un, iespējams, daudzu citu sporta aktivitātēm paredzētu lietu, kuras šeit mani priecē. Skola atrodas pilsētā, kas ir liels pluss, salīdzinot ar šo skolu, bet tā vis nav nekāda lielpilsēta, kur vienmēr ir, ko darīt. Šķiet, tas drīzāk ir mazs ciematiņš, bet prezentācija bija īsa un bilžu ļoti maz. Lai nu kā, bet esmu izlēmis palikt tepat, kaut priecājos, ka mums tiek piedāvātas dažādas iespējas. Mums, studentiem, tā ir vēl viena izvēles iespēja, bet skolas direktorei Sisel, tas ir risinājums jo ilgus gadus nevienā grupā šajā skolā nav bijis tik daudz cilvēku kā mūsējā, un jau pēc nedēļas mums sāks trūkt darbs, jo beigsies viesnīcas sezona. Tātad nebūs darba ne istabiņu uzkopšanā strādājošajiem, ne restorānu apkalpojošajiem, ne arī virtuves darbiniekiem. Neskatoties uz to, es palieku un ceru, ka darbs man atradīsies.

19-Danija

  • Laivu piestātne izklaides braucieniem Dānijā. 

Brīvajos vakaros es joprojām katru vakaru peldu, mēdzu iet uz sporta zāli, mācos angļu valodu, skatos filmas angļu valodā ar mērķi klausīties šīs valodas pielietojumu praksē. Klausīties apkārtējo cilvēku angļu valodu ar mērķi to iemācīties ir bezjēdzīgi, jo lielākā daļa cilvēku šeit angliski runā ļoti slikti un nepareizi. Mēs to saucam par broken English (lauzto angļu valodu). Ko vēl es varētu darīt? Ja vien man būtu vairāk brīvā laika, es lasītu foto grāmatas, kuras uz datora man ir ap 50, un mācītos strādāt divās datorprogrammās – Adobe Photoshop un Adobe Flash. Pirmā mūsdienās vairs nav jākomentē, bet otra paredzēta kustīgu reklāmas baneru veidošanai internetam. Šeit esmu ieradies mācīties, un šķiet, ka to pilnvērtīgi arī realizēju, tādēļ esmu gandarīts par visu.

23.04.2010.

LIETOTO APĢĒRBU CEĻŠ

07-Westcoast

Drēbju vākšana no konteineriem ir mans mīļākais darbs no skolā pieejamajiem. To var uztvert kā spēli un salīdzināt ar loteriju, kurā nekad nezini, kādu biļeti izvilksi. Foresta Gampa vārdiem sakot: „Dzīve ir kā šokolādes konfekšu kaste. Mēs nekad nezinām, kāds būs konfektes pildījums.” Tā arī ar drēbēm, kas samestas „Humana People to People” konteineros. Dažkārt no šiem konteineriem nākas izvākt pudeles, vecas avīzes, salauztus fēnus, bērnu rotaļlietas, alus bundžas vai citu drazu, kam paredzēti citi konteineri, bet dažreiz kopā ar lietotām, bet labām drēbēm, gadās arī jaunas drēbes ar visām etiķetēm, cenām un pat iepakojumos. Spriežot pēc tā, ka tādas mēdz būt vien sieviešu drēbes, nākas secināt, ka arī šeit Norvēģijā sieviešu apģērbi no modes iziet daudz ātrāk kā vīriešu, un tās vairs nav iespējams pārdot, tādēļ tās tiek izmestas jeb, precīzāk izsakoties, nodotas palīdzībai Āfrikai un Indijai. Tātad ne vien mūsu, bet arī norvēģu vīrieši ir konservatīvi un neseko modei.

  • Šādi ziemā mēdz izskatīties UFF konteineri. Sniegs, tīrot auto stāvlaukumu pie veikala tiek sagrūzts tiem priekšā ar traktoru un bieži konteineri tiek sabojāti. Tad tie jāremontē un to darām paši.

Jāatzīst, ka dažreiz ceļotāju skolas studenti mēdz kādas no atrastajām drēbēm paņemt sev. Sākumā, kad sastapos ar šādu situāciju, es domāju, ka tas ir amorāli, jo norvēģi šīs drēbes ir ziedojuši, lai tās nonāktu Āfrikā vai Indijā, kur tās ir vajadzīgas nabadzīgajiem, bet, iedziļinoties šajā jautājumā, es sāku domāt citādi. Kur tad āfrikāņi liktu slēpošanas kostīmu no konteinera Norvēģijā? Kam tiktu „Armani” uzvalks? Norvēģijā savākto drēbju ceļš ir garš. Mēs tās vācam, apbraukājot visus Norvēģijā uzstādītos konteinerus. Drēbes lielos maisos sakrāmējam mikroautobusos un vedam uz noliktavu. No noliktavas tās ar lielām kravas mašīnām tiek vestas uz milzīgu šķirošanas centru Lietuvā, kur viss tiek sadalīts pa grupām. Kurpes, zābaki, sporta apavi, džinsa bikses, uzvalki, ziemas jakas, cepures un slēpošanas kombinezoni, mugursomas, nelietojamās drēbes un tā tālāk. Tiek izlemts, kuras drēbes vai mantas ir jāsūta uz Āfriku (kur nekad nesūta, piemēram, slēpošanas ekipējumu), kuras uz Indiju, bet kuras ir jāpārdod tepat Eiropā. Piemēram, ja Oslo „second hand” veikaliem vajadzīgas džinsu bikses, vadība sakontaktējas ar šo noliktavu Lietuvā un veic pasūtījumu, un šīs drēbes ceļo atpakaļ uz Norvēģiju. Protams, iespējams, ka tās vairs nav Norvēģijā ziedotās drēbes, bet nākušas no Itālijas, Spānijas, Dānijas vai kādas citas valsts konteineriem. Drēbes tiek pārdotas, un nopelnītā nauda tiek izmantota „Humana People to People” iecerēm. Āfrikā šobrīd esot ap 100 tūkstošiem cilvēku, kas iesaistīti šīs organizācijas projektos un cenšas sniegt iedzīvotājiem zināšanas par to, kā rūpēties par higiēnu, lai neslimotu, kā attīrīt ūdeni un kā to piegādāt līdz apdzīvotām vietām, lai tas nebūtu jāmeklē lielā attālumā no mājvietas, kā audzēt kultūraugus, kā būvēt ēkas un citas lietas. Māca arī angļu valodu, lai āfrikāņi spētu lasīt grāmatas, kurās var smelties visas vajadzīgās un interesējošās zināšanas.

Mēs esam maza daļiņa no šīs lielās izglītošanas programmas un uzskatām, ka mums ir tiesības izmantot mazu daļiņu šo drēbju, jo esam tie, kas reāli palīdzēs Āfrikai. Tātad norvēģi šādā gadījumā palīdz mums, lai mēs varētu palīdzēt Āfrikai. Pretējā gadījumā mēs nespētu savās pāris somās no dzimtenes atvest drēbes ziemai, vasarai, darbam, svētkiem un visiem citiem gadījumiem, kas mums šeit jāpiedzīvo. Un pēc šī garā priekšvārda vēlos dalīties priekā, ka vakar atradu norvēģu dzelzceļa „NSB” darbinieka formas kreklu, žaketi un cepuri ar nadziņu. Šis pārsteigums nāca īsti laikā, jo nupat nāku no savas mācību programmas ietvaros veidotās prezentācijas, kuru veidoju, stāstot par īsfilmu „Validation” un tās ģeniālo autoru Kurt Kuenne. Daudzās filmu festivālu balvas ieguvusī īsfilma ir fabula par bezmaksas autostāvvietu burvību. Tā vienā teikumā autori raksturo savu filmu. Tā ir melnbalta filmiņa par vīrieti, kurš iedvesmo ikkatru, kuru sastop, un liek cilvēkiem smaidīt un būt laimīgiem. Ģeniālais amerikāņu režisors, kurš pats raksta scenārijus un komponē mūziku gan savām filmām, gan arī citu iecerēm, ir radījis tik aizkustinošu filmu, ka es nevaru beigt par to priecāties. Palasot komentārus internetā, varu apgalvot, ka autoram ar šo filmu ir izdevies pasauli darīt labāku, un tieši to vēlos un cenšos arī es. Arī mana skolotāja un visi grupas biedri bija ļoti iepriecināti par šo filmu. Jā, un mans tērps piestāvēja filmas tematikai.

31.04.2010.

PĀRVIETOŠANĀS

Šoreiz par gājputniem jeb tautas lielo kustību. Jau sen man bija uzdots pamest savu istabiņu, kurā biju palicis pēdējais no četriem. Visiem studentiem esot jādzīvo maksimāli kompakti vienā ēkas spārnā, bet mēs īslaicīgi bijām izvietoti citā un te nu man kārtējo reizi bija iespēja pārliecināties, ka nekādas kārtības šeit nav. Ja atbildīgais par istabiņām man saka, ka jaunā istaba man būs jādala ar Edgaru, bet es aizeju to apskatīties un tur jau kāds cits ir ievācies ar visām mantām, tas vairs nav nekāds pārsteigums. Pēc ilgākiem meklējumiem pie jaunas istabiņas es tomēr tiku, jo Lija izlēma, ka šis projekts nav īstā vieta, kur viņai pavadīt savu laiku. Viņas Slaviks izlēma doties strādāt un pelnīt naudu kaut kur Anglijā vai Īrijā, un bez viņa Lija nevēlējās šeit palikt. Tā jau notiek. Cilvēku mērķi mainās. Manējie joprojām nav mainījušies un pēdējā „prekursa” dienā, kad esmu nopelnījis noteikto summu, lai jau rīt varētu sākt projekta otro etapu – sešus mēnešus ilgas mācības skolā, esmu atradis mājokli viņu bijušajā istabiņā, kura izrādījās ļoti jauka. Tiesa, nācās šo to pārveidot un uzlabot, bet nu man tur ļoti patīk. Un, kas ir svarīgi, – esmu tur viens, un vienu nedēļu biju viens pats divguļamajā gultā. Prieki par plašumu un iespēju lieliski izgulēties gan nebija ilgi, jo Slaviks lielo gultu bija apsolījis citiem un šodien man to nācās atdot, bet ceru, ka arī jaunā, vienguļamā gulta nebūs sliktāka.

Tikmēr pāris cilvēku no „Camp Future” (programmas noslēguma posma, kad pēc Āfrikas vai Indijas skolā jāpavada vēl divi mēneši, lai uzrakstītu pēdējos ziņojumus, atskaites un veiktu citus pienākumus) tika izmesti no programmas, jo nevēlējās darīt neko. Šie cilvēki gulēja, kur pagadās (piemēram, mūsu klasē), nesakārtoja teritoriju pēc sevis, nedarīja nekādus sabiedriskos darbus (trauku mazgāšana, telpu tīrīšana) un neieradās uz sapulcēm. Tiku redzējis mūsu klasi, kas izskatās gluži kā kinofilmās par vecpuišiem – visapkārt izmētāti netīrie trauki, uz grīdas mētājas apgrauztu picu garoziņas… Te nemaz nav vajadzīga liela iztēle, lai acu priekšā uzburtu ainu, kādu es aprakstu. Pēc nopietnas apspriedes ar skolas vadību, jauniešiem tika piedāvātas divas iespējas: jau pirms laika doties mājās, tai pat laikā saņemot diplomus par veiksmīgu programmas beigšanu, vai turpmāk nākt uz sapulcēm, darīt kādus sabiedriskos darbus un rakstīt atskaites. Alins ar draugu izvēlējās palikt un piedalīties skolas dzīvē, taču jau nākamajā rītā neieradās uz iknedēļas obligāto sapulci, jo viņi esot aizgulējušies. Skolas direktore sarīkoja ārkārtas sapulci, kuras laikā abiem puišiem iedeva lidmašīnas biļetes uz viņu valsti un lika skolu pamest – bez diploma par skolas beigšanu. Puiši sāka celt pretenzijas par to, ka ar šo aviokompāniju nevēlas lidot, bet viss beidzās ar to, ka abi ar varu un pat nelielu cīkstēšanos tika izlikti no skolas telpām.

25-Westcoast

  • Westcoast

Līdz skolas beigšanai vēl tālu, tomēr pēc 6 dienām Hornsjo pametīs un uz Āfriku dosies „Novembra komanda”, kuras sastāvā ir arī Ieva un Juris. Tas nozīmē, ka atkal atbrīvosies istabiņas, un šoreiz tajās tiks izmitināti pirms nedēļas atbraukušie jaunie studenti – „Augusta komandas” pārstāvji. Viesnīcas sezona Hornsjo ir beigusies, jo ir pavasaris un slēpošanas sezona tradicionāli Norvēģijā beidzas Lieldienās un, neskatoties uz to, ka sniegs kalnā vēl turas ilgi, tomēr slēpotājus var saskaitīt tikai uz  vienas rokas pirkstiem. Darba viesnīcā vairs nav, un tātad nav jēgas šeit izmitināt 19 jaunus studentus, kuriem nākošos trīs mēnešus jāstrādā, lai nopelnītu savu mācību maksu. Vairums no jaunajiem tiks nosūtīti uz West Coast un Trondheim, lai meklētu jaunas vietas UFF konteineriem, lai tos remontētu un darītu citus darbus.

Pirms mācību perioda uzsākšanas mēs varējām doties īsās brīvdienās, un šo laiku, piemēram, Olli un Jitka izmantoja, lai dotos uz Helsinkiem Somijā, “stopojot” caur Zviedriju. Ar sajūsmas pilnām acīm Jitka šodien stāstīja savus piedzīvojumus. Stopošana bez naudas parasti nav viegla, bet bieži izvēršas par lielisku piedzīvojumu, jo piedzīvojumi, kā mēs labi zinām, sākas tur, kur beidzas komforta zona.  Vienu nakti Zviedrijā viņi bija paredzējuši pavadīt dzelzceļa stacijā, taču to slēdza vienos naktī. Meklējot iespēju pagulēt, viņi nonāca līdz jahtu piestātnei un izvēlējās vienu no jahtām, lai paslēptos no vēja un uz tās klāja izgulētos savos guļammaisos. Liels bija izbīlis, kad no rīta ieradās jahtas saimnieks un smagiem soļiem pagāja viņiem garām nepamanot. Viņi ātri pazuda no jahtas, bet jau nākošajā naktī atgriezās atkal. Šoreiz saimnieks bija uz vietas, taču tas manus kursa biedrus neapturēja. Viņi lūdza saimniekam atļauju palikt pa nakti un, to saņēmuši, varēja gulēt kajītē. Protams, tika arī pabaroti. Somijā viņi pāris dienas nodzīvoja ar jauniešiem, kas nestrādā, bet nodarbojas ar muzicēšanu un no valsts saņem pabalstu. Tā esot ļoti viegla nauda, ko, ja tev nav darba, ik mēnesi var saņemt bez termiņa ierobežojumiem. Tā viņi ik mēnesi saņem ap 700 eiro vai vairāk un var atļauties nopirkt it visu, kas nepieciešams. Tad nu viņiem mežā ir sava 100 gadus veca māja un pirts, kur tiek rīkotas ballītes. Man grūti iedomāties sevi šādā situācijā, jo, tāpat kā gandrīz visi šajā skolā, esmu no tik nabadzīgas valsts, kur vienmēr nākas lauzīt galvu par to, kā nopelnīt naudu elementārai izdzīvošanai un rēķinu nomaksai, nemaz nerunājot par labklājību, ja lūkojamies uz valsti kopumā.

34-Oslo

  • Oslo osta, kurā Olly un Jitka atrada sev jahtu nakšņošanai.

Liela ballīte visas valsts mērogā šonedēļ ir arī norvēģiem – pie viņiem pirms lielajiem valsts eksāmeniem studenti veselas nedēļas garumā un bieži ilgāk rīko traku valsts apceļošanu ar sarkaniem mikroautobusiem, kas iegādāti par savu naudu vien šim pasākumam un aplīmēti ar uzlīmēm no vienas vietas. Arī pašu studentu pienākums ir tērpties sarkanā. Tad nu viņi vizinās, pievēršot un pat izaicinot apkārtējo uzmanību un priecājoties par mācību beigām. Kāpēc tas jādara pirms eksāmeniem un kā tas ietekmē eksāmenu rezultātus? Nejautāsim… Mana komandas biedre, kas savu mācību maksu pelna, strādājot Oslo second hand veikalā, man rakstīja – „Man jau tie rusi- studenti apnikuši. Nepietiek jau ar to, ka dienas laikā viņi savās sarkanajās bikšelēs skraida apkārt un uzdzīvo (arī aplaista garāmgājējus ar ūdeni), bet arī visu nedēļu katru nakti ap vieniem viņi piebrauc ar savu autobusu pāris soļus no veikala un traucē manu naktsmieru – skaļa mūzika, bļaustās, dauza pudeles. Cik sapratu, viņiem kaut kādi punkti jāpelna, par ko skolā atskaitīties. Uzvar tas, kuram savākti visvairāk punkti, un tie tiek piešķirti par ballēšanos, ar cik daudziem pārgulēs utt.. Jo vairāk, jo labāk. Vispār muļķīgi.”

05.06.2010.

Corvette kluba parāde

Norvēģijā dažādu interešu grupu aktivitāte ir ļoti spēcīga un vieni no vislabāk pamanāmajiem, protams, ir auto klubi. Pēc garās ziemas tiem parādoties uz valsts ceļiem veidojas garas jo garas dalībnieku rindas. Tā arī Chevrolet Corvette auto kluba salidojumā bija ap 80 korvetēm un pāris citiem ekskluzīviem automobiļiem. Neticams skats redzēt visu šo skaisto auto rindu braucot starp Norvēģijas kalniem.

Automašīnas fotografēšanai laukumā  tika izvietotas ļoti rūpīgi – pēc ražojuma gadiem, modeļiem, krāsām, kas liecina par kluba īpašnieku dziļām zināšanām šīs brīnišķīgās pērles autobūves  vēsturē.

03-Corvette08-Corvette05-Corvette06-Corvette  09-Corvette10-Corvette

12-Corvette13-Corvette

  • Pēdējā bildē viens no svaigi restaurētiem Corvette C1 auto, kas tikuši aprakstīti vietējā auto žurnālā. 1961. Gada ražojums ar sportiskajiem pāru lukturiem gan priekšā, gan arī aizmugurē. Dārgs auto. Īpaši dārgi tādu ir restaurēt dārgajā Norvēģijā, bet tas ir paveikts. Pirms mēneša Norvēģijas auto žurnāli rakstīja par šī auto restaurācijas gaitu kopš parūsējuša vraka laikiem līdz pat šādam rezultātam. Corvette automobiļu vēstures saglabāšanai radīts pat muzejs (www.corvettemuseum.com), kur iespējams iepazīties ar 60 gadu autobūves vēsturi un klātienē apskatīt vēsturiskus spēkratus.  Tas gan neatrodas Norvēģijā, bet ASV.

08.06.2010.

UZ MĀJĀM

 Skat, kā! Jau gandrīz trīs mēnešus dzīvoju totālā skrējienā bez brīvā laika. Mācības skolā rit trīs dienas ik nedēļu, bet atlikušās četras mēs strādājam. Brīvdienu nav. Mācību programmas ietvaros notiek dažādi semināri, ko pasniedz skolas dibinātāji un skolotāji. Āfrikas kultūra un tradīcijas, kā arī ģeogrāfija, ir tās tēmas, kas mani interesē visvairāk.

Maija lielākais notikums man bija nevis notikumi skolā, bet gan dzimtenes apmeklējums. 21. maijā devos ceļā ar mērķi palīdzēt organizēt festivālu „Baltijas kabrioletu vasara”, bet Norvēģijā atgriezos 1. jūnijā. Ja pirms brauciena likās, ka man pietiks laika gan kabrio-salidojuma organizēšanai, gan arī draugu sastapšanai, tad nonākot galā, izrādījās, ka es vis nevarēšu pa dienām mazliet pastrādāt un katru vakaru doties uz naktsklubiem, ballītēm un bāriem, lai pavadītu laiku, klausoties manu draugu – dīdžeju spēlēto mūziku un runājoties. Arī salsas deju kursu apmeklējums no mana plāna tika izsvītrots, lai pietiktu laika paveikt visu mūsu karnevāla stila festivālam, kurā piedalās kabrioletu īpašnieki ar saviem spēkratiem, tos dekorējot un tērpjoties kādos pašu izdomātos un sarūpētos karnevāla tērpos. Šis festivāls ir lielākais kabrioletiem veltītais pasākums Baltijā un bijušajā Padomju Savienībā, un tas ir pasaulē vienīgais kabrioletu karnevāls. Tā kā šo gadu nepavadu dzimtenē un paralēli mācībām tik vērienīgu pasākumu nevarētu noorganizēt, tad visa atbildība un darbi gūlās uz manas māsīcas pleciem, ar kuru kopā esam dibinājuši „Kabrioklubu”. Elita šogad visu paveica viena, par ko es viņu no sirds apbrīnoju. Šogad mūsu karnevāls atkal izdevās ļoti skaists un pozitīvām emocijām pildīts. Ja pagājušajā gadā viena no spilgtākajām ekipāžām brauca ar Chrysler Sebring četrvietīgu kabrioletu, kurā hidrotērpos ģērbtie dalībnieki turēja vēja sērfošanas buru, kas automašīnai lika izskatīties ļoti neparasti, tad šogad viens no pamanāmākajiem auto bija „Kabriobuss”, kas nupat nokrāsots raibi strīpains un jau no liela attāluma kliedza – te es braucu. „Gada kabrio ekipāžas” titulu ieguva gimene, kas brauca ar no Amerikas atvestu kiršu sarkanu Cadillac Eldorado, kas jau otro gadu parūpējusies ne vien par skaistu auto dekoru, bet arī par visai ģimenei speciāli šūtiem tērpiem. Kabrioletu izstādei Jelgavas centrālajā laukumā sekoja 15 kilometru garš, policijas eskortēts kolonnas brauciens ap Jelgavu, kas noslēdzās turpat pilsētas centrā, kur kabrioletisti sacentās jumtu virināšanā un cienājās ar pazīstamā un atraktīvā meksikāņu pavāra Havjera Garsias pagatavoto maltīti klubos „Big Game” un „Tonuss”.

Kopumā mans Latvijas apmeklējums bija jauks, tomēr tik daudz nepatīkamu pārsteigumu es nebiju gaidījis. Pirmkārt, viss sākās ar to, ka manam kabrioletam ziemas dīkstāves laikā bija izrūsējis radiators, un to nācās nomainīt. Tas nebija tik sarežģīti, jo jaunu radiatoru es atradu jau otrās dienas rītā, un, tā kā auto servisos daudz darba krīzes ietekmē šobrīd nav, tas tika uzstādīts uzreiz. Mani piedzīvojumi turpinājās ar datora mātes plates atteikšanos strādāt. Ja tas būtu tikai dators, tā nebūtu liela problēma, taču datorā atradās visa pasākuma organizēšanai svarīgā informācija – paroles jaunās informācijas publicēšanai „Kabriokluba” interneta lapā, aizgājušo gadu festivāla fotogrāfiju slīdrāde, kuru, atrodoties Norvēģijā, biju sagatavojis demonstrēšanai festivāla vakara programmas ietvaros un daudzas citas tuvākajās dienās vajadzīgas lietas. Tīrais negals ar tiem datoriem. Pavisam nesen nācās to pilnībā pārinstalēt vīrusa dēļ, un tagad šāda problēma. Labi, ka man ir lieliski draugi, kuri palīdzēja no bojātā datora izņemt cieto disku ar visu informāciju. Nu jau man ir jauns dators, un nekas no svarīgās informācijas nav zaudēts. Nupat saņēmu elektronisko vēstuli, kurā rakstīts, ka mana vecā datora mātes plate nav saremontējama. Tas žēl, jo dators kalpoja lieliski un tam bija speciālais fotogrāfiju apstrādei un darbam ar vizuālajiem medijiem paredzētais monitors.

Vēl liels pārsteigums bija, kad viens no labiem draugiem dīdžejiem tikai 18 stundas pirms uzstāšanās „Baltijas Kabrioletu Vasarā” paziņoja, ka neieradīsies. Problēmas ar alkoholu.

21-Westcoast

  • Westcoast

Bet varbūt nevajadzēja sākt ar tiem negatīvajiem piedzīvojumiem, jo gana daudz bija arī jauku un neaizmirstamu mirkļu. Piemēram, Latvijā es ierados kopā ar vienu no savām skolotājām Yanyu Li, kura sava vārda vietā stādījās priekšā ar savu Eiropas vārdu, iesauku – Eko, taču laika gaitā izlēma, ka arī Eiropieši tomēr tiks galā ar īsto vārdu. No Norvēģijas caur Latviju viņa devās uz Igauniju, lai tur stāstītu par mūsu skolu un piesaistītu cilvēkus no valsts, kura šogad šajā skolā nav pārstāvēta. Eko nakšņoja manu vecāku dārza namiņā, kuru mēs dēvējam par lapeni, un, pirms doties pie miera pēc garā 12 stundu ceļojuma no vienas valsts uz otru, mēs devāmies uz klubu „Piens”, lai mazā ķīniete varētu iepazīties ar tikai bijušajā Padomju Savienībā zināmo galda spēli „novuss”, par kuru jau rakstīju iepriekš. Spēle bija jauka, bet vēl vairāk Yanyu bija sajūsmā par iespēju kopā ar manas māsas bērniem lēkāt uz batuta, par kuru teica, ka tik lielus nav redzējusi pat bagāto norvēģu dārzos stāvam. Arī atpakaļceļā no Igaunijas Eko nakšņoja pie maniem vecākiem, tādēļ mums bija iespēja pusi dienas pirms izlidošanas ziemeļu virzienā pavadīt kopā. Lai cik nogurusi bija Eko, tomēr viņa piekrita piedāvājumam kopā ar maniem draugiem doties uz Siguldu. Protams, tas nebija vien izklaides brauciens, jo vēl aizņemtāks par mani (kaut Yanyu teica, ka es esot aizņemtākais cilvēks šajā pilsētā) ir viens no maniem labākajiem draugiem – Pēteris. Pēterim šajā dienā bija jāapmeklē Siguldas koncertzāle „Baltais Flīģelis”, kurā viņš grasījās uzstādīt video projektorus, lai demonstrētu videoinstalācijas citu manu draugu – mūziķu koncertā. Tad nu mēs apvienojām savus braucienus, lai satiktos paši un parādītu mūsu Ķīnas viešņai pilsētu, kuru dēvē par mazo Šveici. Neiedomājami ir izskriet caur Turaidas pili 15 minūtēs, tomēr, kad kasiere uzzināja, ka tieši šāds ir mūsu laika ierobežojums, mēs saņēmām ieejas biļetes par trešdaļu cenas ar piekodinājumu parādīt visu, ko vien varam paspēt. Rezultātā mūsu Rīgā atgriešanās laiks iekavējās par stundu, tomēr pirms lidojuma atpakaļ Yanyu paspēja gan Svētā Pētera baznīcas torni, gan Okupācijas muzeju, gan arī kino Forum Cinemas apmeklēt.

Tikmēr mani studiju biedri bija devušies trīs dienu braucienā uz Norvēģijas galvaspilsētu Oslo, lai piedalītos akcijā pilsētas ielās, kas noritēja vienā laikā ar dziedātāju konkursu „Eirovīzija”, un vāktu ziedojumus Āfrikā noritošajai programmai „TCE” (Total Control of Epidemic – Pilnīga Epidēmijas Kontrole). Šī programma tiek organizēta, lai informētu āfrikāņus, kā izsargāties no HIV un AIDS, kā pasargāt citus un kā sadzīvot ar šo slimību, ja tā ir iegūta. Notika arī citas aktivitātes un mācības, kuras tagad esmu iekavējis un kas man ar steigu jāapgūst, jo pretējā gadījumā man draud izslēgšana no skolas neiegūto punktu dēļ. Tas gan man nav nekas jauns, jo skolā nekad neesmu bijis čakls uz mācībām un atzīmes mani nesatrauc. Šobrīd par savu prioritāti skolas programmas sakarā uzskatu portugāļu valodas apguvi, jo valodas paver pasauli – un tas ir tas, ko vēlos. Šeit dzīvojot, esmu sajutis pasauli sev pie kājām, un manā prātā ir nobriedusi, izkristalizējusies doma… Ja mēs savu otru pusīti izvēlamies starp daudzām, nevis vien starp tām, ar ko dzīve mūs salikusi kopā vienā klasē, darba vietā vai vienā pārī deju kolektīvā, tad kādēļ mums būtu viss mūžs jānodzīvo vienā valstī? Kādēļ arī to nevarētu izvēlēties pēc sirds patikas? Līdz manas programmas beigām vēl garš ceļš ejams, taču šobrīd es domāju, ka gadu pēc programmas noslēguma vēlos pavadīt Portugālē, strādājot par fotogrāfu. Un tad jau redzēs, ko darīt tālāk.

27-Oslo24-Oslo

26-Oslo

  • Oslo

16.06.2010.

APBUROŠĀ NORVĒĢIJA

Tepat, metra attālumā aiz mana loga, trokšņojot aitu kaklos iekarinātiem zvaniņiem un datora mazajos skaļrunīšos skanot austrumu motīviem, miksētiem ar mūsdienu elektronisko deju mūziku, ķeros rakstīt par to, kā mainījušies mani plāni attiecībā uz skolas programmu. Šodien mums tika izsniegti apraksti programmām, kurās iespējams piedalīties Āfrikā un sīki un smalki ar tiem iepazīstoties, nonācu pie slēdziena, ka vienīgais, kurā vēlos piedalīties un kas patiešām ir piemērots tieši man, ir „Child AID”. Šī programma man piedāvā vietu vienīgi Zambijā, nevis Mozambikā, uz kuru vēlējos doties okeāna tuvuma dēļ. Jā, okeāns mani vilina ar saviem fantastiskajiem skatiem un, protams, tīro ūdeni. Tā kā ūdens man ir ļoti nepieciešams un savā valstī es ik rītu sāku ar brokastīm vannā, bet vakaros mēdzu doties peldēt baseinā, ezerā vai jūrā, un ja nu nekādi tas neizdevās, tad vismaz vannā noslēdzu savu dienu, tad mans mērķis bija nokļūt tieši Mozambikā, kas vienīgā no Āfrikas projekta valstīm atrodas okeāna krastā. Nonācu izvēles priekšā – piedalīties programmā, par kuru man ir sajūta, ka tā nav man īstā, un doties uz valsti, kuru vēlos, vai tomēr darīt to, ko vēlos, un ceļot uz citu Āfrikas valsti. Izšķīros par otro, jo nereti ir pierādījies – ja dari to, kas patīk un kas priecē, tad nav svarīgi, kur Tu atrodies, jo tik un tā vari justies laimīgs. Ceru, ka šis mans princips sevi attaisnos arī šoreiz. Katrā ziņā portugāļu valodu es turpināšu mācīties, kaut Zambijā pilnīgi pietiek ar angļu valodu, jo kas zina, varbūt viss vēl mainīsies. Un pat ja ne, zināšanas par ļaunu nenāks.

Panorama Trollstigen1

  • Trollistigen (Troļļu ceļš). Kartēs iezīmēt ar īpaša treknuma citas krāsas līniju un numurēts ar kārtas skaitli 63. Savieno Andalsnes ar Norddal. To ieskauj lieli kalni ar majestātiskiem nosaukumiem – Kongen (karalis), Dronningen (karaliene) un Bispen (bīskaps, attēlā). Pēc 8 gadu būvniecības Troļļu stigu 1936. gadā atklāja karalis Haakon VII. Ziemas periodā ceļš ir neizbraucams un tas tiek slēgts. Sezona ir no maija vidus līdz oktobrim, bet precīziem datumiem jāseko līdzi internetā. 

Nekāda izslēgšana no skolas man vairs nedraud, jo pēc atgriešanās no Latvijas ātri esmu panācis citus kursa biedrus nopelnītās naudas daudzumā. Jau pirmajā dienā devos „trak fīlingā” pārkraut drēbju maisus no noliktavas kravas mašīnā, bet nākošās dienas naktī ar citiem komandas biedriem devos darbā uz West Coast, kur pavadīju manas vieglākās piecas darba dienas šajā galā. Ja iepriekš darbs bija grūts laika apstākļu un lielā konteineros atstāto drēbju daudzuma dēļ, tad šoreiz, neskatoties uz lietu, bija viegli nelielā ziedoto drēbju daudzuma dēļ. Atpakaļceļš no West Coast, braucot sabiedriskajā autobusā, atgādināja atrakciju parku, kur, vilcieniņā braucot, visi apskates objekti izvietoti maksimāli tuvu kopā. Kalni, kuru saknes slēpj spilgti zaļa zāle, bet galotnes klāj sniega sega un matu šķipsnu vietā garās strēlēs stāv vēl nenokusušais sniegs un vietumis redzami izkusušā sniega ūdenskritumi. Mājas, kas uzbūvētas tādās vietās, kur, liekas, pat uzkāpt stāvā kalna dēļ būtu neiespējami, un koki, kas ķeras pie katra auglīgās zemes gabaliņa, lai tajā dzītu savus stumbrus, un cieši turas pie klints. Ceļi, kas līkumo un slejas augšup pret kalnu, lai jau pēc brīža izmestu mazu loku un atkal triektos lejā aizā, kur tos sagaida kārtējais tunelis, kas pazūd klintī vai, vēl labāk, paslīd zem ūdens un izbāž savu galvu otrā fjorda pusē. Skatos un priecājos par katru mazāko detaļu. Norvēģija ir ārkārtīgi skaista, un man žēl atzīt, ka nu man būs garlaicīgi Latvijas taisnos un vienmuļos ceļus braukt. Mācību procesā iegūtajos punktos savu grupu man būs grūtāk panākt, bet arī šajā jautājumā man ir savs plāns. Visu šo nedēļu es strādāju par palīgu virtuvē, kas ir ikviena pienākums, un par virtuves nedēļu (kitchen week) es saņemšu 50 punktus, kas nozīmē, ka gandrīz būšu panācis pārējos. Darbs virtuvē – kā jau darbs virtuvē. Sagriezt burkāniņus, nomizot kartupelīšus, gurķīšus, maisīt zupu. Tāds īsts „palīgdarbs”. Nav grūti, bet ja laicīgi būtu zināma skolas programma, tad es būtu izvēlējies ar pārējiem doties „Izdzīvošanas ceļojumā”, jeb gājienā kājām uz 20 km attālo sabiedrisko kotedžu pa purvāju ar nakšņošanu guļammaisos, lai nākošā dienā, mērojot līdzīga attāluma citu ceļu, dotos atpakaļ. Kādēļ tas nosaukts par izdzīvošanas ceļojumu? Tādēļ, ka pārtika netiek ņemta līdzi. Interesanti. Programmā ir daudz līdzīgu lietu, ko lielākā daļa cilvēku no mūsu vidus nekad nav mēģinājusi, bet pirms došanās uz Āfriku vai Indiju ir ļoti noderīgi zināt, kā cilvēks jūtas, ja divas dienas nav ēdis. Kā veidojas cilvēku attiecības šādos apstākļos? Vai tiesa, ka nepaēdis vīrietis ir nikns vīrietis?

02-Velo  brauciens

  • Norvēģijas aita ar zvaniņu kaklā.

21.06.2010.

HUMANA VĒSTURE

1975. gada 29. maijā Dānijā tika iegriezts pirmais rūpniecisku apmēru vēja ģenerators, kurš tika radīts alternatīvās elektroenerģijas meklējumu rezultātā. To radīja izglītotu cilvēku grupa, kas piecus gadus iepriekš brīvības un puķu bērnu (hipiju) ideju pārņemti, Dānijā bija pulcējušies, lai apceļotu nepazīstamo pasaules daļu (Indiju un Āfriku), izmantojot to kā klasi, bet sastaptos cilvēkus kā skolotājus, no kā mācīties. Tolaik šajā reģionā ceļu tikpat kā nebija, bet ceļotāji, ik pēc dažām stundām nomainoties šoferim, četros autobusos apceļoja 135 valstis dažādos kontinentos. Tas bija ceļotāju augstskolas, kurā mācos, pirmsākums. Uzzinot par šiem ceļotājiem, arvien vairāk un vairāk jaunu interesentu vēlējās piedalīties šādā ceļojumā, iepazīt pasauli un iepazīstināt to ar savu pieredzi un zināšanām. Tolaik nebija interneta, mobilo telefonu, un mūsu zināšanas par šo pasaules daļu bija ļoti ierobežotas. Tie bija iniciatīvas pārpilni cilvēki, kas vēlējās pasauli darīt labāku, tādēļ tika nodibināta komūna, kuru šie cilvēki būvēja par līdzekļiem, kas, dažādos darbos nopelnīti, tika izmantoti kopīgiem mērķiem. Organizācijas mērķi bija gan iestāties par tīru vidi, gan par materiālu un morālu palīdzību nabadzīgajām valstīm. Lai informētu Eiropu par Āfrikā un Indijā notiekošo, tika veidotas radio pārraides, TV raidījumi vairāku gadu garumā un pat uzbūvēts pašiem savs TV filmēšanas un montāžas paviljons. Pirmais rūpniecisku izmēru vēja ģenerators tika uzbūvēts to pašu cilvēku rokām, un Dānijā joprojām visus vēja ģeneratorus krāso pēc tā paša parauga – sarkani rūtotus. Tas tika radīts laikā, kad jau bija skaidrs, ka pienāks brīdis, kad naftas resursu tirgū iestāsies krīze, un zinātnieku aktuālākais darbs bija pie kodolreaktoru radītās enerģijas, bet par vēja enerģiju tika domāts pavisam maz un nenopietni. Mūsdienās vairāk nekā 20% no Dānijā saražotās elektroenerģijas iegūst no vēja ģeneratoriem, un tā ir lielākā šo ģeneratoru ražotājvalsts pasaulē. Lielā enerģijas krīze tuvojas, un, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis ik dienu patērē (ja pareizi atceros) 300 000 000 galonu naftas, bet vēja enerģiju joprojām izmanto vien astoņās valstīs pasaulē. Tāpat saules enerģiju, kuras mums ir 15 000 reižu vairāk, nekā mēs spējam apgūt, neesam iemācījušies izmantot savā labā, kaut tā ir enerģija, par kuru nav jācīnās un kuras dēļ nav jānogalina. Tāpat to nav iespējams monopolizēt.

Tika radītas „Den Reisende Hogskole” skolas, kuru mūsdienās četros kontinentos ASV, Eiropā, Āzijā un Āfrikā, astoņās valstīs pavisam ir četrpadsmit. 1977. gadā tika izveidota pasaulē labi pazīstamā organizācija „Humana People to People”. Turpinot darbu pie izgudrojumiem, septiņdesmito gadu beigās tika radīts pirmais ekomobīlis. Tas bija piles formas automobilis, kas 100 kilometru pieveikšanai tērēja tikai vienu litru degvielas un galvenokārt patērēja saules enerģiju. Tas nu reiz valdībai un visai pasaulei bija par daudz. Izgudrotāji ar savu komūnu un nopelnītās naudas likšanu kopīgā kasē jau tāpat bija nokļuvuši dažādu valsts drošības uzraugorganizāciju uzmanības lokā, jo tika uzskatīti par komunistiem, kuru patiesie mērķi nav zināmi. Jau sen valsts bija pārtraukusi mācību perioda finansēšanu Dānijas teritorijā, un tagad vēl šis izgudrojums, kurš varēja kļūt par nopietnu draudu degvielas ražotājiem un tirgotājiem, kā arī mašīnražotājiem visā pasaulē. Kurš gan vēlēsies iegādāties auto, kurš tērē 15 litrus degvielas uz simts kilometriem, ja ir kāds, kura ražotās automašīnas tērē 15 reižu mazāk? Šis izgudrojums ne vien neieguva vispārēju atzinību un popularitāti, bet pat tika ignorēts no mediju puses un slēpts no valdības puses. Turpmākā organizācijas un skolu eksistence vairs nav bijusi viegla un rozēm kaisīta. Vairāk par skolas, vēja ģeneratoru un „Humana People to People” vēsturi var izlasīt interneta lapās www.tvind.dk, www.tvindkraft.dk, www.tvindportalen.dk, www.humana.org, www.drh-movement.org.

IMG_0260IMG_7330

  • Pirmais rūpniecisku izmēru vēja ģenerators Dānijā un manis veidots karogs par kuru lasīsiet tālāk.
  • Humana People to People iestāžu direktoru lielais kolektīvs

13-Gairanger

 

  • Djupvatnet ezers 12 kilometru attālumā no Geranger fjorda. 2 kvadrātkilometri 28. jūnijā joprojām aizsaluši. Augstums 1016 metru virs jūras līmeņa.

30.06.2010.

BALLĪTES

Nupat internetā izlasīju ziņu, ka manā mīļajā pilsētā Rīgā tiks atvērt jauns naktsklubs. Kārtējais manas īsās prombūtnes laikā. Klausos Groove Armada 2000. gadā izdotos remixus un domāju, vai man pietrūkst klubu kultūras un mūzikas. Laikam jau pietrūkst, bet ne tādā mērā, kā es to biju gaidījis, dodoties uz Norvēģiju. Gribas dzirdēt mūziku, kas man patīk, un vēlos to dzirdēt skaļi – tā, lai sirds sitas līdz ar ritmu un, paātrinoties ritmam, paātrinās arī sirdspuksti. Gribas, lai spēcīgā basa skaņa liek vibrēt manai ādai un muskuļiem. Izbaudīt šādas sajūtas, klausoties mūziku, kas man patīk, dažu pēdējo gadu laikā man ir nācies ļoti reti, jo pasaulē kulta statusu ieņēmis mūzikas stils, kas man neiet pie sirds, savukārt, to mūziku, kas tīk, klubos es dzirdu ārkārtīgi reti. Kas atliek? Jārīko ballītes pašam, un vienu tādu es šeit skolā uzrīkoju. Organizēju to pēc portugālietes Karlas, kas nupat atgriezusies no Āfrikas, lūguma, bet pie organizēšanas palīgā neaicināju nevienu, lai to varētu izveidot tieši tādu, kādu vēlos es pats. Manas prognozes un aizdomas par dažādajiem mūzikas stiliem, ko kolēģi vēlas dzirdēt ballītē, piepildījās. Jitka jautāja, vai es uzspēlēšu arī hardrock un metal priekš viņas. Ārprāts. Tā ir mūzika, kas man šausmās liek saviebties. Ballīte notika telpā, kurā pasākumi līdz šim nebija notikuši. Tās izmēri bija mazāki par mūsu bibliotēku, kur notiek gandrīz ikviens pasākums, un par galeriju, kur pasākumus rīko viesnīca saviem viesiem. Skaņas aparatūras mums nav daudz, un tas ir vājākais punkts ballīšu rīkošanā, tādēļ es izvēlējos mazāku telpu un sadabūju četras skandas ierasto divu vietā. Ballīte izdevās un liela daļa studentu bija atnākuši un pat dejoja līdz vieniem naktī, neskatoties uz to, ka jau nākamajā rītā agri jāceļas.

Nu jau ballīte ir aiz muguras, un šajā laikā bijuši vēl daudzi lieliski notikumi, piemēram, manas vārda dienas svinības. Man pietrūka latvisko Jāņu svinēšanas tradīciju, taču izrādās, ka arī Norvēģijā tiek svinēti Saulgrieži.

23. jūnijā mēs ar grupu no skolas Lillehammeras centrā uz gājēju ielas īstenojām akciju, kuras laikā septiņi ar melnu nokrāsoti cilvēki uz ceļiem un elkoņiem un ar virvi ap kalu rāpoja, lai pievērstu sabiedrības uzmanību Āfrikai un tās milzīgajiem epidēmijas apmēriem. Šīs akcijas laikā pilsētā pamanījām plakātu, kurš vēstīja par svētkiem brīvdabas muzeja teritorijā, kurp drīz pēc mazgāšanās zem saltās ūdenskrituma strūklas un vakariņām devāmies trīs latviešu sastāvā, mums piebiedrojās arī Bolāžs no Čehijas. Ieradāmies mazliet par vēlu, lai pilnvērtīgi izbaudītu programmu, taču vieta bija ļoti skaista, un mēs pavadījām lielisku vakaru, klausoties nacionālo mūziku un sarunājoties ezera krastā, kurš, vēsturisku guļbūvju ieskauts, mirdzēja ugunskura gaismā, kas sakurināts uz mazas saliņas ezera vidū. Alus neizpalika, bet tika dzerts, slēpjoties no iespējamām acīm un pārējiem satraucoties, vai es – nedzērājs, nebūšu tas, kurš izstāstīs par sausā likuma pārkāpējiem skolā.

12-Gairanger

  • Geranger fjord

Savu vārda dienu – 24. jūniju pavadīju Rietumu krastā, uz kurieni jau atkal bija jādodas strādāt četras dienas. Darbs kā jau darbs, jau pierasts, taču atpakaļceļš man bija īsta vārda dienas dāvana. Izvēlējāmies braukt ar apmēram 150 km lielu līkumu pa skaistāko no Norvēģu ceļiem – Trollstigen. Šādos gadījumos lieto izteicienu, ka vārdos to nevar izstāstīt, bet vai tā mēdz būt? Manuprāt, talantīgi rakstnieki un aktieri vārdos var visu, bet, tā kā mans galvenais izteiksmes veids ir fotografēšana, mēģināju šo neaprakstāmo skatu iemūžināt fotogrāfijās. Tiesa, ne bez fotogrāfu trikiem man tas izdevās. Vienam no skatiem, ko vēlējos sev par piemiņu, nācās uzņemt 15 attēlus, kurus vēlāk uz datora montēju kopā, veidojot vienu kopīgu bildi. Piecas bildes horizontāli, un trīs vertikālajā plaknē. Kopā vienā bildē izdevās ietvert ap 200 grādu platu ainavu.

Vēl tikai pagājušajā gadā es pirmo reizi biju kalnos un domāju, cik neticami laba sajūta un, ka to vēlos vēl un vēl. Tobrīd es vēl nezināju, ka man patiesi būs tāda iespēja – nokļūt īstos kalnos, nemaz nerunājot par iespēju tajos pavadīt pietiekami daudz laika un redzēt pasaules skaistākās vietas ne caur tūristu autobusa logu, bet gan klātienē. Trollstigen (Troļļu stiga), kurā iekļauts arī Geringerfjord, patiesi ir viena no skaistākajām vietām pasaulē, ko esmu redzējis.

Panorama Skats ar Jitku

  • Trollistigen

14.07.2010.

SPRĪDĪŠA POLITIKA

Viens no maniem mīļākajiem latviešu stāstiem un kinofilmām ir pasaka par Sprīdīti – zēnu, kurš ar lāpstu pār plecu un sainīti azotē devās pasaulē laimi meklēt. Lai kādus brīnumus viņš tur nebūtu redzējis un lai cik augstos godos nebūtu ticis celts, tomēr saprata, ka laimīgā zeme ir mājas. Šī stāsta iedvesmoti, pirms apmēram 10 gadiem, Latvijas mākslinieki Ievas Salmanes virsvadībā uzņēma filmu „Sprīdītis Amerikā”, kuras mērķis bija aktualizēt jautājumu par mūsu pasaulē “izsvaidīto” tautu. Šogad šī filma būtu vēl daudz aktuālāka, jo tik daudz latviešu kā pēdējos divos gados no savas zemes labprātīgi un pēc pašu vēlēšanās vēl nekad nav aizbraukuši. Aizbraucēju skaits mērāms simtos tūkstošu cilvēku un izskaidrojams ar ekonomisko krīzi, kuras topa galvgalī, attiecībā pret citām valstīm, atrodamies mēs. Liels bij’ mans pārsteigums, kad, ierodoties Latvijā, īsas pastaigas laikā pa Rīgas vecpilsētu un tās tuvējiem parkiem laimīgas sagadīšanās dēļ redzēju „Bērnu un jauniešu dziesmu un deju svētku” ietvaros uzvestās izrādes „Sprīdītis” pēdējās 20 minūtes. Šajā gadījumā dramaturģijas izvēle man nelika domāt, ka šis būtu kāds politisks pasūtījums, tomēr izrādes beigās izskanējušie, zīmīgie vārdi „gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas, aiznes mani uz laimīgo zemi!” un „virs galvas mūžīgs piena ceļš un mūžīgs ceļš zem kājām, tas ved uz zemi laimīgo, un – izrādās – uz mājām” jau atkal man lika domāt par to, kas notiks ar Latviju un vai tā pārdzīvos krīzi, un kāda tā būs pēc krīzes.

Tuvojas vēlēšanas, un daudzi mani draugi sociālajos interneta portālos sarosījušies ar mērķi aktivizēt visus savus draugus, draugu draugus un paziņas doties uz vēlēšanām un balsot. Par šādu aktivitāti viņiem visa cieņa un respekts, tomēr es nedomāju, ka tik vien kā balsošana mainīs dzīvi un atrisinās visas problēmas. Domāju, ka Latvijā šobrīd nav, par ko balsot, un tā nav izeja, ja balsojam par mazāko ļaunumu vai pieticīgāko zagli. Jāsaprot, ka mēs esam maza valsts un visi tajā esam līdzīgi. Katram būtu jāsāk ar sevi, jo brīnumi nenotiek. Ja smēķējam sabiedriskā vietā – tātad necienām nesmēķētājus un apzināti darām viņiem pāri. Nesmēķētāji kļūst dusmīgi, jo viņu drēbes un mati smird pēc cigaretēm, tādēļ sakliedz uz ….. Tā šī ķēdīte iestiepjas tik gara, ka ikviens otram nodod savu negatīvo enerģiju vai saņem to no otra. Tāpat mēs esam pieraduši paņemt to, kas nav piesiets, jo citādi to tik un tā paņems kāds cits. Mums nav politiķu, kas rādītu labu piemēru, un masu mediji dara gluži pretējo – veic izlaidīga, agresīva dzīvesveida propagandu, stāstot, ka naudai ir spēks. Reklāmas, kas cenšas pārliecināt par to, ka Tev vajadzīgs jaunākais telefons, auto un citi krāmi, “skalo” mūsu smadzenes. Ar šādām domām mēs visi esam slikti politiķi un nevaram mainīt situāciju valstī, jo – kam manta pirmajā vietā, tam nekad nebūs gana, un neuztrauks ne valsts, ne tās iedzīvotāji. Ko mēs varam darīt? Dzīvot laimīgi un darīt to, kas katram vistuvāk sirdij, jo tieši tāda ir mūsu sūtība. Kā tas izdarāms? Mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi, un mums jācīnās par taisnību. Cīņa par taisnību nekad nav bijusi viegla un var prasīt ļoti daudz laika un enerģijas, bet rezultāti neizpaliks. Nestāvi klusu, ja redzi, ka zog vai ka dara pāri! Palīdzi, un arī tev kādreiz palīdzēs! Dzīvo saskaņā ar dabas un Dieva likumiem, un tad gan personīgā dzīve, gan arī dzīve valstī uzlabosies.

Diemžēl šis teātra uzvedums un apmēram desmit minūtes svētku gājiena, kuras redzēju televīzijā, bija viss mans ieskats mūsu tautas lielākajā lepnumā – Dziesmu un deju svētkos, to piecu dienu laikā, kuras pavadīju Latvijā dziesmu svētku nedēļas nogalē, toties šo svētku fenomens sajūsmināja Yanyu, kura šoreiz bija devusies mūsu skolu prezentēt pašā Latvijā, nevis še nonākusi caurbraucot uz Lietuvu vai Igauniju. Dzirdēju daudz stāstu par to, cik ārkārtīgi skaisti šogad bijuši svētki ar daudzo koru dziedāšanu ne vien svētku laikā, bet arī pēc oficiālajām beigām, kad lielākā daļa koru paliek estrādē un turpina dziedāt visu nakti pēc pašu iniciatīvas.

Mans galvenais Latvijas apmeklējuma iemesls šoreiz bija kāzu fotografēšana, par ko ar jaunlaulāto pāri bijām vienojušies vēl pagājušajā gadā, kad došanos prom no Latvijas vēl nebiju ieplānojis. Piecas dienas pavadīju vienā elpas vilcienā. Nu, piemēram, kāzu fotografēšana man sākās desmitos no rīta. Vispirms līgavas frizūras tapšana, tad ģērbšanās, krāsošanās… Tad laulību ceremonija Krusta baznīcā (kur fotografēju ar studijas zibspuldzēm, kuras jāsamontē un pēc izmantošanas atkal jādemontē un tempā jāsaliek atpakaļ transportsomās), kurai sekoja šampanieša malkošana un sveikšana vienā no Rīgas svinību zālēm (ar studijas zibspuldzēm) un došanās uz galveno svinību vietu (ar studijas zibspuldzēm), pa ceļam apstājoties uz fotografēšanos pie Vecmoku pils drupām un citās vietās. Kāzu fotografēšana man beidzās trijos no rīta, kad es devos uz 20 kilometru attālo ballīti, ko mani draugi Zvejnieku svētku ietvaros rīkoja jūras krastā. Kad es ierados, balle ritēja pilnā sparā, un gandrīz divas stundas līdz pat pēdējiem mūzikas akordiem es dejoju gan uz skatuves līdzās manam draugam dīdžejam Agent, gan arī kopā ar pārējo publiku. Saullēkts izskatījās īpaši krāšņs, tā priekšplānā pāris zvejnieku laivu silueti meklēja savu lomu un kāds pārītis ūdenī skūpstījās. Pussešos no rīta, kad mūzika pārstāja dārdēt, man ne prātā nenāca, ka vajadzētu iet gulēt, jo Latvijā taču esmu uz īsu brīdi – vien piecām dienām. Es devos uz auto pēc sava dvieļa un peldbiksēm un, neskatoties uz vēl aukstajām smiltīm, nometos turpat netālu no skatuves, kuru pamazām sāka demontēt tehniskie darbinieki, un gaidīju karsto sauli un 30 grādu temperatūru. Tā es un vēl ap 10 cilvēku, kuru vidū bija gan mani draugi, gan arī nepazīstami cilvēki, sauļojāmies un peldējāmies siltajā jūras ūdenī līdz dienvidum bez ēšanas. Es zināju, ka tā būs mana pirmā un pēdējā diena šajā gadā, kad sauļošos, tādēļ centos neuztraukties par to, ka saules stari jau kniebj manā degunā, tomēr, kad vēders sāka protestēt un pieprasīt ko ēdamu, mēs devāmies uz kādu privātmāju Tukumā, lai tur ēnā peldētos baseinā un ceptu šašlikus. Mana diena beidzās netālu no Rīgas pie ezera, precīzāk, pie Božu ūdenskrātuves. Ezera ūdens nakts laikā izskatījās tik melns kā darva, toties bija patīkami silts. Laižoties miegā, caur auto stiklu skatījos debesīs un domāju, ka tik notikumiem un piedzīvojumiem piesātināta laika Latvijā man nav bijis ārkārtīgi sen.

Man izdevās apmeklēt arī dažas no jaunatvērtajām iestādēm. Viena no tām bija bārs „Spot”, kas iekārtojies vecpilsētā blakus klubam „Kuba”. „Spot” īpašnieki ir jauns pāris, kuri savu ieceri realizējuši bankrotējuša bāra telpās, saviem spēkiem veicot visus remontdarbus. Lai gan nekādas lielās naudas summas nav tikušas ieguldītas, šajā bārā es uzreiz sajutos ļoti mājīgi un labi. Nav brīnums, jo, parunājot ar īpašniekiem, sapratu, ka katrs dzēriens tiek gatavots ar mīlestību pret savu darbu un cilvēkiem. Tāpat šajā bārā tiek piedāvātas mājas darinājuma smalkmaizītes un pa retam uz vietas tiek gatavots pat saldējums. To darina kāda sieviete, kas jau sešus gadus gatavo saldējumu, un katrs no šiem darinājumiem ir atšķirīgs – citādi dekorēts un papildināts ar garšvielām. Pati savus saldējumus viņa joprojām ēd, pirkstiņus aplaizot. Nu gluži vai tā, it kā to darītu pirmo reizi. Arī vecpilsētas bārā “Atslēga”, Skārņu ielā 2, kurp devos ar Pēteri, man izdevās nobaudīt neticami gardu ēdienu – salātus, kuru recepti pavārs bija radījis tai pat dienā un nākamajā dienā solīja iekļaut pastāvīgajā ēdienkartē. Tie bija svaigie dārzeņu salāti ar mango jogurta mērci, vistu, melonēm un meža zemenēm. Tie tik bija salāti! Ideāla maltīte, 32 grādu temperatūrā sēžot āra terasē un klausoties vieglu autormūziku, kas uz vietas tiek radīta, sešu meiteņu izpildījumā spēlējot arfu, akustisko un elektrisko ģitāru, pūšot flautu, dziedot un laiku pa laikam nomainot instrumentu pret kādu līdz tam paslēptu. Un man vēl jāatvainojas citiem labiem cilvēkiem un draugiem, ka nepaspēju apmeklēt visas vietas un satikties ar visiem. Tā es neizmēģināju kanoe laivu naksnīgo braucienu pa Rīgas kanāliem un nepaēdu pusdienas vēl vienā jaunatvērtā Rīgas restorānā.

25.07.2010.

SKOLAS PROGRAMMA

Gaisa temperatūra Latvijā sasniegusi jau 35-40 grādus, bet šeit, Hornsjo ezerā, peldēties Norvēģijas zemās temperatūras dēļ man pat prātā nenāk. Vēl viens iemesls kādēļ mani dzimtenes apmeklējumi ir tik patīkami. Dzīvošana šeit, tālumā no Latvijas, liek citādi paraudzīties uz visu, kas līdz šim bijusi ikdienas rutīna manā zemē. Tur var pilnvērtīgi izbaudīt visus kalendārā redzamos definētos gadalaikus. Ziema Latvijā nav lietus sezona, kā, piemēram, Āfrikā, kad temperatūra dienā nekrītas zemāk par 20 grādiem. Tā parasti ir īsta ziema ar sniegu. Arī pavasaris ir acīm pamanāms un sasmaržojams bez piepūles. Vasara ir karsta, kādai, vismaz mūsu izpratnē, tai ir jābūt. Un arī rudens, kad koku lapas krāsojas un gājputni dodas uz siltākām vietām, ir neticami skaists.

09-Westcoast

  • Westcoast

No skolas un viesnīcas ēkas, lielā vēja un zemās gaisa temperatūras dēļ, man nav lielas vēlmes doties ārā, tādēļ visu savu laiku es pavadu strādājot, mācoties, sportojot, guļot vai lietojot internetu. Šajā nedēļā esmu sagatavojis trīs uzstāšanās auditorijas priekšā. Divas not tām – rīta sapulces laikā, bet vienu – mācību ietvaros. Nedēļas plāna grafiks liecina, ka sešas dienas nedēļā rīta sapulces laikā starp 08:30-09:00 kāds sagatavo prezentāciju atbilstoši tematikai. Pirmdien par partnerības jautājumiem, otrdien – „Mūsu pasaule”, trešdien – „ Mūsu komūna”, ceturtdien – „Veselība”, piektdien – „Manas intereses”, bet sestdien – „Manas mācības”. Skolotāja vēlējās, lai sagatavoju prezentāciju otrdienā un tātad par mūsu pasaules tematiku, bet te bija kāds āķis. Parasti visas prezentācijas tiek sagatavotas, izmantojot datoru, jo, lai prezentācija būtu veiksmīga, ir vajadzīgi piemēri un paraugi, uz kuru pamata klausītājam būtu vieglāk saprast un prātā paturēt tēmu, taču man tika dots uzdevums to neizmantot. Sagatavoju prezentāciju par dīdžejingu jeb dīdžeju kultūru. Ierakstīju dažus mūzikas piemērus kompaktdiskā, lai atskaņošanā nebūtu jāizmanto dators, un stāstīju gan par šīs kultūras pirmsākumiem, gan to, ka septiņdesmito gadu vidū viss sākās, pateicoties trim cilvēkiem, kuru vidū bija jauns afroamerikānis, kurš uzvarēja eseju konkursā un balvā ieguva iespēju doties uz Āfriku. Nesen redzētās filmas par afrikāņu cīņu par neatkarību un mieru un dzirdēto ritmu iespaidā viņš savā ielu bandā aizsāka jaunu tradīciju – pārliecināja citus, ka pārāk daudz cilvēku iet bojā bandu konfliktu laikā, un ierosināja konfliktus risināt, neizmantojot ieročus, bet gan mikrofonu un deju. Tas tad arī bija Hip-hop pirmsākums, un hip-hop – tā nav tikai rep mūzika. Tas ir DJing jeb skaņu plašu spēlēšana un skrečošana, tas ir MCing jeb ritmiska runāšana mikrofonā, kā arī grafiti zīmēšanas māksla un dejošana. Šis ievērojamais cilvēks pazīstams ar vārdu Afrika Bambaataa, un šis vārds daļēji aizgūts no filmas, kas tik ļoti viņu bija iespaidojusi. Bandas savā starpā sāka rīkot Rap battle jeb cīņas divu cilvēku starpā, kurās 30 sekundēs repojot drīkst par otru pateikt visu, ko vēlas, un tad ir kārta otram. Gluži kā tas redzams kinofilmā „8 jūdze” ar repera Eminem piedalīšanos. Tādējādi cīņas tika izcīnītas vārdos uz skatuves ne fiziski pažobelēs un tumšās ielās. Cīņa varēja noritēt vairākos turnīros un, tai noslēdzoties, publika balsoja par labāko, kurš bija jārespektē vismaz līdz nākamās nedēļas kārtējai cīņai. Melnādainie bija aizrāvušies ar jauno mūzikas atskaņošanas veidu, sāka rakstīt mūziku speciāli jaunā stila dīdžejiem, un tā radās hip-hop un deju mūzika.

Līdz Eiropai šī mūzika un miksēšanas stils nonāca, pateicoties Rietumberlīnes dīdžejam West Bam, kurš Amerikas ceļojuma laikā bija saticis Afrika Bambaataa un viņa ietekmē aizrāvies ar jauno stilu. Tieši pateicoties šim vienam no trim deju mūzikas ciltstēviem, viņš ieguva savu skatuves vārdu, kura pilns variants ir Westfalien Bambaataa, bet saīsināts – West Bam. Ar to šis stāsts vēl nebeidzas, jo arī West Bam bija savi sekotāji.

Latvijā tajā pat laikā „dulls” jauneklis, vārdā Roberts Gobziņš, bija vietējai publikai labi pazīstams dīdžejs, kurš uz skatuves ritmiski skaitīja rīmes, tina ierakstu lentas ap kaklu to skanēšanas laikā (tolaik Latvijā dīdžeji mūziku spēlēja no lentām, nevis skaņu platēm vai datoriem kā tagad) un pats sacerēja dzejoļus, kas līdzinājās repam. Izdzirdot Roberta ierakstus, West Bam bija sajūsmā un vēlējās kopīgi radīt kādu ierakstu. Tā radās dziesma Aka Aka, kuru no radiostacijām un diskotēkām pazīstam tik labi, ka pieņemam savā zemē gluži kā tautas dziesmu. Roberts ieguva jaunu skatuves vārdu East Bam, un sekoja akcija „East meets West”, kuras ietvaros abi dīdžeji apbraukāja Vācijas koncertzāles. Turpmāk no Latvijas šīs jaunās mūzikas basi jau bija dzirdami arī Krievijas lielākajās pilsētās Maskavā un Sanktpēterburgā, kur arī tai atradās sekotāji, par kuru elku un gaismas nesēju kļuva Latvijas dīdžejs Jānis Krauklis. Prezentācijā es stāstīju arī dīdžeju darba pamatprincipus, jo vienmēr ir labi, ja dodies uz deju klubu vai atrodies bārā, kurā mūziku spēlē dīdžejs, un tu kā apmeklētājs zini, ko viņš dara un kā tas notiek.

Savas otrās prezentācijas laikā, kas bija jāsagatavo par tēmu „Manas intereses”, es mazliet pastāstīju par sevi kā fotogrāfu, bet īpaši ar to neaizrāvos, un rādīju fotogrāfijas, kuras esmu uzņēmis šeit Norvēģijā, esot kopā ar grupas biedriem, tātad laivu brauciena laikā un mūsu Āfrikas problēmu akcijas laikā, kas noritēja Lillehammerā.

05-Laivu brauciens13-Laivu brauciens14-Laivu brauciens

02-Laivu brauciens08-Laivu brauciens09-Laivu brauciens10-Laivu brauciens

  • Julians un Gabors
  • Radu
  • Dace
  • Zaharijs un Jitka
  • Santas un Olly sadarbība bija vāja un no vieniem krūmiem braukšana otros beidzās ar laivas apgāšanu

06-Illnesses07-Illnesses11-Illnesses13-Illnesses03-Illnesses

  •  Dimitera tematiskās kleitas radīšana mūsu akcijai Slimības Āfrikā
  • Akcija olimpiskās pilsētas Lillehammeras ielās
  • Akcija Slimības Āfrikā uz LIllehammeras gājēju ielas. Jakub
  • Akcija Slimības Āfrikā uz LIllehammeras gājēju ielas. Dzintars
  • Santa nomālējusies ar sodrējiem

Trešā mana uzstāšanās man patika visvairāk. Pusi dienas mēs pavadījām, klausoties lekcijas par Indijas vēsturi un kultūru, un otrā dienas pusē mums visiem bija jāizstudē kāds noteikts temats un jāsagatavo prezentācija. Grupa tika sadalīta sešās mazākās grupiņās, un mēs, četri cilvēki, saņēmām tēmu „Bolivuda” ar piekodinājumu, ka šai prezentācijai ir jābūt atraktīvai. Bolivudas vārdā kļūdas pēc tiek dēvēts viss Indiešu kino, lai gan tā varētu dēvēt tikai vienas filmu kompānijas produkciju. Reāli šāda Bolivuda atšķirībā no amerikāņu Holivudas nepastāv. Nosaukums radies, pateicoties vietai, kur Indiešu lielākā filmu kompānija bāzējās – Tollygunge. 1932. gadā pirmo reizi runājot par šīm Bengāļu filmām, publicisti, tās salīdzinot ar Holivudas filmām, nodēvēja par Tollywood, kas labi rīmējās ar Hollywood. Vēlāk, 1970ajos gados, kad Indiešu filmu produkcija skaitā krietni pārsniedza Holivudas rezultātus un filmu ražotājs kļuva par Indijas filmu flagmani, pateicoties dažiem žurnālistiem, rakstniekiem, dzejniekiem, filmu producentiem un citiem radošo žanru pārstāvjiem, Tollywood tika pārsaukts par Bollywood, tādā veidā vienā vārdā iekļaujot gan Hollywood ideju, gan arī bengāļu filmas.

Savu prezentāciju mēs izveidojām kā deju, kas vienmēr pavadījusi un pat pārsātinājusi indiešu kino, līdz ar to tas bija atpazīstams un tādēļ pateicīgs motīvs nelielam šovam. Mūsu prezentācija sastāvēja no divām daļām – deju skolas prezentācijas un dejas. Pirmajā daļā, izmantojot reālu, internetā atrastu Bolivudas deju skolas sludinājumu, es mazliet pastāstīju par Bolivudas filmu vēsturi, kam sekoja sludinājuma teksts par to, ka visi vēlas dejot, kā dejo indieši savās filmās, un ka tas palīdz atrast jaunus draugus, zaudēt svaru, izvairīties no Alcheimera slimības u.c. „Nekad neesat dejojuši? Tas nekas. Aizmirstiet hip-hop, bugi-bugi un nāciet dejot karstāko jauno deju!” – es teicu, citējot sludinājumu. „Iespējams, ka jūsu vidū ir nākamais Sharukh Khan vai Aishwarya Ray (Indijas filmu zvaigznes)!” Sekoja deja, kas ir pirmā manā mūžā, kuru esmu izdomājis un režisējis, turklāt tikai četru stundu laikā. Dažas kustības, ko atceros no salsas deju kursiem, dažas noskatītas internetā Bolivudas kinofilmās. Tā patiešām bija jauka deja, kuras galvenā varone Santa te aicināja mūs dejot ar viņu, te atkal atgrūda un dejoja viena vai izvēlējās sev citu partneri. Spriežot pēc auditorijas aplausiem, deja bija lieliska, bet dejas nobeigumā bija pamanāms, ka esam visas kustības izdejojuši apmēram 40 sekundes ātrāk kā plānots, un sākam vilkt laiku. Publikai bija jautri, un tas ir galvenais, jo šīs indiešu dejas eiropiešiem parasti izskatās patiešām smieklīgas, jo emocijas tajās ir bērnišķīgi pārspīlētas. Bija jautri.

03.08.2010.

LATVIEŠI UN BĒGĻI NORVĒĢIJĀ

Pirms pusotra mēneša mūsu skolā iepazīties ar programmu bija ieradušies divi latvieši –  Mārtiņš un Dzintars. Mazliet tuvāk to pāris dienu laikā, ko viņi šeit pavadīja, es paspēju iepazīties ar Dzintaru, kurš kādā vakarā, sēžot bibliotēkā, man izstāstīja savu neticamo stāstu par to, kā nonācis Norvēģijā.

No Latvijas uz Oslo viņš devās lai strādātu, bet ierodoties uz vietas, darbu kaut kādu iemeslu dēļ nedabūja. Šeit interesantākais tikai sākās. Dzintars nevēlējās doties atpakaļ uz Latviju, jo bija stingri apņēmies atrast darbu un strādāt. Darbu tuvāko dienu laikā neatradis, viņš meklēja atbalstu organizācijās, kas varētu palīdzēt. Uz to spieda arī ekonomiskā situācija. Dzintars nezināja angļu vai norvēģu valodu, tādēļ „Humana People to People” birojā tika sazvanīts krieviski runājošs tulks, kurš vietējiem no Dzintara vārdiem iztulkoja, ka šis cilvēks meklē iespēju paēst un pārnakšņot, jo ir palicis bez līdzekļiem. HPTP ar šādiem jautājumiem nenodarbojas, taču savu iespēju robežās palīdzēja. Organizācijas biroja administratore nosūtīja Dzintaru uz „Sarkanā krusta” biroju un uzrakstīja pavadvēstuli angļu valodā, kurā teikts, ka viņš atsakās no palīdzības doties atpakaļ uz savu valsti un meklē darbu Norvēģijā. Tikmēr ir naktsmāju un maltītes meklējumos. Sarkanajā krustā viņu pieņēma ar lielāko prieku un gan paēdināja, gan arī piedāvāja naktsmājas uz ilgāku laiku kopā ar bezpajumtniekiem. Nekāda glaunā viesnīca tā neesot bijusi, tomēr tur bijis labi. Drīz vien atradies arī darbs celtniecībā, un Dzintars sācis pelnīt naudu. Līdz naudas saņemšanai gan vēl bijis jāgaida krietns laiks, bet tik ilgi viņš nav vēlējies palikt sarūpētajās naktsmājās. Tā vietā viņš atradis vientuļu kalnu, kuru nešķērso nekādi ceļi vai takas (tādu šeit Norvēģijā ir daudz) un uzbūvējis sev zaru būdu, kura tad arī kļuva par viņa mājokli līdz brīdim, kad līdzekļi ļāva noīrēt mitekli. Varētu būt jauks turpinājums, tomēr žēl, ka ar to šis stāsts nebeidzas. Dzintars pameta šo organizāciju, jo par darbu jau ilgāku laiku nav saņēmis atalgojumu. Kam taisnība – pierādīs gaidāmā tiesa, bet skaidrs, ka krīzes pārņemtās Latvijas iedzīvotājiem svešzemēs sokas grūti. Es cerēju, ka Dzintaram šī programma būs patikusi un turpmāk mēs mācīsimies kopā, taču komandā, kas savu mācību programmu uzsāka pirms nedēļas, atrodams vienīgi Mārtiņš.

Mans pēdējās nedēļas lielākais prieks un piedzīvojums bija bēgļu nometnes apmeklējums netālajā ciematiņā Oyer. Neko nebūtu zinājis par tādu bēgļu nometni, ja ne mūsu skolas programma, jo tā nav milzīga teritorija, kurā ar dzeloņdrātīm apjoztas simtiem vienādu, piecu nedēļu laikā saliktu koka mājiņu, kas visas kā viena līdzīgas cita citai un kuras iedzīvotāji netiek izlaisti no teritorijas, līdz valsts izlems, ko ar šiem cilvēkiem iesākt. Oyer bēgļu nometnē ir vien 45 cilvēki, kas izmitināti vasarnīcas tipa mājiņās. Ja nekļūdos, tās ir tās pašas mājiņas, kas šajā ciematā tika sabūvētas tūristiem, preses pārstāvjiem un sportistiem Lillehammeras Olimpiskajās spēlēs. Nav ne sētas ap tām, ne tās kā citādi atdalītas no tuvējām privātmājām un netālās viesnīcas.

09-Beglu nometne

Nupat atgriezos no kārtējās ugunsdzēsības trauksmes mūsu skolā. Visās telpās dzirdams skaļš zvans, kas liecina, ka visiem steidzami jāpamet savas istabas vai citas telpas un jādodas uz viesnīcas recepciju. Pēdējos četrus gadus tā vienmēr bijusi tikai viltus trauksme, jo kāds smēķē istabā, kāds dedzina sveces un dūmu/karstuma detektors nostrādā, bet šoreiz viesnīcas veļas mazgātavā žāvētājs strādājis visu dienu un bija radījis pārāk lielu karstumu un mazliet dūmus. No vienas puses, nav patīkami, ka šī sistēma dažkārt pamodina pat trijos naktī, bet labi, ka tā ir tik jūtīga, jo visā Norvēģijā, izņemot Oslo, gandrīz visa apbūve ir koka un ugunsdzēsības automašīnas līdz kalnos izmētātajiem ciematiem brauktu patiešām ilgi.

Atgriežoties pie bēgļu nometnes. To apdzīvo somāļi, kurdi, afgāņi, čečeni un citi -  es redzēju ne vien mājiņas, bet arī teltis, kas līdzīgas indiāņu jurtām un kurās uz matračiem bēgļi izmitināti pa četriem. Man neiznāca ar šiem cilvēkiem daudz parunāties, un tieši tādēļ es ceru turp doties vēlreiz. Mūsu mācību programmas ietvaros par došanos uz šo nometni un kādas izklaides programmas organizēšanu iespējams nopelnīt punktus, tādēļ mēs ar Santu iemācījāmies dejot Makarenu, lai, kamēr puiši ar vietējiem spēlē futbolu, mēs varētu bērniem mācīt dejot. Aizbraucām ar savu mūzikas centru un datoru, kas kalpoja par audio sistēmu, un bērnus, atšķirībā no viņu mammām, nenācās ilgi pierunāt uz dejošanu. Tomēr arī dažas bērnu mammas man izdevās izkustināt, un dejas mācīšanās mums izdevās tīri jautra. Turpinājām ar vienkāršu dejošanu, ālēšanos, šūpošanos šūpolēs un citām izdarībām.

01-Beglu nometne07-Beglu nometne04-Beglu nometne10-Beglu nometne11-Beglu nometne 05-Beglu nometne02-Beglu nometne

11.08.2010.

TURP ATPAKAĻ

Sen nepieredzētas sajūtas. Braucot vilcienā uz lidostu, lai dotos mājup uz piecām dienām, es nupat izlasīju vienu no Imanta Ziedoņa esejām. Jā… Ziedonis vienā mirklī spēj uzburt nekad iepriekš neredzētu pasauli. Sajūtu jūru. Patīkams pārsteigums. Šo eseju jau pusgadu atpakaļ, meklējot apsveikuma tekstu, biju noglabājis datorā ar apņemšanos to izlasīt vēlāk, taču tā arī nebija laika un pēcāk par to piemirsu. Vilciena logi ir turpat vai necaurredzami, jo līst, ir vakars un visapkārt migla. Labi, ka vakar laika apstākļi bija krietni labāki, jo veicu vienu no uzdevumiem, ar kuru palīdzību iespējams nopelnīt punktus – tas bija brauciens ar velosipēdu no mūsu skolas līdz 40 kilometru attālajai Lillehammerai un atpakaļ. Pirmo pusstundu laiciņš bija ļoti jauks, un lielu prieku sagādāja, gan skaistie kalnu skati, gan arī satiktais večuks, ar kuru sākām runāt vienā no atpūtas vietām, kas kalna virsotnē aprīkota ar pāris galdiem maltītes ieturēšanai un, protams, arī soliem. Sirmais kungs bija ceļā no savas kotedžas, kas atrodas 6 kilometru attālumā no skolas, uz autobusu, un mani nemaz nepārsteidza, ka ceļu viņš mēroja kājām, nevis pie auto stūres. Par skolu viņš zināja pietiekami, lai jautātu man, kurā komandā esmu. Kad atbildēju – maija komandā, viņš pastāstīja, ka ziemā slēpojot bieži iznākot apmeklēt mūsu skolas un viesnīcas kafejnīcu, kurā viņš pietur, lai iemalkotu kafiju.

Vēlāk, uz ceļa fotografējot aitas, – kuras tik labi prata pozēt, ka nenācās lūgties, lai tās sastātos pa trim, paskatītos uz vienu sānu un tad uz otru vai saliktu kājas krusteniski, sāka līt lietus. Tas nebija ilgs, bet ceļš tomēr bija slapjš, un, braucot ar velosipēdu bez dubļu sargiem, mugura un bikses bija slapjas. Par to ne brīdi nebēdājot, es atkal apstājos lai nofotografētu tuvojošos sportistu, kas piekopa sporta veidu, ko pirmo reizi dzīvē redzēju vien šeit Norvēģijā, bet te tas ir ļoti populārs. Vīrietis ar nūjām un rollerslēpēm (kā viņš pats tās nosauca, kad pajautāju) lielā ātrumā brauca augšā kalnā. Kalns gan nebija liels, bet lejā no tā viņš nebraucot vis. Tādus trakus trikus viņš esot atļāvies vien jaunībā. Es gan nezinu, vai ar šīm slēpēm ir iespējams bremzēt, tomēr domāju, ka es noteikti pamēģinātu tieši lejā braucienu. Gan jau kaut kā apstātos.

01-Velo  brauciens05-Velo  brauciens 06-Velo  brauciens10-Velo  brauciens09-Velo  brauciens03-Velo  brauciens

  • Norvēģu būvgaldnieks
  • Ziemas slēpošanas trases medicīnas centrs
  • Aita ganās vavā nodabā
  • Golfa laukums Oyer ciematā
  • Norvēģu medaļas Olimpiskajā muzejā
  • Es ar skolas velosipēdu.

Turpmāk līdz manam galamērķim bija atlikuši vēl tikai 15 kilometri, kuru laikā satiku vēl dažus cilvēkus, kas kalnos ieradušies kā tūristi, un divus strādniekus, kas man īsi izrādīja, kā top tipiskās norvēģu kotedžas. Man ir grūti kaut ko darīt bez nopietna mērķa, un 15 punkti par 80 kilometru braucienu nelikās nopietns mērķis, kaut arī pirms dienas notikušajā „Status meeting”, kur ikviena komandas dalībnieka statuss tiek sīki un smalki izvērtēts un noskaidrots, vai šis students pietiekami labi apgūst programmu un tiek tai līdzi, izrādījās, ka ar darbiem esmu pietiekami labs, taču ar mācībām un punktu pelnīšanu esmu krietni iekavējis. Braucot visu ceļu līdz pat Lillehammerai domāju, ko tādu lai izdara šajā pilsētiņā, lai mans brauciens nebūtu bijis tikai paliels aplis fizisko spēju pārbaudei un punktu iegūšanai. Sasniedzot pilsētiņu, šis jautājums atrisinājās pats no sevis. Manā ceļā gadījās virziena norāde, kas liecināja, ka netālu atrodas Norvēģijas Olimpiskais Muzejs. Nu jautājumu vairs nebija, un es to vēlējos apmeklēt. Mani neatturēja tas, ka līdzi nebija nevienas kronas tā apmeklējumam un pat ne studenta apliecības. Es devos uz kasi un pēc tam pie muzeja priekšnieka, lai pastāstītu par mūsu skolu un par to, ka vēlos viņu muzeju apmeklēt bez maksas. Neskatoties uz to, ka šis kungs par mūsu skolu iepriekš nebija dzirdējis, tomēr muzeju laipni atļāva apmeklēt. Ar prieku vēlos apgalvot, ka tas ir patiešām labs muzejs, kurā var izsekot ne vien norvēģu sasniegumiem 1994. gada ziemas spēlēs Lillehammerā, bet arī citos gados un valstīs. Tāpat muzejā ierīkota interaktīva iespēja pārbaudīt zināšanas, kas saistītas ar olimpiādēm. Un mans lielākais pārsteigums bija ieraudzīt, ka zvaniņus, kas nu jau pāris mēnešus mani modina, aitām pienākot tuvu pie loga un mielojoties ar piemājas zālienu, un ko norvēģi liek kaklā arī govīm un kazām, lai nenoklīst, var redzēt arī balvu stendā. Protams, tie bija ar speciālu apdari un iestrādātiem apbalvojuma uzrakstiem. Tas liecina, ka norvēģi patiešām lepojas ar savām tradīcijām un tīro zemi. Par to prieks. Un liels prieks par tām sajūtām, ko es guvu šajā muzejā. Es redzēju un lasīju par cilvēkiem, kas ar milzīgu gribasspēku un pašaizliedzīgu darbu ir sasnieguši to, lai valsts ar viņiem lepotos. Manu draugu vidū ir daudz tādu cilvēku, taču skolā tādus gribētos vairāk.

Atpakaļceļš jau bija daudz grūtāks, jo otri četrdesmit kilometri bija jānobrauc pret kalnu un, kā atklājās, velosipēds ar tik grūtu uzdevumu nevarēja tikt galā. Katru reizi, kad mēģināju kādu gabaliņu pabraukt pret kalnu, pedāļi ar lielu troksni griezās apkārt, neālujot velosipēdam kustēt uz priekšu. Tā nu es nonācu ķīlnieka lomā, kad pašam bija jāiet kājām un papildus tam jāstumj velosipēds. Iesākumā tas nelikās nekas īpašs, bet jau pēc pirmās stundas neērtā iešanas poza lika muskuļiem par sevi manīt, un pareizi būtu bijis velosipēdu ik pa laikam stumt arī otrā pusē, tomēr tas izrādījās vēl neērtāk. Gaisa temperatūra bija ap 32 grādiem virs nulles, un tāds karstums savienojumā ar augšup kāpienu man lika krietni svīst. Laikam vēl vairāk kā krietna pirts. Kopumā šajā ceļojumā pavadīju deviņas stundas, un, neskatoties uz krietnām muskuļu sāpēm kājās (kas patiesībā ir labas, jo liecina, ka muskuļiem tādas slodzes ir vajadzīgas) jutos ļoti labi pavadījis laiku.

Nez kāpēc man prāts nenesās  uz domām par Karību salām, no kurām mūsu skolā bija ieradusies Stina, lai prezentētu līdzīgu skolu mūsējai. Esot iespēja doties turp, lai piedalītos tādā pat programmā kā mūsējā. Man tas būtu interesanti vien tad, ja es turp varētu doties tūdaļ pat, bet tā ir programma, kas jāsāk no sākuma, tāpēc mans ceļš uz Karību jūru vedīs vien kopā ar tūristiem – nedomāju, ka esmu gatavs labdarības projektiem ziedot vairāk par pusotru gadu savas dzīves. Laiks rādīs, kā būs, jo doties uz vietu, kas ir skaista kā pasaka un kur nav bīstamu dzīvnieku vai moskītu, toties ir pilns ar delfīniem, šķiet kā sapnis.

19.08.2010.

AUGSTĀK DEBESĪS

Šodien gulēju līdz divpadsmitiem dienā, un tikai tagad, pēc vakariņām, esmu tā īsti atguvies pēc vakardienas lielā kāpiena. Šis stāsts gan nesākas kalna pakājē. Tas sākas vēl lidmašīnā no Latvijas, kur jau trešo un pēdējo reizi sava mācību perioda laikā pabiju, uz lidostu Oslo/Torp, kurā iekāpu viens no pirmajiem un ieņēmu tam brīdim labāko sēdvietu pie loga pietiekamā attālumā no spārna – tā, lai var labi redzēt visu, kas redzams pa logu – Rīgas jūrmalu, jūru, kalnus. Jau pāris minūtes vēlāk lidmašīnā iekāpa kāda skaista blondīne, par kuru momentā man radās labs viedoklis – un, kā liecina iepriekšējā pieredze, man diezgan labi izdodas novērtēt cilvēkus. Ne jau auguma proporcijas vai krūšu izmēru, bet gan – kas tas par cilvēku, kā domā, kas viņam svarīgs un kas ir viņa vērtības dzīvē. Tā nu uz mirkli man prātā iešāvās doma, ka vajadzētu pārsēsties blakus šai jaunajai dāmai un iepazīties, tomēr, kamēr es domāju, divi citi cilvēki jau bija paspējuši apsēsties viņai blakus. Jauns pavērsiens bija kāda latviešu kompānija, kas ar bērniem lūdza mani pārsēsties, lai varētu ieņemt visas sēdvietas vienā rindā. Man bija skaidrs, ka tas nav nejauši, un es atbrīvoju vietu, lai dotos tuvāk Santai. Izrādījās, ka gaiteņa otrā pusē ir viena brīva vieta. Es apsēdos blakus vīrietim, kas Latvijā bija pavadījis pāris atvaļinājuma nedēļas, un nu devās atpakaļ uz Oslo, lai atlikušo tā daļu ar savu sievu pavadītu tur. Mēs uzsākām sarunu par darbu celtniecībā un latviešiem Norvēģijā. No skaistās dāmas mani šķīra vien šaurā eja, kuru laiku pa laikam šķērsoja violetā tērpti stjuarti jeb “gaisa pavadoņi”, kā man labpatīk tos dēvēt. Loģiski, ka pēc brīža sarunā es iesaistīju arī Viņu, un tā mūsu iepazīšanās pamazām tuvojās. Jāatzīst, ka tik jaunus, bet gudrus cilvēkus neizdodas sastapt bieži, tādēļ mūsu saruna par feminismu, kristietību, kultūras atšķirībām Eiropā, Indijā un Āfrikā bija aizraujoša un turpinājās vēl vairāk kā stundu pēc lidojuma. Laiks bija nepielūdzams, un mans vilciens devās ceļā uz Lillehammeru. Kā jau iepriekš rakstīts, no šīs pilsētiņas vēl tāls ceļš līdz skolai un to varētu iet kājām, ja mugursomā man nebūtu dators un smagā fototehnika. Es piezvanīju vienam no mūsu skolas studentiem, kas todien ar mikroautobusu strādāja šīs pilsētas apkaimē, un vienojos, ka viņš mani sagaidīs stacijā. Turpmākie dienas plāni mūs saraksta secībā izveda pa drēbju konteineru vietām, un vien tad, kad darbs bija paveikts, varējām doties uz skolu. Ieradāmies pusnaktī. Es biju izslāpis un vēlējos tēju. Kamēr to gatavoju, uzzināju, ka nākošās dienas rītā astoņu cilvēku grupa dodas uz Norvēģijas augstāko kalnu, lai iekarotu tā virsotni. Mazliet atkāpjoties no tēmas, vēlos paskaidrot, ka nemīlu šo vārdu un meklēju tam sinonīmu, tomēr jāatdzīst, ka tieši “iekarošana”, manuprāt, visprecīzāk apzīmē lielu kalnā kāpienu ar šķēršļu un grūtību pārvarēšanu. Man ilgi nebija jādomā, lai piekristu doties turp kopā ar citiem, kaut pēc brauciena uz Latviju biju noguris karstajā saulē un arī pārlidojums ar tam sekojošo vizināšanos vilcienā un busiņā pa Lillehammeras rajonu mani bija ļoti nogurdinājis.

Rīts sākās jau sešos, kad pamodos, vēl nesagaidot modinātāja zvanu. Vien 30 minūtes vēlāk cēlos, lai septiņos būtu pie brokastu galda. Nav liels brīnums, jo pie mums tā notiek bieži, ka ceļojums uz 250 km attālo kalnu nesākās laikā. Kad beidzot izbraucām no skolas, paredzamais maršruts bija zināms vien aptuveni. Mēs tuvojāmies virsotnei, braucot serpentīna veida ceļu, un bijām priecīgi par to, ka attālums līdz virsotnei arvien samazinās, tomēr prieki nebija ilgi, jo izrādījās, ka Galdhopiggen virsotnē var nokļūt divos veidos – divas līdz trīs stundas kāpjot ar speciālo aprīkojumu pa ledāju gida pavadībā vai pusi dienas pavadot kāpienā pa pretējo pusi, kur speciāls aprīkojums nav vajadzīgs. Speciāla aprīkojuma mums nav un zinoši cilvēki mums norādīja pareizo virzienu, kurp doties, un savu kāpienu kalnā mēs sākām salīdzinoši ļoti vēlu. Mans ekipējums bija fotoaparāts, T-krekls, divi džemperi gadījumam, ja kalna galā būtu auksts, jaka ar kapuci, kas mani sargātu no vēja un lietus, un zābaki, kas augšpusē viscaur darināti no gumijas un paredzēti dubļu un peļķu brišanai. Es gatavojos brist dubļus, un likās, ka tā ir lieliska izvēle. Ak, jā…! Pa ceļam mēs paņēmām kādu stopotāju, kurš arī devās uzveikt garo ceļu uz kalna virsotni, un savu kāpienu mēs sākām kopā. Beidzot bija sācies kāpiens, par kādu es biju sapņojis jau pagājušajā gadā, kad pirmo reizi biju kalnos. Jau pirmajā pusstundā visi sapratām, ka esam apģērbušies par biezu, jo kāpšana ap 45 grādu slīpajā kalna nogāzē prasīja pietiekami daudz spēku un fizisku kustību, kas biezajās drēbēs lika ātri sasvīst. Tā mēs jau pavisam drīz pārģērbāmies, liekās mantas saliekot mugursomās, un ieturējušies devāmies tālāk. Ja sākums bija diezgan viegls, jo taka bija labi redzama un ceļā nebija nekādu šķēršļu, vien zālīte un krūmi, tad pavisam drīz kāpšanu apgrūtināja gan akmeņi, gan arī gaisa spiediena maiņa. Moskītus nekur apkārt nemanīja, taču laiku pa laikam man bija sajūta, ka iedzeļ lapsene. Te vaigā, te kaklā vai rokā. Nekādu kodumu pēdu gan nav. Turpmāk nekādu no akmeņiem atbrīvotu, asfaltētu vai bruģētu taku vairs nebija. Vien nelieli akmeņu krāvumi, uz kuriem uzkrāsots burts T, kurš liecināja, ka kāpējs nav nomaldījies un tuvojas savam mērķim, kurš lielāko ceļa daļu nav redzams. Laika apstākļi bija lieliski. Nebija par karstu, un vējš pirms stundas bija izklīdinājis lielāko daļu mākoņu, kas lika pavērties lieliskam skatam, cik tālu skatiens vien sniedzās. Aizraujoties ar fotografēšanu, es atpaliku no pārējiem, un par mani lēnāks bija vien viens komandas biedrs – Edgars.

Ejot vienam, man bija ļoti daudz laika domāt, un neskaitāmo domu vidū atcerējos visu, ko piedzīvoju Latvijā. Par savu kabrioletu, ko vēl tikai pagājušajā gadā biju iegādājies – un daudz laika veltījis, lai to pārkrāsotu, saremontētu, pārvilktu jaunu jumtu, – bet nu vēlos pārdot, jo nevienam auto nav labi stāvēt, nekustoties tik ilgi, cik būšu prom no savas valsts. Arī par drauga kāzām, kuru dēļ devos uz Latviju, lai tās atbalstītu kā fotogrāfs. Vietām kāpiena laikā manu uzmanību pievērsa strautiņš, kurš dažviet bija redzams, bet citviet 30 centimetru līdz metra dziļumā zem akmeņiem steidzās uz upi, kuras murdoņa kalna pakājē bija dzirdama vēl kilometru augstāk kalnā. Šādi strautiņi man kā kāpējam izrādījās ļoti noderīgi, jo kalna virsotnē kūstošais sniegs bija pietiekami tīrs, lai ūdeni varētu dzert, kad mazā, līdzpaņemtā ūdens pudele tika iztukšota.

Kad nogurums sasniedza savu virsotni un likās, ka tālāk vairs netikšu, bija sajūta, ka kalna virsotnei jābūt kaut kur tepat blakus, tomēr lejā kāpjošie smaidīgi ziņoja, ka neesmu ticis vēl pat pusē. Tā es nonācu pie sava pirmā atklājuma – kad spēki ir izsīkuši, vajag atsēsties uz piecām minūtēm uz kāda akmens. Mans otrais atklājums liecināja, ka tad, kad spēku vairs nu nemaz nav, vajag uz akmens pasēdēt 7 minūtes. Savukārt, trešais atklājums liecināja, ka tad, kad kājas sūrst un spēka vairs nav nevienam pašam metram augšup – vajag atsēsties septiņas minūtes un iedzert ūdeni. Nav nekā daudz, bet citas gudrības par to, kā pievārēt šo garo ceļu augšup, man prātā nenāca. Vienkārši jākāpj. Vairākas reizes es redzēju kalna virsotni, un visas reizes izrādījās, ka patiesā virsotne vēl nav redzama un esmu redzējis vien pauguru, kuram jātiek pāri. Kad skatam pavērās šaura pāreja no vienas šķietamās kalna virsotnes uz otru un mums pa šo šķautni, kuras vienā pusē bija dziļa aiza, bet otrā pirmo reizi pavērās ledus klāta nogāze, ceļš vēl bija tāls. Liels, bet īss bija prieks, kad sasniedzu reālu kalna virsotni. Apsēdos, pārmetot kājas pār malu, un raudzījos lejā, tomēr nelika mieru doma par to, kur palikuši mani biedri. Pēc brīža ieraudzīju, ka no šīs virsotnes zīmes liek doties ap 20 metru lejup un turpināt ceļu uz blakus smaili, kas augstāka par šo. Tā kā biju pasēdējis jau ap 15 minūtēm, jutu sevī spēkus turpināt – un devos tālāk. Taču arī otra virsotne nebija pēdējā. Bija vēl trešā, kuras galu gandrīz visu laiku ielenca mākoņi. Vien neilgu brīdi tā bija redzama, un tad skatam pavērās ne vien kalnu grēda, bet arī kiosks, kurā kāds vīrietis pārdeva tēju un suvenīrus un stāstīja, ka ar nelieliem pārtraukumiem strādājot tur visu vasaru. Tā es pabiju 2469 metru augstajā kalnā, un ne brīdi nenožēloju sāpošās kājas, kas tika sabeigtas nepiemēroto apavu dēļ. Katru akmens šķautni tās caur gumijas zoli izjuta gandrīz kā ejot kailām kājām, un laikā, kad kāpām lejup, tās slīdēja dziļāk apavos, kā rezultātā visi pirksti ir sāpoši, viens nags melns un iegūta viena sulojoša tulzna. Viegli tiku cauri.

07-Alugstakais kalns08-Alugstakais kalns05-Alugstakais kalns02-Alugstakais kalns 03-Alugstakais kalnsDSCF6153

  • Ap 100 metru augstumā
  • Skats uz kalna pakājes ciematiņu – tūristu bāzi
  • Honza pie takas norādes
  • Viena no pēdējām pārejām, kur jākāpj uz leju lai pēc tam kāptu vēl augstāk
  • Kalna ledāja puse ar bīstami dziļām aizām
  • Mani kalnā kāpšanai nepiemērotie apavi un ledājs

21.08.2010.

Mopēdu klubs

21.08.2010. Hornsjo viesnīcā ieradās Moelvā bāzētā mopēdu kluba biedri un viesnīcas pagalmā sarīkoja jautras sacensības Limbo stilā. Limbo dejas pirmsākumi meklējami Trinidadas salā, bet mūsdienās to bieži izmanto Havaju salās tūristu izklaidēšanai un visur citur pasaulē, kur notiek kādas svinības. Dejas/spēles ideja ir vienkārša – atliecot muguru jāiziet zem latiņas neliecoties uz sāniem, neskarot zemi ar rokām un netupjoties. Kluba dalībnieki spēli uztvēra ar lielu entuziasmu un centās izdomāt visdažādākos veidus, kā paveikt uzdevumu.

02-Mopedi10-Mopedi

07.09.2010.

UZ DĀNIJU

Viņi tās sauc par olimpiskajām spēlēm, kas nav īsti pareizi un nezinātājam ir viegli pārprast, tādēļ saukšu tās par sporta spēlēm. Pirms pāris stundām pamodos pēc nedēļu ilga ceļojuma un darba Dānijā, kurp mēs ar grupu devāmies palīdzēt organizēt sporta spēles sešsimt bērniem un jauniešiem, kas nākuši no nelabvēlīgām ģimenēm, Bijuši ielu huligāni vai tādi, kas skolotājiem parastajās skolās sagādājuši pārāk daudz problēmu, tādēļ tikuši padzīti. Šāda cilvēku grupa angļu mēlē tiek dēvēta par Trouble kids, kas latviski nozīmētu Problēmu bērni. Nav valsts pasaulē, kur šādu jauniešu nebūtu, bet dažādās valstīs pret viņiem attiecas dažādi. Dānijā notikušajās sporta spēlēs uzaicināti bija jaunieši no deviņpadsmit skolām, kas no organizatoru puses ir milzīga uzdrīkstēšanās. Lielākā daļa skolotāju, skolu direktoru nevēlas ar tādiem nodarboties, jo ir jāiegulda milzīgs darbs, lai jaunieši no normālām ģimenēm varētu netraucēti mācīties kopā ar minētajiem. Vajadzīga netradicionāla attieksme, kas prasa papildus laiku un iedziļināšanos. Tajā vecumā ļoti spēcīgi izteikta ir materiālā atkarība, un cilvēkiem, kas apvienoti vienā klasē, bet nākuši no ļoti atšķirīgiem sabiedrības slāņiem, ir grūti būt kopā. Vieni uz skolu brauc ar savu auto, kamēr otriem bieži nav pat, ko ēst, jo vecāki visu naudu notērē alkoholā. Tā nu sabiedrība Problēmu jauniešus visbiežāk izstumj no sava vidus. Tas rada vēl vairāk problēmu, jo šie jaunieši nonāk ielu bandās un ar varu cenšas paņemt to, kā viņiem pietrūkst. Tas nozīmē – tiek rīkoti kautiņi, grautiņi un citas destruktīvas darbības. Dānijas valdība ir atbalstījusi iniciatīvas bagātus cilvēkus, kuri šajā jautājumā nav varējuši palikt vienaldzīgi un vēlējušies rūpēties par šo jauniešu izglītošanu un atgriešanu uz pareizā dzīves ceļa. Ir atvērtas skolas, kur skolotāji ir daudz progresīvāk domājoši kā citās skolās un patiesi velta visu savu enerģiju un dzīvi, lai neļautu nepareizā vidē nonākušajiem jauniešiem kļūt par kriminālnoziedzniekiem. Tā jau ir milzīga uzdrīkstēšanās – divām šādām skolām ļaut apmeklēt vienu pasākumu, jo konflikti var izcelties ļoti viegli. Bet te, Dānijas mazpilsētiņā Tvind notikušajās sporta spēlēs, tikās ne vien divas, bet pat deviņpadsmit skolas, un ne jau vienkārši satikās. Skolas un arī audzēkņi individuāli cīnījās par punktiem un medaļām, kas vēl vairāk palielina strīdu iespējamību. Esmu ļoti pārsteigts, ka abu spēļu dienu laikā neredzēju nevienu kautiņu. Patiesības labad gan jāatzīst, ka Latvijā, no kuras esmu cēlies, bieži pat „pareizo” skolu audzēkņi izskatās bīstamāki, bet par reālo situāciju nevaru spriest jo Dānijas skolnieku biogrāfijas, pēc Annikas vārdiem, esot iespaidīgas. Annika ir zviedriete, kuras birojs, no kura koordinēt mūsējai līdzīgu skolu, atrodas tikai pārdesmit metru attālumā no pirmā rūpnieciskā Dānijā uzbūvētā, vēsturiskā vēja ģeneratora, par kuru jau rakstīju iepriekš. Šī skola ir krietni lielāka par mūsējo. Tur ir ap 15 ēku, kur mācīties, sportot, dzīvot un strādāt. Vēja ģeneratoru iespējams apmeklēt ekskursantiem, un tā pakājē ierīkots muzejs, kurā iespējams smelties informāciju par to, kā tas tika projektēts, būvēts un kā tas darbojas. Īpašiem viesiem iespējams ar liftu uzbraukt 54 metru augstajā kupolā un apskatīt milzīgo ģeneratoru, ātrumkārbu un citas ierīces, kuras darbina vējš. Pirms 30 gadiem iecere uzbūvēt šādu mērogu alternatīvās enerģijas avotu bija ārkārtīgi gudru cilvēku risinājums, kas guva atzinību medijos. Līdzīgi zaļi domājošu cilvēku nebija mazums, un liela to daļa vēlējās veikt arī savu ieguldījumu tolaik ļoti dārgajā būvniecībā. Cilvēki nāca ar ģimenēm, lai dienu, nedēļu vai pat ilgāku laiku pavadītu, dzīvojot teltī un rokot bedri pamatiem, jaucot javu vai darot citus darbus. Vēl tagad bērni, kas tolaik šeit bijuši, apmeklē muzeju un stāsta saviem bērniem par to, kā tapa pirmais no vēja ģeneratoriem Dānijā. Tā saražotās elektroenerģijas daudzums nosedz ap 40-60 procentu skolas patērētās elektroenerģijas, un skolai tas joprojām ir vienīgais. Uz jautājumiem, kādēļ pēc ģeneratora radīšanas netika iegūts patents, kuru pārdodot, vēja ģeneratoru ražotāji varētu iegūt līdzekļus citu vērtīgu projektu realizēšanai, pārliecinošu atbildi tā arī neesmu ieguvis. Viens variants vēsta, ka zinātnieki esot nolēmuši šo ideju pēc iespējas ātrāk izplatīt pasaulē, lai nepieļautu jaunu kodolreaktoru radīšanu, kas nodara milzīgu kaitējumu videi. Cits variants vēsta, ka tā bijusi kļūda, kas pieļauta nezināšanas un tā laika šajā jautājumā nesakārtoto likumu dēļ.

Man nerodas ne mazāko šaubu, ka šo skolas vēja ģeneratora projektu un visu, par ko esmu rakstījis, ir radījuši sirdī tīri cilvēki, kas neko nedara vien tādēļ, lai nopelnītu, tādēļ jo īpaši žēl par mūsu skolas lielo izgāšanos sporta spēlēs. Uz Dāniju mēs devāmies, lai tur pavadītu nedēļu, bet jau otrajā darba dienā pieci no mūsu grupas tika pamanīti vietējā veikalā, iegādājoties četras vīna pudeles. Atgriežoties skolā alkohola reibumā, viņus gaidīja tūlītēja izmešana no projekta. Mārtiņš, Dace, Ileana, Radu un Jacob tika padzīti ar piekodinājumu, ka šādā stāvoklī nedrīkst atrasties nometnē. Es organizatorus ļoti labi saprotu, jo Tvind skola ir vietējai pašvaldībai ļoti labi pazīstama – un tā atbalsta ne vien skolu, bet arī lielās sporta spēles. Man patiešām žēl, ka šie pieci manas komandas biedri ir uzstādījuši savas vēlmes augstāk par apbrīnojamu cilvēku 30 gadu ieguldījumu, cenšoties šo pasauli darīt labāku. Viņi nav sapratuši to, ka šādā, problēmu bērnu pārpilnā vietā, dzeršanai var būt katastrofālas sekas līdz pat tam, ka valdība projektu slēdz. Tā mēs palikām bez pieciem savas komandas biedriem, kas lika krietni satraukties par sporta spēļu izdošanos, jo šogad tās organizēt bija ieradušies vien 43 cilvēki, turpretī pagājušajā gadā to darīja divas reizes lielāks cilvēku skaits. Arī par iespējamajiem konfliktiem bijām jau iepriekš sabiedēti. Neskatoties uz visu, spēles noritēja lieliski, un viss ieplānotais tika paveikts. Katru dienu mums bija sapulces par padarīto un darāmo. Jau pirmajā dienā tikām sadalīti grupās pēc uzdevumiem. Es ar trim cilvēkiem no citām skolām nonācu grupā, kas rūpējās par atklāšanas ceremoniju, un galvenais no uzdevumiem, ar kuru tiku galā un esmu ļoti apmierināts, bija olimpisko spēļu karoga izveidošana, ko darīju pirmo reizi. Tas izpaudās ļoti vienkārši. No spēļu logotipa tika izveidots trafarets, kuru uz noliktavā atrasta, veca aizkaru gabala ar piecām krāsām es uzzīmēju, cik precīzi vien iespējams. Tā mēs organizējām sporta spēles, kurās savām interesēm atbilstošu disciplīnu piedāvāto 60 vidū varēja atrast ikviens. Skriešana, velo braukšana, šķēršļu skrējiens, basketbols, volejbols, peldēšana, kanoe, šahs, puzles likšana, rāpšanās pa striķi un daudzi citi. Spēlēs es satiku daudz jauku cilvēku, un, lai nepazustu kontakts, virtuālajā tīmeklī Facebook es izveidoju jaunu domubiedru grupu. Šāda grupa ir ērts veids vienam otru atrast, jo atliek internetā atrast vienu grupu tā vietā, lai katram, ar ko vēlamies sazināties, nāktos jautāt telefona numuru, e-pasta adresi vai cita veida kontaktinformāciju. Turpat ikvienam iespējams apskatīt fotogrāfijas un ievietot arī savējās.

Nu jau mans ceļojums uz Dāniju ir beidzies, un jāsāk gatavoties septembra otrā pusē paredzētajai Humana dienai, kuras organizatoru grupā esmu iekļauts un tātad nedēļu pavadīšu Oslo – Norvēģijas galvaspilsētā, kur joprojām neesmu redzējis neko vairāk par dzelzceļa staciju.

26-Danija07-Danija  06-Danija16-Danija12-Danija11-Danija

04-Danija14-Danija17-Danija

12.09.2010.

IDILLE AR JITKU

Ja ne visu Norvēģiju, tad vismaz Hornsjoe ezera, DRH-Norway skolas un mūsu kalna tuvāko teritoriju, atgriežoties no Dānijas, biju gaidījis ieraudzīt sniega klātu, jo 29. augustā, kad devāmies prom, brokastu laikā sniga. Tas nozīmētu, ka ziema pienākusi, tā īsti rudenim vēl pat nesākoties. Nu ar prieku jāsecina, ka sniega ķēdes automašīnu riteņiem un sniega lāpstas celiņu tīrīšanai vēl nav jāmeklē. Hornsjo valda rudens ar visu, kas tam piederas: rūsganas lapas, dubļi, aitas ir aizvestas, un no rītiem aiz loga vairs nav dzirdami blējieni un zvaniņu skaņas. Rudens ir atmiņu, nostaļģijas laiks, un prātā nāk manas pēdējās vasaras dienas – kā es pirms aizbraukšanas uz Dāniju strādāju West Coast. Man bija tā laime turp doties kopā ar Jitku, kas ir viena no pozitīvākajiem cilvēkiem mūsu grupā – čehiete, kas spēlē ģitāru, ritma instrumentus un mazliet dzied. Tā jau notiek, ka, dodoties darbā uz West Coast, mums pašiem jārūpējas par to, lai būtu, kur nakšņot, respektīvi, jāsazvana kempings, kurā parasti nakšņojam, un jābrīdina par mūsu ierašanos. Dažkārt darbu sadale grupas sapulcē notiek pārāk vēlu un, kad esam noskaidrojuši, kurš dosies uz šo attālo rajonu un zvanām uz kempingu, tad brīvu vietu vairs nav. Tā notika arī šoreiz. Alesundas ēšanas festivāla viesi bija aizņēmuši visus iespējamos kempingus, viesnīcas, naktsmājas un pat tuvāko 100 km apkārtnē nebija brīvu vietu. Bija skaidrs, ka mums nāksies nakšņot mašīnā, tādēļ sapakojām somas ar guļammaisiem un segām un devāmies ceļā. No skolas izbraucām pēc vakariņām, jo līdz Kristiansundai, kur atrodas pirmais punkts, kurp mums jānokļūst, braucams tāls, ap 350 km garš ceļš. Pārāk garš, lai pēc tāda attāluma nobraukšanas varētu vēl veselu dienu strādāt, nobraucot vēl ap 300 km. Tā mēs ar Jitku devāmies kārtējā drēbju vākšanas-konteineru tukšošanas braucienā. Nobraukuši vairāk kā pusceļu un pa ceļam apmeklējot dažus konteinerus, kas nebija mūsu uzdevumu listē, un savācot pāris maisus drēbju, ko ērtākai gulēšanai noklāt mikroautobusā uz grīdas, mēs atradām klusu apstāšanās vietu ceļa malā, kur palikām nakšņot. Norvēģijā šādu vietu ir neskaitāmi daudz, un tās visas ir ārkārtīgi gleznainas. Jebkur, kur vien skaties, visapkārt ir kalni, upes, akmeņu grēdas. Iespējams, ka norvēģi pret šo dabas skaistumu izturas citādi, bet es pēc Norvēģijā pavadītiem septiņiem mēnešiem joprojām neesmu pieradis tādā mērā, lai pārstātu par to priecāties. Domāju, ka lielākā daļa norvēģu tomēr spēj to novērtēt, jo šeit ir ļoti attīstīta kemperu būšana jeb izbraucieni ar treileri vai mājiņu uz riteņiem. Stāvēt ar tādu vai uzsliet telti šeit atļauts visur. Nav jāsatraucas par to, ka, piestājot tukšā laukā vai meža malā, varētu ierasties saimnieks ar bisi un rupjiem vārdiem dzīt prom. Mūsu nakšņošana bija ļoti ērta un gana silta.

29-Westcoast

  • Jitka sēž uz autobusa pieturas jumta

Turpmākais ceļš mūs veda uz Kristiansundu, pilsētu, kurā nokļūt var tikai pa maksas ceļu. Pārvietošanās West Coast ir dārga, jo šis reģions ir balstīts uz salām, līdz ar to vienuviet jāmaksā par pārcelšanos pār fjordu ar prāmi, bet cituviet par braukšanu caur tuneli. Maksas tuneļiem nav nekādas atšķirības no bezmaksas, tādēļ es domāju, ka valdības stratēģija ir atpelnīt ieguldījumus būvniecībā, pēc kā maksas prasīšana tiek atcelta vai turpināta, lai iegūtu līdzekļus cita ceļa izbūvei. Dažviet var redzēt saglabājušās ceļa zīmes, kas liecina, ka braucu pa ceļu, kur kādreiz ir bijis jāmaksā. Tuneļi mēdz būt gan caur kalnu grēdām, īsinot apkārtceļu, gan arī zem ūdens, vedot braucējus uz blakus salu. Tie var būt pat astoņus kilometrus gari. Dažviet tunelī redzams īpašs zils apgaismojums, kas liecina par ūdens līmeni jeb to, ka braucējs nonāk zem tā. Uz Kristiansundu no Eides ved 64. ceļš, uz kura nonāk gandrīz visi iebraucēji, jo tas vienlaicīgi ir arī Atlantic Road (Atlantijas ceļš). Šī ceļa daļa ir 8 274 metrus gara un ir viena no visapmeklētākajiem tūrisma objektiem Norvēģijā. Lokālā balsojumā norvēģi atzinuši, ka šī ir svarīgākā un vērtīgākā Norvēģijas konstrukcija, un tā ietver deviņus tiltus, kuri kopš 1989. gada aizvieto prāmju satiksmi. Ārkārtīgi skaista, bet praktiskajam pielietojumam pakļauta vieta, kur neatradīsiet zelta maliņas, gulbīšu pieminekļus vai vārtus Jūgenda vai citā stilā.

19-Westcoast

  • Atlantijas ceļš

Ieturēt maltīti vasarīgā dienā, uzkāpjot kādā nelielā akmeņu grēdā Atlantijas ceļa tuvumā, ir tīrā bauda, un tieši to mēs ar Jitku arī darījām. Viss šis brauciens viņas kompānijā man likās lielisks, un katra tā minūte bija neaprakstāmi jauka. Arī gulēšana mašīnā guļammaisā, mazgāšanās benzīntanku tualetēs un nemitīgā Sjokomelk (šokolādes ar pienu) dzeršana. Norvēģijā degvielas mazumtirdzniecības kompānija „Statoil” auto vadītājiem piedāvā iegādāties krūzi, ar kuru visu gadu kafiju, karsto šokolādi, tēju var iegūt bez maksas. Tādas krūzes šajā skolā ir turpat visiem šoferiem, un mēs izmantojam iespēju iegūt dzērienus turpat vai katrā attiecīgās kompānijas benzīntankā. Jāatzīst gan, ka tie varētu būt arī biežāk atrodami.

36-Westcoast

  • Mols

Paralēli mūsu ekipāžai šajā pašā rajonā strādāja arī mūsu grupas augumā lielākais un skaļākais čehu puisis vārdā Honza. Pie viņa ciemos bija ieradies brālis ar kopīgo draugu, un viņi uz rietumu krastu devās trijatā. Skaidrs, ka ar draugiem kopā nav nekāda strādāšana. Puiši negrasījās strādāt un skolas naudu benzīnam un auto izmantoja tikai savu interešu labā. Pēdējā dienā Honza nebija sazvanāms, un mums nebija informācijas par to, kas notiek. Pēc dažām stundām, kad Honza beidzot atbildēja uz telefona zvaniem, izrādījās, ka viņš jau krietnu laiku pirms mums West Coast ir pametis un devies draugus nogādāt uz lidostu mājupceļam. Tā konteineri palika neiztukšoti. Jau pēc pāris dienām zvanīja neapmierināti veikalu direktori, kuru teritorijā stāv Humana konteineri, lai vēstītu, ka tie ir pārpildīti un ziedotās drēbes jau tiek atstātas ap konteineriem, kur tās salīst un tiek izvazātas.

35-Westcoast

  • Maloy Westcoast Ziemeļrietumos. Stipra vēja laikā daudziem nervi netur šī tilta šķkērsošanu.

24.09.2010.

HUMANA DIENA 

Jau atkal balti milti krīt no debesīm, un gaisa temperatūra šovakar ir vien viens grāds. Nupat esmu atgriezies no Oslo, kurp biju uzaicināts pavadīt 10 dienas, piedaloties Humana dienas organizēšanā (www.humanaday.org), kura tika rīkota pirmo reizi un turpmāk iecerēta katru gadu šajā laikā. Šoreiz šī diena, kas patiesībā bija vesela nedēļa, bija veltīta „Millennium development goal” otrajam punktam – Education for all (izglītību visiem). No organizēšanas gan man nekas nesanāca, lai kā es to vēlējos. Reālie organizatori bija „Humana People to People” federācijas Norvēģijas organizācija „UFF” un Oslo pilsētā atrodamo 3 second hand veikalu pārvaldītāji, kas publisku pasākumu organizēja pirmo reizi. Nedēļas laikā centrālās vilcienu stacijas laukumā gandrīz 100 kvadrātmetru lielā teltī bija apskatāma izstāde ar fotogrāfijām, kuras uzņemtas Āfrikā un Indijā. Izstādes fotogrāfijas stāstīja par skolotājiem, kas ar pašu gatavotiem mācību materiāliem māca bērnus. Skolās, ēdnīcās, noliktavās vai dažkārt pat džungļos bērni mācās, neskatoties uz to, ka nav ne klades pierakstiem (tiek izmantotas mazas tāfelītes, no kurām jau pēc dažām minūtēm visi pieraksti tiek dzēsti), ne mēbeļu (visi sēž turpat uz grīdas vai zemē), un uz mācībām ierodas visdažādāko vecumu bērni. Ar trim grupas biedriem bijām uzaicināti palīdzēt to organizēt, bet patiesībā mūsu darbs bija vien reklāmas lapiņu dalīšana, telts salikšana, iekārtošana, uzkopšana, novākšana un citi melnie darbi. Kaut man kā fotogrāfam jautāja padomu, tomēr mani ieteikumi par to, kuras fotogrāfijas izvēlēties izstādei, netika ņemti vērā, tāpat arī lielākā daļa citu manu un manu grupas biedru idejas un ieteikumi. Vairs jau nav nekāds pārsteigums. Atceros sevi, pirmās reizes organizējot pasākumus. Šķita, ka esmu visgudrākais, un neņēmu vērā ieteikumus. Bija grūti, jo neviens no mums nebija informēts un nebija gribējis būt šādu darbu darītājs, bet man šīs desmit dienas bija visgrūtākās. Mēs dzīvojām trīsstāvu second hand veikalā, kur stāvi savā starpā nav izolēti un augšējā stāvā, kur bija iespēja izklāt matracīti un gulēt, visi smēķēja. Es vienīgais centos izvairīties no dūmiem, un tas nozīmē, ka visu šo laiku man īsti nebija pat kur apsēsties. Es rūpējos par to, lai durvis, kuras īsti neturas ciet, visu laiku būtu aizvērtas un dūmi ar smaku mazāk rotētu pa telpu, un parasti tas nozīmēja, ka es ik pēc minūtes vai biežāk tās aizvēru aiz kāda, kas nevīžoja tās aizvērt pats. Tāpat es vienīgais devos gulēt veikala pirmajā stāvā un tomēr jutu dūmu smaku un nevarēju gulēt. Tādi nu ir tie mani skolas biedri. Nerespektē nesmēķētāju un ir vienaldzīgi pret iekšējās kārtības noteikumiem, kas aizliedza smēķēt telpās. Visas drēbes ne vien trešajā stāvā, kur dzīvojām, bet arī veikala plauktos otrajā un pirmajā stāvā smirdēja pēc nikotīna, nemaz nerunājot par to, kā smird un izskatās dīvāni trešajā stāvā, kas paredzēti viesu uzņemšanai.

01-OsloIMG_0628

  • Oslo stacijas ēka un UFF telts Humana dienas laikā
  • Humana dienas informācijas dalīšana garāmgājējiem

02-Oslo07-Oslo

  • Gatavošanās modes šovam Humana apģērbu veikalā tur pat pie stacijas

08-Oslo16-Oslo

  • Mana grupas biedrene Ileana
  • Isabel. Mana skolotāja. Viņas iecerētajam tēlam paredzēta lūpu krāsa, ko viņa nekad nelieto. Tas  sabojāja visu viņas dienu.

IMG_0966IMG_1050

Tomēr ne jau viss bija tik nepatīkami. Viena no jaukākajām lietām, kuru paveicu, bija mūzikas izvēlēšanās un miksēšana mūsu modes šovam, kurš arī notika turpat stacijas laukumā un kas ir īpaši interesanti – neapturot gājēju plūsmu. Gājēji brīvi šķērsoja mūsu zaļo paklāju, kāds pagājās pāris soļus aiz modeļiem, bet citi apstājās un pat fotografēja. Šovam apģērbs tika atlasīts visos trīs UFF second hand veikalos, un atlase bija izdevusies lieliski. Apģērbi bija no sešdesmito, septiņdesmito un astoņdesmito gadu kolekcijām un izskatījās pārliecinoši. Arī es biju viens no modeļiem šai modes skatei, bet pārējie bija manas grupas un citu mūsu skolas grupu biedri, kas Oslo ieradās vien uz pāris dienām. Arī viņi pa nakti palika tai pat veikalā, un tad dūmu mākonis mūsu dzīvesvietā turpat vai vairs nebija caurredzams.

IMG_1063

  • Mans komandas biedrs Edgars jau gatavs modes šovam

Pārsteidza lielais narkomānu skaits, kas planēja pa stacijas laukumu gar mūsu telti, meklējot kārtējo devu, sākot “lidot” vai slēpjoties no policijas. Lai gan man, Latvijas iedzīvotājam, kurš narkotikas nekad nav lietojis, šķiet, ka no policijas narkomāniem vajadzētu slēpties, Norvēģijas narkomānam, iespējams, liekas citādi. Kāds bijušais narkomāns man pastāstīja, ka Norvēģijā ir valsts narkomānu atbalsta programmas, kas nenozīmē, ka viņus atbalsta narkotiku lietošanā, tomēr viņi netiek izstumti no sabiedrības. Gluži otrādi. Valsts narkomāniem piedāvā iziet ārstēšanās programmu, kuras laikā viņi tiek ārstēti bez maksas, turklāt saņem labu… sauksim to par stipendiju. Tā ir uz brīvprātības pamatiem balstīta programma, kurā ir tiesības arī neierasties. Tas gan nozīmē arī zināmu privilēģiju zaudēšanu taču ne piespiedu ārstēšanu vai vajāšanu. Ja narkomāns tiek atzīts par neārstējamu, tam tiek piešķirts pabalsts 14 000 kronu apmērā, kas Latvijas naudas zīmēs veido ap 1 200 Ls lielu summu, mēnesī. Milzīga nauda, par kuru daudzi Latvijā godīgi strādājoši var tikai sapņot. Laukumā es pirmo reizi redzēju narkomānus visās stadijās. Gan pieklājīga izskata, gan zilu ādu, gan nedzīstošiem izsitumiem. Vairākkārtīgi redzēju arī dīlerus un pirkšanas-pārdošanas procesu, kas lika domāt, ka no policijas šeit neviens nebīstas. Policijas klātbūtne bija regulāra, taču viņu darbībai ir sava stratēģija, par kuru man grūti spriest. Sapratu vien to, ka viņi negrasās arestēt visus. Iespējams, ka pārbauda un arestē vien jaunpienākušos dīlerus un narkomānus, kuru ķeršanai bija iesaistīti arī civilā tērpti policijas pārstāvji. Kādēļ netiek arestēti vecie? Varbūt likums ir bezspēcīgs pret tiem, kas jau pavadījuši laiku ieslodzījumā, bet varbūt ērtāk ir saglabāt šo vietu kā narkomānu perēkli, kas pārlūkojams ar novērošanas kamerām, tādējādi apkārtējiem nodrošinot kārtību un drošību, nekā liekot viņiem mainīt dislokācijas vietu uz nezināmu un grūtāk kontrolējamu?

19-Oslo

  • Skats no stacijas laukuma uz Oslo

Oslo ir jauka pilsēta, un katram šeit viegli atrast sev kaut ko interesantu. Līdz mūsu organizētajai modes skatei, kad katru brīvo brīdi pavadīju pie datora, gatavojot mūziku šovam, man nebija brīvā laika, taču jau nākamajā dienā uz ielas pie „Auster Academy” es iepazinos ar modes skatei nupat uzpucētām modelēm, kuras mani aicināja uz „Make Up Store” modes un galvenais make up šovu. ”Auster Academy” ir frizieru un make-up skola, kas 2008. gadā ieguva „Gada uzņēmēja” titulu starp saloniem un „Gada izglītības iestādes” titulu, taču dibināta ir jau 1962. gadā. Šis skaitlis var likt domāt, ka meistari ir paveci tantuki, bet realitāte ir gluži cita. Tur strādā jauni un ļoti izskatīgi vīrieši notetovētām rokām un baltos kreklos īsām piedurknēm. (www.auster.no)  Tā kā pēc ilgajiem Hornsjo pavadītajiem mēnešiem biju izslāpis pēc sabiedrības, tad piekritu nekavējoties un devos pakaļ savai fototehnikai. Tā es paspēju pabūt, apskatīt un pafotografēt gan „Auster” telpās, gan arī naktsklubā, kur uz modes skati bija iespējams iekļūt vien ar ielūgumiem. Mani secinājumi pēc modes skates klubā daudz neatšķīrās no secinājumiem, ko veicu pašmāju modes šovos. Respektīvi – mākslinieki ir paveikuši neticami skaistu un mākslinieciski augstvērtīgu darbu, taču tas nav novērtējams sliktā apgaismojuma dēļ. Divi dzelteni prožektori bija vienīgā gaisma, kas visām make-up krāsām liek izskatīties pavisam citādi, turklāt no vidukļa uz leju gaismas uz modelēm nebija vispār, taču vajadzēja, jo arī tērpi bija ārkārtīgi krāšņi.

Atliek vien piebilst, ka manus grupas biedrus, kas Dānijā sastrādāja nepatikšanas, no skolas ārā mest negrasās. Tā īsti neviens par to pat nesatraucas. Katram notika individuāla tikšanās ar skolas vadību, pēc kuras direktore man paskaidroja, ka nevienu nedrīkst tik strikti vērtēt – pārkāpi noteikumus, tātad tev skola jāpamet. Katram esot savi iemesli un tā tālāk. Manās acīs skolas vadība izrādīja rakstura un stingru principu trūkumu, līdz ar ko pēc nostāstiem esmu dzirdējis un jūtu, ka pa vakariem daudzi studenti istabiņās dzer un smēķē, un lieto arī ko citu, kas nav atļauts. Bet tik ļoti tika uzsvērts sausais likums un par to atgādināts pirms devāmies uz Dāniju…

15.10.2010.

MUZIKĀLA ATKĀPE

Nāk prātā vārdi PATĪKAMS PĀRSTEIGUMS, tomēr nevar atzīt, ka Latvijas hip-hop mākslinieka Gustavo jaunais albums „3. elpa”, kuru šodien, braucot auto, klausījos vairākas reizes no vietas, man būtu bijis liels pārsteigums. Tas man bija liels prieks, bet ne pārsteigums. Gustavo bez ilgas domāšanas un spriedelēšanas es lieku Latvijas aranžētāju topa pirmajā vietā. Ne jau velti mūsu vispopulārākā grupa Prāta Vētra bija pieaicinājusi Gustavo sava pēdējā albuma producēšanā. Viņa kompozīcijas patiesi liecina, ka viņš ir mākslinieks savā mūzikā. Tie nav tikai stāsti, kas hip-hopā ir pats svarīgākais, un mūzika, kas palīdz stāstniekam. Viņa stāsti mūzikā ir ietērpti kā kāzu kleitā. Tik daudz cakiņu, mežģīnīšu, ielocīšu, ka viņa darbs kļūst par mākslinieciski ārkārtīgi augstvērtīgu produktu. Viņa stāsti mūzikā ir ietērpti kā Jēzus Leonardo Da Vinči gleznā „Pēdējās vakariņas”. Katra detaļa pārdomāta, izstrādāta un iederīga. Tomēr ja gribas atrast – ir arī kāds pārsteigums viņa albumā. Mūziķis iemācījies neizteikties agresīvi un rupji, par ko jau saņēmis komentārus, ka albumam pietrūkst asuma. Mans viedoklis gan ir kļuvis tikai pozitīvāks, un šo albumu vēlēšos dzirdēt vēl un vēl. Jo lielāks lepnums arī par manu draugu un bijušo skolas biedru – dīdžeju Monsta -, kurš vienmēr ir bijis ārkārtīgi talantīgs mūziķis, kuram ir arī citi muzikālie projekti, kuros ieguldīt savas idejas, un šis albums ir vēl viens apliecinājums viņa talantam.

Manuprāt, viens no lielākajiem izaicinājumiem DJ Monsta bija koncerts ar viņa draugu, saksofonistu Niku Gothamu, un Latvijas nacionālo simfonisko orķestri, kura tapšanā arī es esmu devis savu ieguldījumu. Tā kā pazīstu DJ Monsta jau ilgus gadus un zinu, kādas ir viņa kvalitātes, domājot jaunas idejas simfoniskā orķestra mājvietai – Lielajai ģildei, piedāvāju tajā radīt ko pavisam jaunu – apvienot moderno, elektronisko mūziku ar klasisko, simfonisko. Un šādā sadarbībā varēja piedalīties tikai viens Latvijas DJ – Monsta. Koncertam sadarbībā ar viņa grupas biedru Niku Gothamu tika sarakstīta autentiska mūzika, kuras daļu spēlēja viņu grupa NIMO, bet citas partitūras atskaņoja orķestris. Man tas bija spilgts piedzīvojums, tādēļ jo īpašs prieks, ka Monsta ar Gustavo mani atkal spējuši iepriecināt ar ko pavisam atšķirīgu. Ja Gustavo savu mūziķa karjeru sāka, repojot angļu mēlē, bet pēcāk pārgāja uz latviešu valodu, tādējādi mani ļoti iepriecinot, tagad es būtu priecīgs, ja viņa darbi iegūtu arī internacionālu valodu un būtu saprotami ne tikai mūsu mazajā valstiņā. Ne tikai ar savu muzikālo apdari Gustavo ir ļoti īpašs, bet arī savu vokālu un izpildījumu. Tā nemaz nav tik bieža parādība hip-hopā, kad balss ir pārliecināta, bet ne mākslīga un repošanas meldiņš katru reizi ir citāds un katrai kompozīcijai piemērots. Ir nācies dzirdēt ļoti daudz hip-hop kompozīciju, kurās teksta pasniegšanas maniere atkārtojas no dziesmas uz dziesmu. Mainās tikai teksts un muzikālā apdare. Ak, jā… Kopā ar Gustavo uz skatuves vienmēr manāms vēl viens no maniem bijušajiem skolas biedriem – Čižiks. Ar Čižiku kādreiz bijām domājuši veidot savu hip-hop grupu, taču es vairāk aizrāvos ar ekstrēmajiem sporta veidiem un vēlāk ar dīdžeju lietām.

7.11.2010.

GRAND MA

Svētdienas pēcpusdiena. Nupat esmu atgriezies no slidošanas pa aizsalušo Hornsjo ezeru un jau paspējis noklausīties Arinas stāstu par slidošanu romantiskā, zvaigžņotā vakarā kopā ar četriem komandas biedriem, kas tāpat kā viņa ieradušies vien pirms nedēļas. Stāsta kodols bija zem kājām ielūzis ledus, kam pateicoties, Arina un Roberts slidām kājās iekrita ūdenī un kādu brīdi nevarēja tikt ārā, jo caurums ledū kļuva lielāks, nolūstot arvien jauniem ledus gabaliem. Pārējiem viņi nebija redzami, kaut ledus bija gluds kā ūdens bezvēja laikā un zvaigžņu un mēness apmirdzēts. Arī viņu saucieni nebija dzirdami, jo ezers ir liels un netālu trokšņoja neaizsalusi kalnu upīte. Tā nu, izķepurojoties no ūdens, pusnaktī slapjiem un bez apaviem viņiem nācās doties uz kilometru attālo skolu. Labi, ka tas viss beidzās bez saslimšanas vai lielākām problēmām, tomēr saslimšana mūsu skolai nav gājusi ar līkumu. Oktobra pēdējās dienas pavadīju, strādājot West Coast, bet, atgriežoties skolā, mani pārsteidza ziņa, ka trešā daļa skolas studentu ir slimi un viņus nomoka vēdergraizes. Tajās dienās teju katrs baidījās pieskarties ēdienam, jo nevienam nebija skaidrs, no kurienes šāda saslimšana. Tā varēja būt pārtikas vaina, un tas nepārsteigtu, jo virtuve, kurā ēdienu gatavo gan skolai, gan arī viesnīcai, vienmēr ir pilna ar cilvēkiem un tiek izmantota kā caurstaigājamā telpa nokļūšanai no skolas telpām viesnīcā. Tāpat pie vainas varēja būt ūdens, kas būtu ļoti liels pārsteigums, jo ūdeni mēs dzeram nevārītu un tas ir ārkārtīgi tīrs un gards, vai kāds vīruss. Viens pārsteigums sekoja otram. Es biju ļoti pārsteigts un pat šokēts, kad radās jauni saslimušie, bet skolas vadība neuzsāka nekādas aktivitātes, lai noskaidrotu saslimšanas cēloņus, un nerīkojās, cenšoties veicināt atveseļošanos.

Pēc dažām dienām notika iknedēļas komūnas sapulce, kuras laikā iepriekšējās nedēļās es regulāri biju cīnījies par to, lai skolas automašīnām tiktu nomainītas riepas, kas bija nolietotas vēl vairāk kā lielākā daļa Norvēģijā atrodamo izmesto riepu, turklāt šajos ziemas apstākļos prasīju tieši ziemai paredzētas riepas nevis vissezonas vai vēl trakāk – vasaras, cenšoties rūpēties par savu un citu dzīvībām. Man nācās daudz laika veltīt pārliecināšanai par to, ka jāpērk jaunas ziemas riepas un nedrīkst kārtējo reizi izmantot vecās, padilušās, kas salasītas no dažādiem komplektiem ar dažāda nodiluma protektoru vai pat dažādiem protektoriem. Šķiet, arī šajā situācijā skolas vadība neko nebija mācījusies no februārī notikušās traģēdijas, kad viens no skolas studentiem gāja bojā auto slīdēšanas rezultātā. Nedēļu pirms šīs traģēdijas tā pati automašīna vienu reizi jau bija slīdējusi un sabuktēta, taču riepas tai netika nomainītas. Es neuzņemos skolas vadību apsūdzēt slepkavībā aiz nolaidības, jo avārijas vietu apsekoja policija un, ja viņi to nav izdarījuši, tad arī es nevaru, – tomēr domāju, ka ar labām ziemas riepām cietušajiem būtu bijušas citas izredzes. Šoreiz sapulcē es izvirzīju jautājumu skolas vadībai par saslimšanu un to, kas tiek darīts, lai šo jautājumu risinātu. Izrādījās, ka vadība nav darījusi pilnīgi neko. Nav apzināti slimojošie studenti, nav apzināti līdzīgie simptomi un neviens nav nogādāts pie daktera, lai noskaidrotu, kas tā par saslimšanu un kā ar to cīnīties. Viena studente bija zvanījusi savam ārstam uz savu valsti un noskaidrojusi, ka tas esot vīruss. Tika nolemts pēc sapulces visiem doties satīrīt virtuvi un visus skolas rokturus notīrīt ar ūdeni un lupatu. Ģeniāli.

Atminos savu sajūsmu par šo skolu, kad nupat biju ieradies. Jāatzīst, ka nekas daudz no manas sajūsmas vairs pāri nav palicis. Tomēr mans jaunais draugs Tanain, kurš dzimis Portugālē, lielāko savas dzīves daļu pavadījis Brazīlijā, bet pēdējo laiku kopā ar Itāļu draudzeni dzīvojis Itālijā, jau pirmajās dienās varēja iegūt vēl labāku iespaidu par šo skolu kā es. Tanain ieradās skolā, lai mācītos jaunajā grupā, un jau pirmajā vakarā notika vakara pasākums, kuru organizēja mūsu skolai draudzīgās skolas studenti no Dānijas, kuriem palīdzēt organizēt sporta spēles Dānijā, Tvindā, bijām devušies pirms diviem mēnešiem. Viņi rādīja fotogrāfijas un stāstīja par saviem ceļojumiem Indijā, veica prezentācijas un organizēja spēles. Gandrīz katrā spēlē bija vajadzīgi brīvprātīgie dalībnieki, bet brīvprātīgo aktivitāte bija maza. Redzot, ka citi nav aktīvi, es pieteicos vai ikvienā spēlē. Nākamajā vakarā līdzīgu atbildes pasākumu organizēja mūsu skola, un tas izdevās ne mazāk jauks. Nu jau jaunās komandas biedri, kuru vidū bija arī Tanain, ir aizbraukuš kur nu kurais. Viena jaunkundze palikusi tepat skolā, lai strādātu promo birojā un piesaistītu jaunus studentus. Kāda dāma devusies uz Oslo, lai pirmos trīs mēnešus strādātu „Humana People To People” otro roku veikalā par pārdevēju. Citi devušies trīs mēnešus pavadīt Zviedrijā, lai vāktu drēbes, remontētu konteinerus un tā tālāk, bet citi devušies uz Norvēģijas ziemeļiem, kur strādās ar drēbju vākšanu jaunās vietās, kas tikai pirms mēneša tikušas atrastas un kur pavisam jauni konteineri ieguvuši savu vietu.

02-African party10-African party 04-African party06-African party

  • Dāņu draudzīgās skolas biedru organizētais vakara izklaides pasākums. Lietus terapija, kas vienam cilvēkam citi ar pirkstu galiem uz galvas atdarina vieglu lietutiņu
  • Dejas
  • Smieklu terapijas spēle, kurā visi dalībnieki apguļas uz grīdas uzliekot savu galvu otram uz vēdera. Eglītes galotnē pirmajam jāsāk smieties un šī smieklu lēkme pamazām pielīp visiem.

Savukārt, tie, kas trīs mēnešus Zviedrijā jau pavadījuši un tātad savu studiju maksu ir nopelnījuši, nu ir ieradušies skolā un sāk mācīties. Viņu vidū ir Pīters, kura pēdējais darbs pirmš pievienošanās šim projektaam ir bijis tūristu izklaižu organizēšana dažādos kūrortos Kiprā. Pīters no darbiem Zviedrijā atgriezās ar mūsu skolas auto, kas tiek dēvēts par Grand Mā (vecmāmiņa). Tas ir 1983. gada Mercedes-Benz ražojuma mikroautobuss, kurš Zviedrijā tika izmantots, dienu no dienas braucot ap 300-500 kilometrus no viena konteinera pie cita un vācot drēbes. Norvēģijā šis auto atgriezās piespiedu kārtā, jo kādu dienu, policijas apstādinātam, tam tika pārbaudīts tehniskais stāvoklis, kā rezultātā tas ieguva nekavējošu aizliegumu pārvietoties nodilušo riepu dēļ. Esot bijušas redzamas pat drātis, kuru gali no gumijas sastāva līduši laukā. Būtībā tas bija izraidījums no valsts, jo policista kungs sacīja, ka vairs nevēlas šo auto redzēt uz Zviedrijas ceļiem. Pareizi būtu bijis tik vecu auto norakstīt, bet tas tika atgādāts uz Norvēģiju. Šādos gadījumos studenti var visu vainu velt uz atbildīgajiem, un šeit jāpiezīmē, ka katrā komandā ir atbildīgais par automašīnu tehnisko stāvokli, kurš vajadzības gadījumā auto sūta pie meistara uz remontu, bet, zinot vispārējo bezatbildību, kas šeit valda, šoferis nedrīkst paļauties uz citu cilvēku godprātību, jo miris šoferis vairs nevarēs vainu novelt uz atbildīgo par auto.

Man patiešām nepatīk rakstīt visu šo, jo no sirds vēlos palīdzēt citiem cilvēkiem, lai kurā pasaules galā tie dzīvotu, un šādā skolā būtu jārodas īstiem brīvprātīgajiem darbiniekiem, kas ar līdzīgu mērķi iegūst zināšanas par to, kā palīdzēt, un dodas veikt savu misiju. Es nevēlos, lai manis dēļ, izlasot šo grāmatu, kāda skola tiktu slēgta sanitārās inspekcijas vai drošības tehnikas neievērošanas dēļ, tomēr nevaru nepiezīmēt, ka skolas vadība netur grožus savās rokās un skolas dzīve notiek pašplūsmā. Alex, kurš no skolas tika izmests par dzeršanu, bija ieradies, lai mācības vēlreiz sāktu no sākuma, taču nu programmu ir izlēmis pamest pats. Kādēļ tāds lēmums, viņš nevienam nepaskaidroja, bet bija skaidrs, ka tieši tā viņam viss beigsies, jo darba laikā ārpus skolas viņš dzēra pa 10 aliņiem vakarā, un esmu dzirdējis, ka arī skolā savā istabiņā nekautrējās to darīt. Roberts, kurš programmu pameta kopā ar viņu, rīkojās līdzīgi, bet vēl arī smēķēja savā istabiņā tā, ka ne vien istaba, bet viss gaitenis smirdēja kā pīpētava. Tātad arī tas ir rupjš iekšējās kārtības un Norvēģijas likumu, kas aizliedz smēķēt sabiedriskās vietās, pārkāpums. Turklāt nauda alum tika iegūta, krāpjot skolu ar benzīna čekiem, kas iegūti degvielas uzpildes stacijās, tos prasot citiem pircējiem.

Es domāju, ka šādai skolai būtu jāveic studiju pretendentu aptauja, lai noskaidrotu studentu mērķus, pirms tos uzņemt savās rindās. Pieļauju, ka kādreiz tas arī ir ticis darīts, tomēr nu no mūsu vadības to vairs nevar gaidīt. Viņi tik ilggadīgi nostrādājuši šajā jomā, ka nogurums redzams pa gabalu. Skola nerūpējas par sabiedrisko tēlu un par jebkāda veida informāciju plašākai auditorijai. Katra jaunā komanda īpašā skolas vēsturei veltītā seminārā izsaka vienas un tās pašas idejas par skolas interneta lapu un informācijas trūkumu, uz ko saņem vienas un tās pašas atbildes par to, kāpēc tas ir tā, kā tas ir, un netiks mainīts, ar piebildi, ka varbūt viņi (skolas vadība) neko nesaprot no jaunās interneta pasaules, bet tā viņiem liekoties pareizi.

P.S. Vai es pieminēju to, ka vienai no skolas automašīnām uz ceļa izkrita dzinējs?

Panorama Kalns celazime

Panorama ar kemper

  • Westcoast
  • Kemperi ir viens no Norvēģu populārākajiem veidiem savas zemes apceļošanai. Vasaras laikā veselas karavānas pārvietojas pa bīstami šaurajiem kalnu celiņiem.  

9.11.2010.

Gatavs ceļam

Noslēgumam tuvojas mana projekta pirmā daļa – mācības Norvēģijā, un pavisam drīz sāksies mans ceļojums uz Āfriku. Tur, Zambijā, es došos uz rūdas raktuvju pilsētu Čingolu, kas atrodas līdzās vienām no lielākajām atvērtā tipa raktuvēm pasaulē, kuru dziļums sastāda 400 metru. Pilsēta dibināta 1943. gadā, un savulaik tā bija zināma kā Zambijas tīrākā pilsēta. Izpētot satelītuzņēmumus internetā, redzams, ka milzīga, dziļa bedre ar neskaitāmiem, pakāpeniski lejup slīdošiem ceļiem, milzīgām kravas automašīnām atrodas tieši līdzās pilsētai, kurā atrodams gan policijas iecirknis, gan pāris slimnīcas, golfa laukums, viesnīcas, hostelis, veikali un, protams, dzelzceļš. Bez tā raktuvju dzīve nav iedomājama. Precīzu savu nākamo atrašanās vietu es joprojām nezinu, un tikpat labi kā pilsēta tā var būt arī vieta dziļi laukos tuvāk ārpilsētas iedzīvotājiem, kuru lielajā, 160 000 cilvēku apdzīvotajā Čingolas rajonā nav mazums. Šodien no sava projektu līdera beidzot saņēmu detalizētāku aprakstu ar darbiem, kas mani sagaida Āfrikā. Es organizēšu visu līmeņu vadītāju sapulces. Tātad skolotāju, projektu līderu, jauniešu grupu un sieviešu grupu līderu, komūnu līderu un citu. Tāpat man būs jāorganizē vietējo meistaru un mākslinieku darbu izstādes, tīrīšanas talkas radinot vietējos savu vidi uzturēt tīru, un izklaides svētdienās, kas ir izejamās dienas. Tāpat man jābūt gatavam būt pirmsskolas skolēnu skolotājam un izglītot personīgās higiēnas, veselības, kā arī HIV un AIDS jautājumos. Gatavojoties esmu izdomājis dažas idejas, ko ieteikt vietējiem iedzīvotājiem naudas pelnīšanai. Protams, tas ir mazliet naivi – domāt, ka, neesot uz vietas, es varu ko prātīgu priekš viņiem izdomāt, jo situācija var būt pilnīgi atšķirīga no tās, ko esmu iedomājies – un iespējams, ka manas šī brīža idejas nekam nebūs derīgas, bet ceru, ka man netrūks ideju arī uz vietas. Kā piemēru minēšu tikai vienu ideju. Esmu dzirdējis, ka tur ir lielas dzeramā ūdens problēmas un pēc tā ģimenēm ar kannām nākas iet pat 20 kilometru. Mana ideja naudas pelnīšanai ir piemērota kādam puikam ar velosipēdu. Velosipēdam jāuztaisa piekabe, kurā transportēt ūdens kannas, un tas dotu iespēju ūdeni piegādāt ne vien savai ģimenei, bet arī kaimiņu. Mana ideja var būt pilnīgi nederīga gadījumā, ja nonākšu vien tādās vietās, kur jau ierīkots vietējais ūdens pumpis.

Zambija ir brīnišķīga valsts, kuru dēvē par īsto Āfriku, tās kultūrai un dabai pateicoties.

Ceru, ka man būs iespēja apmeklēt ne vien tās galvaspilsētu Lusaku, bet arī valsts galveno apskates objektu – Viktorijas ūdenskritumu. Tas atrodas dienvidrietumos no Lusakas uz robežas starp Zambiju un Zimbabvi, Zambezi upes lejtecē, un ir ļoti ievērojams ūdenskritums pasaulē. 108 metrus augstais ūdenskritums ir divas reizes augstāks par, manuprāt, daudz labāk pazīstamo Niagāras ūdenskritumu un 500 metru platāks par to. Ap ūdenskritumu izveidots parks, kas piemērots tūristiem un tūrismam. Tajā var atrast viesnīcas, viesu namus, muzejus, lidostas, krokodilu un bruņurupuču parku, safari, bet man visinteresantākais ir dabīgais baseins, kas nosaukts par velna baseinu. Tas izmantojams, kad ūdens līmenis upē ir drošā augstumā – parasti starp septembri un decembri. Piepeldēt iespējams pie pašas 108 metrus augstās malas, pār kuru ūdens gāžas lejup.

 

Zambija

 

02-Kapisha

16.11.2010.

KĀ UZ MĒNESS

Uz sava jaunā matrača uz grīdas un atspiežoties pret sienu esmu uz brīdi apsēdies, lai uzrakstītu par savām pēdējām dienām Norvēģijā un to, kā nokļuvu līdz savam jaunajam miteklim Āfrikā. Manas mantas visu šo dienu ir nostāvējušas neizpakotas, jo tās vienkārši nav kur likt. Tukšajā istabā, kuras sienas žēli sauc pēc krāsas vai tapetēm un griesti pirms pārdesmit gadiem krāsoti tikai ap preskartonu savienojošām līstēm, pirms mūsu ienākšanas nebija nekā vairāk par diviem uz grīdas noliktiem matračiem gulēšanai un gultas veļas bez spilveniem. Pirmajā dienā saulē esmu ieguvis vieglu sārtumu rokām un tas, ka šeit nav spoguļa mani tikai priecē. Pretējā gadījumā, iespējams, man nāktos rakstīt, ka arī mans deguns ir sarkans, bet es to neesmu redzējis. Blakus manam matracim sienā ir angļu tipa elektrības rozete, kas nozīmē, ka man ir arī elektrība un, kā izrādās, to itin viegli var izmantot arī Eiropas tipa elektroierīču pieslēgšanai. Mums ir elektrība, tekošs ūdens un tualete mājā. Ko vēl vairāk var vēlēties Āfrikā?

Pēdējās dienas Norvēģijā pagāja, kā saka, mērkaķa ātrumā. Jau nākamajā dienā pēc vīzu saņemšanas tika izpētīts, kur iegādāties biļetes uz Zambiju un es saņēmu brīdinājumu, ka mani komandas biedri brauks, bet man nāksies palikt, jo, neskatoties uz to, ka naudu esmu nopelnījis gana, tomēr mācību punktu vēl pietrūkst. Patiesībā punktu par mācībām kopā man bija vairāk nekā nepieciešams, precīzāk, 16 punktu par daudz, taču trūka pieredzes kategorijas punktu un SP punktu, ko piešķir par palīdzību citiem. Pieredzes punktus piešķir par tādām lietām, kā iešana kājām no skolas līdz Lillehammerai vai peldēšana āliņģī, kāpšana Norvēģijas augstākajā kalnā un daudz citām, bet man šos punktus nebija viegli nopelnīt, jo pašam likās diezgan muļķīgi tos prasīt par lietām, kas man nelikās grūtas vai jau biju daudzkārt darījis iepriekš. Līdzīga situācija bija ar SP punktiem. Es nekad neesmu domājis, ka palīdzēt citiem vajadzētu tādēļ, lai kaut ko iegūtu sev un vienkārši neaizpildīju vajadzīgās veidlapas, kad kādam biju kaut ko palīdzējis. Tā nu man beigās izveidojās tāds kā parāds punktos. Skolas vadība draudēja, ka man būs jāpaliek, kamēr nopelnīšu vajadzīgos punktus, ko es paveicu trīs dienās, aktīvi strādājot un palīdzot visiem, kam spēju.

Ja vīzas mēs dabūjām otrdien, tad jau svētdien sešos no rīta devāmies ceļā. Julians, Gabors, Jitka, Honza un es ar British Airways aviokompānijas Boeing 747 lidmašīnu devāmies uz Hītrovas lidostu, kur pēc piecu stundu gaidīšanas pārsēdāmies citā-  lidojumam uz Lusaku – Zambijas galvaspilsētu. Mēs jutāmies kā izkāpuši uz mēness. Pilnīgi cita realitāte. Jau pirmajā saskarsmē ar Zambiju, kas bija skatiens caur lidmašīnas logu, bijām pārsteigti un nevarējām novaldīt smieklus. No lidmašīnas izkrāmētajām somām pakaļ atbrauca nevis lidostas transports, bet gan traktors ar piekabi, kas pēc padarītā darbiņa lidostā, visticamāk, devās strādāt uz lauka. Lidostā mūs sagaidīja jauks cilvēks, kurš sagaida un pavada visus „Humana People to People” izglītības instruktorus. Sacīja, ka visi attīstības instruktori lidostā ir atpazīstami un viņš nekad nekļūdoties, tādēļ neesot vajadzīgi lieli uzraksti ar cilvēku vārdiem, kurus viņš gaida vai atpazīstams krekliņš, ko mēs varētu redzēt pa gabalu. Tikai pārdesmit metru attālumā no lidostas maksas autostāvvietas mēs iebraucām degvielas uzpildes stacijā, kur par degvielas uzpildīšanu mūsu auto rūpējās kāds jauns afrikānis, kurš ar milzīgu smaidu sejā mums novēlēja labi pavadīt laiku Zambijā un sacīja: „Laipni lūdzam!” Tā mēs ar katru metru dziļāk valstī iemīlējām šo zemi arvien vairāk. Jau īsajā ceļā līdz „Humana People to People” birojam, ko šeit, Zambijā, saīsināti dēvē par DAPP, sapratām, ka Āfrika pastkartēs un fotogrāfijās ir īsta. Tā nav skaista foto kolāža vai datorapstrādes programmu brīnums. Te ir daudz neredzētu koku, augļu…

22-ToiletDay

  • Čtenge izstāde tuvplānā. Svinīgos pasākumos sievietes tradicionāli ierodas tērptas čtenge.

Tagad es saprotu kāpēc eksistē termins Krāsainie cilvēki. Mana versija – afrikāņi ģērbjas ļoti krāsaini. Pat sievietes, kas dārzā ravē, strādā, ietinoties ļoti krāsainos audumos. Esmu sajūsmā par šādām krāsām un visbiežāk arī par stilu.

DAPP birojā, kas iekārtots īrētā privātmājā, tuvplānā redzējām pirmos rāpuļus – ķirzakas. Jauka mājele, vien ar to atšķirību, ka iekļūt teritorijā var tikai caur auto vārtiem, kurus atver no iekšpuses un, kā varat noprast, tur pastāvīgi kādam jābūt, kā arī to, ka ap māju sētas galotni rotā dzeloņdrāšu konstrukcija, kāda ir arī ap visām pārējām mājām. Tāpat logiem priekšā ir restes. Pēc vairāk nekā 24 stundu ceļojuma, mēs tik vien paspējām, cik pabūt vienā lielveikalā, lai nopirktu mazliet pārtikas nelielām brokastīm un samainītu naudu. Nepaspējām nopirkt moskītu tīklus un zāles pret malāriju, kuras nāksies dzert visu laiku, ko pavadīsim Zambijā. Pēc maltītes mūs gaidīja ilgs brauciens ar autobusu no galvaspilsētas uz valsts Ziemeļiem – Čingolas rajonu, tādēļ, lai nenokavētu, steigšus devāmies uz autoostu. Tā atrodas ar sētu apvilktā teritorijā, kura pārbāzta ar visdažādāko ražotāju un ražošanas gadu izstrādājumiem, kas atgādina autobusus. Daži no tiem ir ne sliktāki kā Eiropā, bet daļa ir salikti no dažādu autobusu detaļām un krietnu devu pašu darba un izstrādājumu. Savu biļeti labāk iegādāties laicīgi un vietu ieņemt nekavējoties un vislabāk pie loga, ko var atvērt. Augstā temperatūra, pretējā gadījumā, nomoka jau pirmajos simts kilometros, bet mums ar Honzu bija jābrauc astoņas stundas. Pārējie mūsu komandas biedri devās citos virzienos.

Ierodoties autoostā, tikām ielenkti no visām pusēm. Vietējie izpalīgi lūkoja pēc iespējas nopelnīt, piedāvājot visu iespējamo palīdzību.  Automašīnai lēnām turpinot braukt tuvāk, viņi gāja blakus un caur logu centās komunicēt ar pasažieriem, momentā izstāstot, kur atstāt auto, ka autostāvvieta ir bez maksas, kur atrast īsto autobusu, kā nopirkt biļeti un visu pārējo, ko vien var iedomāties. Novērojama liela konkurence. Atļauja vai aicinājums paņemt somas netika gaidīta. Atliek vien skriet pakaļ cerībā, ka tās nekur nepazudīs. Pie autobusa mūsu nu jau pavadītājs, nevis sagaidītājs, pārdesmit minūtes strīdējās ar biļešu pārdevējiem, kuru vidū īsto autobusa saimnieku vai šoferi bija ļoti grūti atpazīt, jo vairums no cilvēkiem atkal bija tie paši izpalīgi. Emocionālais strīds bija par to vai jāmaksā par salīdzinoši nenozīmīgo izmēru bagāžu un par biļetēm, kuras atskaitei vēlējās paturēt pavadītājs, un par biļešu fotokopiju, ko turpat uz vietas kādā birojā uztaisīja un vēlējās mums piešķirt biļešu vietā. Tā mēs jau pusotru stundu pirms izbraukšanas sēdējām autobusā un gaidījām, kad tas būs pilns. Tas patiešām pildījās. Gan cilvēki ieņēma sēdvietas, gan gaitenis starp sēdvietām pildījās mantām. Televizoru kastes ar nezināmu saturu, plastmasas kanalizācijas caurules, tepiķi un citi saiņi tika sakrāmēti gan mantām paredzētajās vietās, gan aizmugurējās sēdekļu rindā un gaitenī. Tam visam pa vidu autobusā ienāca ap 30 tirgotāju, kas piedāvāja iegādāties konfektes, sviestmaizes, desiņas, lietussargus, sieviešu rokas somas, pulksteņus un citas visnotaļ nepieciešamas lietas. Mēs iegādājāmies pudelītes ar sasaldētu ūdeni. Tas patiešām bija ledus klucis, kura izkušanu pirms dzeršanas nācās gaidīt. Jo labāk. Ūdens sasalstot kļūst tīrs un ūdens tīrība ir viena no galvenajām problēmām, par ko mums šeit jāuztraucas. Otra ir malārija – slimība, kuras pārnēsātāji ir odi. Citādā ziņā šī Āfrikas valsts ir diezgan droša. Astoņu stundu laikā ar piecām pieturām jaunu pasažieru uzņemšanai kādā pilsētā un bez iespējas nokārtot dabiskās vajadzības, mēs bijām nokļuvuši līdz ilgi gaidītajam gala mērķim – Čingolai, kur autobusa pieturā mūs jau stundu gaidīja mana projektu līdere Annalisa (cikos pienāks autobuss var tikai minēt). Mūs negaidīja pat ne minimālas vakariņas, bet tik ļoti gribējās. Bija pieejams ūdens, un, redzot, ka esam ieradušies bez savas pārtikas, Annalisa mums atstāja vienu no savām baltmaizē. Tās tad arī bija mūsu vakariņas. Uz sausas pannas mēs uzcepām baltmaizi un gandrīz jau sākām ēst, līdz es atcerējos, ka man vēl ir Norvēģijā pirktā salami desa. Varētu teikt, ka mūsu vakariņas tik tukšā dūšā bija pat lieliskas.

IMG_4422

  • Lusakas starppilsētu autoostā izpalīgi aktīvi cīnās par katru klientu, kas varētu papildināt viņu budžetu. Dažkārt pats klients un viņa komforts tiek aizmirsts vai nostādīts otrā plānā, kad cīņā par klientu iesaistās arī citi izpalīgi. Attēlā redzams, kā izpalīgi, ieraugot vīrieti ar somu, cīnās par to, kurš šo somu palīdzēs nogādāt līdz autobusam. Soma tiek burtiski atņemta klientam, nejautājot vai palīdzība nepieciešama. Cīņas ceļā patrāpījušies garāmgājēji pamūk malā. Kautiņš nenotiek, bet iesaistīto vidū vērojamas divas vai vairāk draugu grupas, kas aizstāv viena otru. Vēl aktīvākas cīņas laikā divu cīņas uzvarētāju starpā soma gandrīz tika saplēsta. Kamēr divi galvenie cīnītāji uz mirkli apstājās lai izkarotu somu un turpmāk to nestu bez cīņas, cīņa tikai pastiprinās jo piesteidzās jauni cīnītāji, kas iepriekš jau likās uzvarēti. Cīņa un somas nogādāšana līdz 30 metru attālajam autobusam beigusies bez upuriem, un nu izpalīgi gaidīs samaksu no somas īpašnieka. Samaksas lielums atkarīgs no devēja dāsnuma.

19.11.2010.

TUALETES DIENA

Rakstīt, ka šobrīd ir novembris, karstuma dēļ, ir tik pat dīvaini, cik svinēt „Pasaules tualetes dienu”, taču tieši to mēs šodien darījām. Kontrasts starp Čingolas pilsētas centru un tikai pāris kilometru attālāku apdzīvotu vietu, kur notika svinības, ir milzīgs. Ja pilsētā ir vairākstāvīgas mājas ar visām labierīcībām, tad dažus kilometrus nostāk cilvēki dzīvo pašu, no māliem, būvētās mājās, kuru jumtus klāj sarūsējušas skārda loksnes, kuras kāds bagātāks īpašnieks ir izmetis, salmi, dēļu gali, šīfera atliekas un, velns viņu zina, kas vēl. Tualetes diena tika svinēta vienā no tādiem rajoniem, lai vēlreiz atgādinātu DAPP rajona līderu mācīto par to, ka nedrīkst savas dabiskās vajadzības kārtot aiz mājas stūra grāvītī. Tā izplatās ne vien smaka, bet arī slimības, kas jo īpaši bīstamas ir bērniem. Tie, pētot un iepazīstot pasauli, visu aiztiek, pagaršo. Arī lietus šajā grāvīšu jomā padara savu – izkārnījumus nogādājot uz dobēm, kur aug dārzeņi.

Tualetes diena, uz kuru no biroja devāmies autobusā kopā ar vienu no jauniešu grupām, ar ko man turpmāk būs jāstrādā, un kas visu ceļu ārkārtīgi skaisti dziedāja gospeļu dziesmas, mums ar Honzu cenšoties pievienoties, plaukšķinot ritmu, šoreiz tika apvienota ar hospitāļa pārstāvju organizētu bezmaksas HIV vīrusa pārbaudes punktu, kā arī ar ciema labāko apbalvošanu dārzniecības, labākās mājas, tualetes, kūts un citās jomās. Apsveikt vietējos bija ieradusies ne vien minētā jauniešu grupa, kas dziedāja un spēlēja teātri, bet arī Čingolas apgabala prezidents, kurš ar savu svītu pasniedza balvas un izstaigāja ciemu, aplūkojot uzvarētāju sniegumu.

Atminoties dienas notikumus, šķiet, vienmēr paliks prātā mūsu brauciens autobusā, jo par tādu koncertu un braucienu ne vien pa pilsētas centru, kas ir asfaltēts, bet arī dziļi krūmos, es būtu gatavs atdot daudz. Tās bija ļoti āfriciskas un pozitīvas emocijas.

15-ToiletDay

  • Kafue ciemata bērni un es. Pirmo reizi ciemos ieradušies baltie cilvēki un iespēja iepazīties tiek izmantota pilnībā. Gan āda, gan arī mati jāaptausta un jāpaosta.  

Diena vēl ne tuvu nav galā un vietējais laiks vēl ir tikai 16:15, taču pavisam drīz jau būs tumšs. Šeit satumst ap pieciem un tumšs ir jau sešos vakarā. Jau atkal mums nav elektrības, bet šoreiz tam ir pamatojums, jo ārā, pirmo reizi manas šeit viesošanās laikā, līst. Nav liels brīnums lietus sezonas laikā, kuras sīvākie lieti kopā ar karstāko temperatūru sagaidāmi janvārī. Saprotams, ka tādos laika apstākļos elektrība tiek izslēgta, jo daudzkur vadi var būt bez izolācijas vai ar sliktu izolāciju, un tas var kļūt bīstami visam apgabalam.

Manas skolā izdomātās idejas ienākumu ģenerēšanai šeit ir pilnīgi nederīgas, jo izskatās, ka ideju cilvēkiem šeit netrūkst. Viņi paši lieliski var izdomāt, kā nopelnīt. Grūtāk ir ar starta kapitālu, ko savu iespēju robežās biznesa uzsākšanai viņiem aizdod DAPP. Ja nerunājam par pašiem nabadzīgākajiem rajoniem, tad pie turpat vai ikvienas mājas var redzēt no baļķu apmalēm (dēļiem ar koka mizu) veidotus kioskus vai vienkārši kastes, uz kurām izklāta mājas īpašnieka ražotā produkcija. Nosaukums „māja” šajā gadījumā nebūtu jāņem pārāk nopietni jo šādos rajonos tās ir no māla briketēm veidotas maza izmēra ēkas ar vienu dzīvojamo istabu un pāris ļoti maza izmēra istabām gulēšanai, vai vienu vienīgu istabu. Bieži šādi kioski ir bez pārdevēja, un, ja kāds vēlas ko nopirkt, tad pārdevējs – ēkas īpašnieks, kas aizņemts mājas darbos, tiek sasaukts. Uz svarīgākiem ceļiem, kur pārvietojas publiskais transports, šādu kiosku ir mazāk, bet tie koncentrējas kopā, veidojot tādus kā iepirkšanās centrus. Tur pārdevēji pārdod ne vien savus, bet arī kaimiņu ražojumus un veikalos vai bāzēs iegādātos. Esam jau sadraudzējušies ar vairākiem šādiem tirgotājiem, taču nav nemaz tik viegli saprast, kurš tirgotājs patiešām varētu būt draugs, bet kurš jau atkal meklē materiālu labumu. Šeit ik dienas vismaz desmit reižu nākas skaidrot, ka mēs neizdalām naudu vai citus labumus.

13-ToiletDay33-ToiletDay23-ToiletDay

04-ToiletDay20-ToiletDay

  • Kafue ciema iedzīvotāji
  • Chingolas rajona komisārs iemēģina jaunāko „tipi-tap” (roku mazgājamo ierīci, kas darbojas, nospiežot pedāli) un pozē presei. 
  • Kafue ciema iedzīvotāji. Fonā dzīvojamā māja ar jumtu, kas darināts no mēslainē atrastiem materiāliem
  • Zambijā ik gadu 19. novembrī ar svinīgu pasākumu tiek atzīmēta Tualetes diena. Devīze – Uzturi tīru, padari drošu. Pagājušā gada devīze bija – „Bērna drošība sākas tualetē”. Nabadzīgākajos rajonos ierodas pašvaldības pārstāvji, kā arī organizācijas, kas cenšas izglītot cilvēkus un attīstīt rajonu. Iedzīvotājiem iespējams veikt HIV testu uz vietas un bez maksas. Attēlā jauniešu klubs „Bright Future”, kas ieradušies ar organizatoriem, dzied un dejo. 
  • Kafue ciemata baznīca un laukums ciema sēdēm un svētkiem. Baznīcas ar torņiem šeit nav modē. 

Tomēr mums ir viens draugs, kurš ik vakaru nāk pavadīt kopā ar mums. Tas ir atraktīvs, 23 gadus jauns manas projektu līderes brālis, kuru māsa lūgusi pāris nedēļas pieskatīt mūs un ēku. Ar viņu jau esam paspējuši daudz izrunāt un daudz saprast no vietējās kultūras. Bijām deju klubā, kur vakars sākās ar to, ka vietējie, kas spēlēja biljardu, vēlējās ar mums spēlēt. Protams, ka mums bija jāmaksā par spēli un jāliek viens dolārs kā likme uzvarētājam. Honza vēlējās spēlēt, un, kad lieta nonāca tik tālu, ka tūliņ sāksim spēlēt, melno pusē spēlētājs tika nomainīts. Protams, ka viņi izvēlējās labāko spēlētāju, lai saņemtu Honzas dolāru, tomēr Honzu tas nebūt nesadusmoja. Vakara turpinājumā padejojām, taču ātri sajutāmies garlaikoti, jo, kā jau darba nedēļas viducī, apmeklētāju bija ļoti maz.

Glens (Annalisas brālis) pa ceļam iegādājās vietējo alu, kas pildīts celofāna maisiņos un spiežams ārā pa vienu galu, kā šķidrās ziepes, un cienāja, sakot, ka tas esot ļoti labs un stiprs. Vietējam „alum” bija 45 grādi un tam nebija krāsas. Izskats, kā šņabim, bet garša kā liķierim. Sākās saruna par vietējo apreibināšanās veidiem un lēto marihuānu, kam sekoja lielākais pārsteigums. Izrādās, ka ir kāds vēl vieglāks un lētāks veids, kā apreibināties. Vietējie jaucot savas fekālijas ar benzīnu un šādu brūvējumu varot ostīt līdz pat četrām dienām. Iespējams, ka mūs pamatīgi vilka uz zoba, bet es šo nerakstītu, ja nebūtu pārjautājis piecas reizes vai tā ir taisnība.

29-ToiletDay

21.11.2010.

„DAPP” PADOMNIEKS

Par to, ka ar manu veselību kaut kas nav labi, man uztraukumu nav. Sirds ir mierīga, tomēr mana vēdera izeja jau otro dienu ir paātrināta. Tam esmu sagatavojies. Man ir zāles, un ceru, ka jau rīt viss būs kārtībā.

Sestdiena (vakardiena) bija kārtējā ļoti interesantā diena, kad uzzināju ļoti daudz jauna par vietējo kultūru. Visvairāk informācijas mums ar Honzu izstāstīja organizācijas grāmatvedis, kurš vienlaicīgi ir arī COUNCILLOR (padomnieks, pie kura konsultēties visdažādākajos jautājumos ierodas vietējie iedzīvotāji). Viņš daudz zina un ar laiku vēlas kļūt par politiķi. Vakar daudz runājām par mūzikas biznesu Āfrikā. Par to, ka pēdējā laikā ļoti populāri kļuvis veidot mūzikas ierakstu studijas, jo gandrīz ikviens jaunietis, saskatījies mūzikas TV kanālus, vēlas kļūt par populāru mūziķi. Viņi raksta dziesmas un cenšas tās popularizēt. Bieži šādi mūziķi ierakstu studijā ieskaņo tikai vienu dziesmu, kas dažkārt kļūst par lielu hītu visā valstī, taču darbs pie citu dziesmu uzrakstīšanas un ierakstīšanas nenotiek, jo, vai nu autoriem nav bijis mērķis veidot mūziķu karjeru, bet gan tikai iegūt slavas oreolu, vai arī gūtais labums nav attaisnojis cerības. Masuzyo (grāmatvedis/padomnieks) izteica domu, ka nevajadzētu ļaut tādiem viena hīta autoriem savas dziesmas iesniegt radio un tiražēt kasetēs jo tas traucējot darboties īstiem mūziķiem, kuri izdevuši vienu vai vairākus albumus.

Es negribēju piekrist Masuzyo šajā jautājumā, taču tas arī līdz šim bijis vienīgais jautājums, kurā neesam varējuši vienoties. Pat par politiku un Āfrikas izredzēm un nākotni runājot.

Masuzyo mūs jau vairākkārtīgi ir vedis dažādos virzienos no mītnes vietas, lai iepazīstinātu ar pilsētu. Vakar apskatījām lielāko tirgus laukumu, kur daudzie šķūnīši un nojumītes, zem kurām tiek izvietota visa tirgotāju produkcija, atrodas tik tuvu viena pie otras, ka diviem pretīm ejošiem cilvēkiem šaurajās ejās vienam otram garām paiet ir grūti, un, ja no vienas ejas jāpāriet paralēlā, tad resnākam cilvēkam tas ir neiespējami. Platums starp nojumēm ir vien ap 40 centimetriem. Atliek vienīgi iet līdz ejas galam un tad pāriet citā. Dienas laikā tirgū gaismas pietiek, bet tikko sāk kaut mazliet satumst, tā blīvi sabūvēto nojumju jumti vairs neļauj gaismai pietiekamā daudzumā nokļūt līdz produkcijas noklātajiem galdiem un nākas daudz uzmanības veltīt naudas skaitīšanai un produkcijas kvalitātes izpētei. Produkcijas klāstā galvenokārt atrodama šima (pulveris maisiņos no kā vāra baltu putru un no kā pārtiek vai visa Āfrika), tomāti, kuri tiek atlasīti pēc izmēra un pārdoti pa četriem, banāni, āboli, apelsīni. Ja visi šie augļi būtu kvalitatīvi un lēti, kā es gaidīju, tad man šeit būtu Paradīze pārtikas jomā, taču tā nebūt nav. Nākas ļoti rūpīgi sekot līdzi produkcijas kvalitātei un cenai. Piemēram, maizi kioskos uz ielas var iegādāties par 5000 kvačām (kas ir viens ASV dolārs), taču veikalā tā maksā tikai pusi cenas. Kur rodas tik liela cenas starpība? Vienkārši. Ielu tirgotāji maizi iegādājas veikalā un tirgo savā kioskā.

Vakar pagaršoju arī ceptus tārpus, kas regulāri redzami kioskos. Tie bija sāļi, bet, tāpat kā austeres Francijas zvejnieku pilsētiņās, man nesagādāja nekādu garšas baudījumu, toties vietējiem tirgotājiem, kas bija apkārt un redzēja, gan tas bija jautri un tātad arī man.

01-Chingola 06-Chingola

  • Čingolas bagātākais privātmāju rajons netālu no DAPP biroja, kas vienlaicīgi ir arī mana mājvieta.
  • Lietus sezonas laikā Zambijas debesis vienmēr ir neticami skaistas.

Turpinot pastaigu un pilsētas apskati, nonācām Masuzyo mājā, kur satikām lielāko daļu viņa ģimenes un daudz runājām par viņu kultūras atšķirībām un tradīcijām. Masuzyo vecākais brālis, pirmais no 11 bērniem ģimenē, pēc mēneša grasās precēties, un, kā domāts, ciemos ieradās līgavas ģimene – trīs dāmas un līgava. Pēc Āfrikas tradīcijām līgava nekāpa ārā no auto, lai nesatiktu līgavaiņa tēvu. Pieņemts, ka līgava var satikt un runāt ar tēvu vien tad, kad jaunā ģimene jau papildināta ar atvasi. Šāds ierobežojums gan neattiecas uz līgavaiņa māti, un, kad māte atnāca līdz mašīnai apsveicināties, līgava sniedza labo roku, ar kreiso turot labo starp elkoni un plaukstu un nometoties ceļos zemē. Pirmo reizi māte līgavai teica celties kājās, bet atvadoties šādas pat procesijas laikā arī nometās ceļos, izrādot savu cieņu līgavai. Es uzprasījos būt jaunā pāra fotogrāfs kāzās, ar ko viņi bija ļoti apmierināti, lai neteiktu pat sajūsmā, un ielūdza uz savām kāzām arī Honzu.

24.11.2010.

BUDŽETS

Trešdienas rīts. Norvēģijā šajā laikā notiek rīta sapulce, kas sākas ar komūnas dziedāšanu. Vakar, pirms došanās pie miera, ar Honzu daudz runājāmies un smējāmies. Saruna sākās, kad atskaņoju Honzam interneta medijā „You Tube” atrasto „Coconut water”, ko DRH-Norway studenti atpazīst, kā lielāko hītu no dziesmām, kas trešdienās tikušas dziedātas. Nav jau tā, ka visi studenti skolā bijām lieli dziedātāji, tādēļ šī dziedāšanas padarīšana nemaz tik ļoti pie sirds mums negāja, taču tagad atcerēties šo dziesmu ir prieks, turklāt internetā atrodamajā versijā var saklausīt jaunas nianses, kuras līdz šim mums nebija zināmas. Roberts Mitčums (Robert Mitchum) dzied par vīrieti, kurš pie ārsta sūdzas par veselības problēmām. Uzsāktais ceļš uz Ameriku viņu nomocījis un dakteris iesaka doties atpakaļ uz rietumu Indiju, un, kā zāles viņam palīdzēšot kokosriekstu sula. „What you need is – drink the coconut water! You can not get in Amerika.” (Viss, kas tev vajadzīgs: dzer kokosriekstu sulu! Tu nevari nokļūt Amerikā.) Šai dziesmai ir vēl arī citas – mūsdienu versijas un tās dziedājušas daudz dažādas grupas un izpildītāji, un populārākā no tām ir parodija ar vārdiem: „What you need is – Gyn and coconut water” (Viss, kas tev vajadzīgs ir džins un kokosriekstu sula).

Studentiem no mūsu un citām skolām ierodoties Āfrikā kā attīstības instruktoriem, paredzēts no projektu līdera ik nedēļu saņemt 205 000 kvaču, kas amerikāņu naudā ir ap 41 dolāru pārtikai, un 45 000 kvaču cita veida izdevumiem, kā ziepēm, tualetes papīram un citiem sīkumiem. Šo naudu nopelnījām, strādājot Norvēģijā. Pirmajā nedēļā, kad ieradāmies, mums tika izsniegta tikai pārtikas nauda ar piebildi, ka naudu organizācija vēl nav saņēmusi un aizdod mums to no cita projekta budžeta. Sākoties otrajai nedēļai projektu līdere par mums nelikās ne zinis un par pārtikas naudu nebilda ne vārda. Pēc vairākām dienām uz maniem jautājumiem par to, saņēmu atbildi, ka naudas vēl nav un jautājums tiek risināts. Kā tas tiek risināts un kur tieši ir aizķeršanās, viņa nevēlējās paskaidrot. Uz manu jautājumu, vai mums jādzīvo bez pārtikas, atbildes nebija. Tā kā es jau biju brīdināts par to, ka Āfrikā visi projektu līderi cenšas pārtikas naudu nemaksāt laikus un papildus izdevumu naudu 45 000 nemaksāt vispār, tad es diezgan uzstājīgi vēlējos noskaidrot, kad mēs saņemsim savu pārtikas naudu, bet atbildes nebija. Manā rīcībā ir sešu organizācijas priekšnieku, kas atrodas Āfrikā, telefonu numuri un uz jautājumu, kurš no viņiem atbildīgs par finansēm, atbildes jau atkal nebija. Es teicu, ka nākamajā dienā zvanīšu galvenajam no viņiem, bet tik ilgi nebija jāgaida, jo nauda atradās jau tajā pašā dienā. Es nevaru zināt vai tā ir sakritība vai nē, tomēr no iknedēļas 45 000 joprojām neesam redzējuši neko.

01-Christina

  • Mans nenopietnais draugs Honza

27.11.2010.

GREEN BOX

Tikai tagad esam tikuši pie moskītu tīkliem, par kuru nekavējošu iegādi, ierodoties Āfrikā, mums atkārtoti mācīja skolā. Malārija nav joka lieta un no tās šeit mirst daudz cilvēku, tādēļ moskītu tīkls, zem kura naktī guļot esam pasargāti no odu kodumiem, ir ļoti svarīgs, tāpat, kā pretmalārijas tabletes, kuras ne veikalos, ne arī aptiekās neesam atraduši. Pagaidām tā nešķiet traģēdija, jo šeit pavadītajā laikā esam redzējuši ne vairāk par 20 odiem, toties citu lidoņu šeit pietiek. Dažus vakarus ēka, kurā dzīvojam, ir piedzīvojusi veselus uzlidojumus. Kā tikko ir satumsis, tā šie vienas dienas dzīvotāji lido uz gaismu. Pamanot uzlidojumu, mēs aizveram durvis, taču tas maz ko līdz. Pa spraugu zem durvīm tie ielido virtuvē, kur parasti vakaros sēžam, un bariem lido ap lampu. Daži lido ilgāk, bet citi mirst un krīt uz galda, šķīvī, krūzē, visur. Nekas briesmīgs tas nav, bet  tomēr nepatīkami. Vispār neko, kas apdraudētu mūsu veselību, man nav izdevies redzēt. Vienīgi Honza ar motociklu, braucot pa lauku ceļiem apciemot vietējos fermerus, redzēja pirmo čūsku – ap 30 centimetru garu Kobru, kuru vietējie iedzīvotāji ar mietiem tur pat uz vietas nogalināja. Mūsu dārzā dzīvo skudras un ķirzakas, kas nav bīstamas. Ja iepriekš tikām brīdināti par to, ka baltajam cilvēkam diennakts tumšajā laikā bez vietējā pavadoņa staigāt apkārt ir bīstami, tad tagad esmu saticis neskaitāmi daudz cilvēku, kas visi kā viens apgalvo, ka Zambija ir miermīlīgākā un draudzīgākā valsts Āfrikā, un izskatās, ka tā ir taisnība. Tas priecē un mēs ar Honzu to izmantojam.

Vakarnakt bijām vietējā deju klubā „Green box” uz kuru mūsu kolēģi atteicās doties, aizbildinoties ar laika trūkumu, nogurumu un ticību, kas neatļauj tādas vietas apmeklēt. Šī nakts bija traka. Lai nokļūtu klubā, mums nācās šķērsot tirgus laukumu, kur atsevišķas tirdzniecības vietas vēl nebija slēgtas. Honza iegādājās trako dziru „Officer”, kuru vietējie dēvē par alu (jau stāstīju par to) un mēs sākām runāt ar cilvēkiem, kas pulcējās ap tirgotāju. Kā vienmēr, visi vēlējās sveicienā paspiest mūsu rokas un runāties. Divi no mūsu jaunajiem draugiem bija īpaši draudzīgi un vēlējās turpmāko vakaru pavadīt ar mums. Šeit jāuzsver, ka neviens negaida uzaicinājumu doties kopā uz klubu, kā tas būtu Eiropā. Viņi vienkārši paņem mūsu roku (šeit puiši sadevušies rokās redzami tik pat bieži cik meitenes, bet gaišā dienas laikā nekad neredzēsiet rokās sadevušos pārus – puisi un meitenei) un kā gidi ved visur, kur vēlies. Es nevaru pierast pie tās puišu sadošanās rokās, tādēļ cenšos no tās izvairīties. Klubs bija turpat netālu un pirmajā brīdī lika mums vilties. Bijām gaidījuši ieraudzīt daudz dejojošu cilvēku jo bija taču piektdienas vakars, bet izrādījās, ka pilsētas centrā, kādā citā klubā bija daudz interesantāks pasākums, kurp visi ir devušies. Garlaikoti mēs nebijām ilgi, jo iepazināmies gan ar vietējo dīdžeju, kluba menedžeri, direktoru, kluba ēkas īpašnieku, kurš aiz savas labās sirds un vieglā dzērumā mums par visu varu vēlējās aizlienēt savu auto, un lielu daļu publikas. Katru no mums pie kluba ieejas apstāja ap 4 cilvēkiem, kas visi vienlaicīgi mēģināja ar mums runāt un sākās tāds juceklis, ka bija grūti saprast, kas notiek. Es visu laiku centos paturēt redzeslokā savu baltādaino draugu no Čehijas un biju gatavs, ka kādu brīdi mūs varētu mēģināt izšķirt, lai viens otru neredzam. Lai vai cik visa šī situācija man liktos dīvaina – izrādījās, ka nekas slikts pret mums netika perināts. Tie bija vienkārši, iedzēruši cilvēki, kuri vēlējās būt draugos ar muzungu (baltādaino). Kluba menedžeris mūs brīdināja, ka viens no mūsu jaunajiem draugiem, kuru satikām tirgū, jau 15 gadus ir pavadījis cietumā par zagšanu. Tā mēs pamazām tikām no viņa vaļā, kas nebija viegli, un turpinājām runāties pie kluba ieejas. Honza daudz bija dzirdējis par lēto Āfrikas marihuānu, kas Zambijā nonāk no Kongo un vēlējās to iegādāties. Līdz šim veiktie mēģinājumi to atrast bija nesekmīgi, taču naktsklubs šādam pirkumam bija īstā vieta. Kluba menedžeris, melns, ap 30 gadu vecs zambietis ar trūkstošiem priekšzobiem, afrikāņiem tipisku matu struktūru un īsu griezumu, bet ārkārtīgi stilīgu un interesantu dekoratīvo balinājumu čūskas veidā, teicās palīdzēt šīs mantas iegādē. Pēc neskaitāmiem mēģinājumiem klubu pamest trijatā (pārējie vēlējās doties jebkur, kur dodamies mēs), mēs devāmies pie viņa brāļa – pirmā no deviņu bērnu ģimenes. Tā viņi visus skaita savās lielajās ģimenēs. Visi zina savu kārtas skaitli un kurš pēc kārtas bija kurš no brāļiem un māsām.

01-Oli

  • Mūsu draugs Hollie jeb, kā viņš pats sevi dēvē –  Trabo.

Brālis, kura vārds pirmajā brīdī man likās līdzīgs, kā mūsu komandas biedram no Rumānijas – Olli, bet izrādījās Hollie, bija tik pat jauks kā pats Vizdom. Mēs momentā atradām kopīgu valodu un pa melnas tumsas piesātinātajām ieliņām, kuras lietus izskalotas ir tik pat kā neizejamas, nemaz nerunājot par braukšanu ar auto, devāmies uz tirgus laukuma vidū izvietoto, lielo noliktavas ēku. Holly rokā, nez no kurienes, parādījās celofāna maisiņš pilns ar papīrā ietītas marihuānas porcijām. Viena porcija pietiek vienam kāsim (cigaretei), taču iesācēji to var sadalīt pat trīs cigaretēs. Par vienu šādu porciju viņš gaidīja 2000 kvaču (1/2 USD) un Honza iegādājās 5. Holly piešķīra viņam papildus 3 porcijas un mēs devāmies noliktavā. Abu brāļu bizness – mazi veikaliņi, ir izvietoti tirgus laukumā, bet noliktavā stāv biljarda galds, televizors, aprīkots ar visu vajadzīgo garu nakšu īsināšanai un vēl šādām tādām mantām. Tur satikām vēl dažus viņu draugus, kas skatījās filmu un, spēlējot biljardu, tika uztīts kāsis. Tā kā nevienam nebija cigarešu papīra, tad tas tika paveikts, izmantojot vienkāršu avīžu papīru. Es pamēģināju un man likās, ka nav nekāda efekta, bet efekts bija. Tikai man, kā nepieredzējušam šajos jautājumos, likās, ka tam jābūt pavisam citādam. Honza stāstīja, ka viņš redz dzeltenu tīklu un jutās ļoti pacilāts (high), taču es biju vienkārši apreibis, tāpat kā mēģinot alkoholiskos dzērienus. Šī sajūta man nepatīk un caur reibumu es jutu vēl arī degušas avīzes garšu mutē.

Mūsu vakars noslēdzās tajā pat klubā, kur turpmākās sarunas mani garlaikoja, jo visi bija iereibuši un Honza mēģināja risināt savu nākamo aktuālo jautājumu – meklēt sievieti jeb, precīzāk izsakoties, uzticot to izdarīt mūsu jaunajiem draugiem. Nešaubos, ka nākošreiz nakti pavadot šajā klubā arī šis jautājums tiktu nokārtots, tādēļ esmu pārsteigts par Honzas drosmi. Man būtu ne vien nepatīkami, bet arī bail izmantot tāda veida maksas pakalpojumus. Pat ievērojot visus iespējamos drošības pasākumus es būtu nobijies par savu veselību.

.

01-Car wash04-Car wash

  • Auto mazgātuve. Priekšplānā aizaugusi upīte, kur mazgātavai tiek ņemts ūdens. Pat lieli autobusi un kravas mašīnas šeit iebrauc nomazgāties.
  • Mazgātāju komanda – dīdžeji Fox & Shox, kuri mūziku spēlē gan Zambijas, gan arī Kongo deju klubos.  Dienas laikā viņi piepelnās šeit.

29.11.2010.

GETO

Pēc vakardienas trakās nakts nemaz nebija tik viegli pamosties… Glens pirmajā nedēļā pie mums paciemoties bija atvedis savu māsu Gift ar viņas draudzeni. Nākamreiz pie mums ciemos viņas atnāca divatā bez Glena. Mēs spēlējām frīsbiju (metām lidojošo šķīvīti). Pēc nedēļas viņas atnāca atkal un viņu vecākā māsa, kas ir mana projektu vadītāja Annalisa, to ieraudzījusi, vēlāk sacēla traci. Jaunajai, 17 gadīgajai jaunkundzei esot jādara mājas darbi un jāmācās. Viņām tika aizliegts pie mums nākt ciemos. Brīžiem izskatās, ka Annalisa vēlas, lai mēs visus vakarus divvientulībā pavadītu savā miteklī, kurā ir aizliegts aicināt jebkādus projektam nepiederošus cilvēkus. Mums nenāk ne prātā ievērot šos noteikumus. Dienu pēc nopietnās sarunas meitenes mums zvanīja, lai vienotos par tikšanos, lai atdotu mūsu lietus jakas, kuras aizdevām iepriekšējā dienā, nokļūšanai mājās. Tikšanās izvērtās kopīgā pastaigā un tērzēšanā. Nokļuvām milzīgā golfa laukumā. Mūsu pastaiga beidzās, kad meitenēm bija jāiet mājās, bet mūsu ceļš, kā izrādās, bija mūs novedis līdz jau zināmajam klubam „Green Box”, kurā paredzēta ballīte ar lielu mākslinieku piedalīšanos. Kaut man nebija noskaņojums klubā pavadīt arī šo nakti pirms darba dienas, tomēr Hollie un Vizdom satikt vēlējos. Tā jau visi tie tusiņi sākas ar vienkāršu tikšanos. Tikko satikuši Hollie, mēs jau sēdējām viņu ierastajā vietā, un Honza ar pārējiem draugiem pīpēja zāli. Viens no viņiem izskatījās pēc regeja solista un runājot viņa mēle dabīgā veidā un nepiespiesti veidoja rīmes kā dziesmā. Pēc pāris kāšiem izrādījās, ka bijām mūziķu ielenkumā un jau pēc dažiem soļiem atradāmies vietējā ierakstu studijā. Puiši atskaņoja savus ierakstus, kas visi tapuši vietējā, bemba valodā un ieguvuši tipisku Zambijas piesitienu. Jāatzīst, ka pats sev es vēl nevaru definēt, kāds ir Zambijas mūzikas skanējums. Varbūt Zambijas skaņu raksturo skaļums līdz galam, pastiprinātājam strādājot ar milzīgu pārslodzi un basa trūkums? Domāju, ka ar laiku to sapratīšu. Neskaitot savus sasniegumus, viņi lepojās arī ar kādu Zambijas Ragga mūziķi – Jordan Katembula, kurš ieskaņojis vienu dziesmu kopā ar pazīstamo ASV mūziķi R.Kelli.

IMG_2031

IMG_2099IMG_2039

  • Christine
  • Ierakstu studijā
  • Pastaigas laikā sastaptie bērni

Lai gan mūsu plānos nebija doties uz klubu, tomēr Oli (Hollie), kā mēs viņu parasti dēvējām, solījuma uzstāties iekārdināti, mēs vakaru turpinājām tieši tur. Jau atkal iepazināmies ar lielu daudzumu cilvēku un, gaidot lielo mākslinieku ierašanos, tika dzerts daudz alus, kurš pierastā alus izskata pudelēs nevis celofāna maisiņos vai no papīra pakām, tiek pārdots kluba bārā. Piecu grādu alus vietējo vidū bija ļoti populārs un vai ikviens dzēra tieši to, stāstot, ka varot turēt septiņas pudeles pirms krišanas. Honza lielījās, ka parasto Čehu alu, kura reibuli veido 4.6 grādi parasti dzerot ap 30 pudelēm un vēl nekrītot, bet šo varētu izdzert vismaz 15 pudeles. Parastās iedzērušo sarunas  – kurš cik daudz var izdzert, ko dzēra pēdējo reizi un ko sastrādāja dzērumā.

Kluba teritorijā ir arī vasaras dārzs, kurā atrodas pāris ķieģeļu konstrukcijas ar salmu jumtu un laiku pa laikam mēs izgājām no kluba lai tur pasēdētu un paelpotu svaigu gaisu. Tuvējā tirgus laukumā joprojām bija atvērtas dažas pārdotuves, kurās strādā jauni Oli pazīstami cilvēki. Vienā no tām ātri tika uzmeistaroti salāti ar ceptiem kartupeļiem, kas ar kāru muti ātri kopīgi tika aprīti. Kas pārsteidz – eiropietis būtu ar mieru ēst ar nemazgātām rokām, kaut ir salīdzinoši tīrīgs un mācīts, ka personiskā higiēna ir jāievēro, bet viņi pirms salātu ēšanas mazgā rokas tecinot ūdeni no kannas. Īsi pirms pusnakts, kad galvenie mākslinieki vēl nebija ieradušies un nebija arī sazvanāmi, mēs vēlējāmies doties mājās, taču nācās desmit minūtes veltīt, cenšoties mūsu un jaunos draugus pārliecināt, ka vēlamies doties kājām pa ceļu, kuru viņi uzskatīja par bīstamu. Viņi piedāvāja apmaksāt taksi, taču  mēs atteicāmies.

Sarunas beidzās ar to, ka pieci cilvēki taksī devāmies uz Kapiša rajona klubu „Kalifornija”, par kura atrašanās vietu iepriekš netiku brīdināts. Rajons tiek saukts par Geto ne vien tādēļ, ka aizvadītajā gadā kādā sātanistu klubā tur nogalināti trīs cilvēki, kuriem izgrieztas sirdis un citi orgāni, bet arī ikdienas publikas dēļ. Nevar teikt, ka klubā jutos bīstami tomēr bija neomulīgi, jo apmeklētāji ļoti uzstājīgi vēlējās, lai viņiem ko izmaksā un velta uzmanību runājoties vai dejojot. Mūsu draugi labi rūpējās par mūsu drošību, bet Honza savā alus uz marihuānas reibumā kļuva neadekvāti neuzmanīgs. Mans, no reibuma joprojām tīrais prāts, ļāva un lika viņu pastāvīgi paturēt acu skatiena attālumā un jau pēc 15 minūtēm, kad viņš devās ārā no kluba lai iegūtu svaiga gaisa malku, es mobilizēju visus pārējos klubu pamest. Mūsu vakara piedzīvojums gandrīz  vai bija beidzies, tomēr mājupceļā taksometram beidzās benzīns un ne brīdi neminstinoties, jo taksometra vadītājs arī bija viens no draugiem, aizstūmām to līdz benzīntankam. Nākamajā dienā, ar skaidru prātu domājot, Honza atzina, ka došanās ārpus kluba, nevienu nebrīdinot, bijusi muļķīga un, pēc pāris stundām sazinoties ar pagājušās nakts draugiem, uzzinājām, ka klubā jau tikuši perināti plāni par mūsu izvešanu ārpus kluba, piekaušanu un aplaupīšanu.

Šodien manos programmas tiešajos uzdevumos ietilpa tikties ar divām jauniešu grupām, no kurām vienu jau biju saticis, bet otra bija tikko dibināta un uz tikšanos neieradās. Kaut kādas problēmas organizēšanā. Kamēr gaidīju tikšanos ar otru grupu, devos pie vienas ģimenes ar rajona līderi Ireen un satiku daudz bērnu. Kamēr viņi runāja par nopietnām lietām, es ieslēdzu mp3 atskaņotāju, un bērni cits pār citu centās tikt tuvāk, lai es varētu tiem pielikt pie ausīm atskaņotāja austiņas un dzirdētu mūziku, ko klausos. Tas bija skaļš un jautrs pasākums. Drīzumā, redzot, ka tuvojas lietus, mēs devāmies atpakaļ uz Ireen māju, bet lietus pienāca ļoti strauji. Nu jau līst katru dienu, kā lietus sezonā tas parasti notiek, un šoreiz lietus bija patiesi spēcīgs. Mēs paslēpāmies zem kādas skolas jumta un nogaidījām līdz tas beidzas. ŠĀDU lietu redzot man vairs nav jautājumu, kādēļ ceļi šeit ir izskaloti. Vai ikvienu ceļu un apdzīvotu zemes pleķi klāj grantij līdzīga smilts un pamatīgās lietus gāzes laikā var redzēt, ka ūdens straumes smilti skalo prom. Ūdens kļūst necaurredzams un milzīgos strautos plūst no viena saimnieka zemes pie otra un pēcāk uz ielas un gar mājām prom lai satiktu citus strautus un pieņemtos spēkā. Plakanākās zemes, kurām nav izveidota drenāžas sistēma, applūst un ir grūti caurejamas. Pēc lietus, bērniem ir prieks lēkāt pār strautiem, kamēr citi rok jaunus grāvīšus, cenšoties lielās mājas priekšas peļķes nosusināt.

01-Kapisha

  • Plūdi uz ielas pēc spēcīga lietus

07.12.2010.

AIDS DIENA

Ja mans Āfrikā pavadāmais decembris ar kaut ko ir tradicionāls un pierasts, tad tikai ar to, ka esmu saaukstējies. Citādi vēl tagad man grūti iedomāties, kā ir Ziemassvētkus un Jauno gadu svinēt bez sniega, eglītes un saviem mīļajiem cilvēkiem.

Pirmkārt, mana apakšlūpa bija pušu vairākās vietās un šķita, ka tas ir no saules. Otrkārt, pieres, un muguras āda jau sen ir „nogājusi”. Iespējams, ka lūpas pušumus pastiprināja mango sula un tagad tie izskatās pabriesmīgi. Varbūt, ka pie vainas patiešām bija saule, bet varbūt tā ir īpatnēja saaukstēšanās pazīme. Katrā ziņā, kopš vakardienas vakara esmu arī saaukstējies. Uz zoda ir aukstumpumpa un sāp kakls. Neskatoties uz iepriekšminēto un  to, ka no rīta lija lietus, šorīt deviņos devos uz Nchanga North rajonu, gatavs sastapt jauniešu grupu, ar kuru strādāju kā skolotājs. Šeit gan nav modē ierasties laicīgi un dažkārt pat ierasties vispār. Sastapu vien divus cilvēkus un vēl četri ieradās ar stundas nokavēšanos. Pārējie, iespējams, aizsvinējušies, atzīmējot veiksmīgi sagatavoto un atrādīto teātra izrādi, kas tika gatavota „Starptautiskajai AIDS dienai”. Latvijā AIDS nav tik liela problēma un šo dienu neatzīmē valsts mērogā, taču Āfrikā tā ir viena no lielākajām problēmām. Šīs slimības nomocīti, Zambijā dzīvo vairāk par vienu miljonu cilvēku, tādējādi ierindojot šo valsti slimības inficēto cilvēku skaita galvgalī kopā ar Mozambiku, kurā inficēto personu skaits ir lielāks nekā pusotrs miljons, un citām valstīm Āfrikas dienvidos.

Šeit, Chingolā, šo dienu atzīmē ar gājienu orķestra pavadībā caur pilsētas centru, kurā piedalās cīņā pret šo slimību iesaistītās personas, vietējā policija, jauniešu klubi un citi. Gājiens noslēdzas vienā no lielākajām baznīcām, kurā jauniešu un sieviešu klubi demonstrē šai dienai veltītus, pašu sagatavotus, īsus teātra iestudējumus, dzied un dejo.

Šogad Starptautiskās AIDS dienas atzīmēšana sākās jau novembra pēdējā dienā ar kristiešu tikšanos baznīcās un mācītāja, pašvaldības pārstāvju un inficēto uzrunām. Šī diena tika dēvēta par „Sveču gaismu” un tieši ar sveču gaismas sūtīšanu tumšajās ielās arī noslēdzās baznīcēnu tikšanās,  kura man bija diezgan garlaicīga, jo nesapratu Bemba valodu, bet došanās ar svecēm ielās un uz manu mājvietu bija jauka. Pirmais decembris – AIDS diena, kā vienmēr sākās ar pāris stundu aizkavēšanos. Kavētāji esot bijuši lielie pašvaldības priekšnieki, kuri līdz šim man radījuši iespaidu, kā ne īpaši iejūtīgi cilvēki, kas ne īpaši rūpējas par savu valsti. Oli stāstīja, ka ziņās esot dzirdējis, ka prezidentam esot 200 bankas kontu dažādās bankās, kuru kopīgais saturs esot 9,5 miljardi ASV dolāru. Zinot šādu faktu vairs nerodas jautājumi, kur Āfrikas lielā korumpētība nav tikai baumas.

AIDS dienas gājiens bija labi noorganizēts. Meitenes ar zižļiem, orķestris, pašvaldība, jaunieši, daži vietējie fotogrāfi, kas strādā gan medijos, gan arī cenšoties piedāvāt savus pakalpojumus uz ielas. Skatītāju nebija daudz un, šķiet, iepriekš neviens nezināja par tādu gājienu. To redzēja vien tie, kas tajā brīdī atradās uz ielas. Teātris baznīcā tika spēlēts vien pašiem sev un skatītāji no malas netika gaidīti, tomēr jauniešu grupa „Bright future”, ar kuru man ir tas gods strādāt, izcēlās ar ļoti labu sniegumu. Ideja bija ļoti vienkārša – trīs cietušie, kas it kā ir vīrusa inficēti, un divi puiši vīrusa lomā. Publika gavilēja.

Nevar teikt, ka AIDS diena būtu guvusi uzmanību uz ielas, bet jācer, ka auditorijas uzmanība tika pievērsta vismaz ar mediju palīdzību. Tam līdzi neizsekoju, jo prese mūsu birojā neparādās.

IMG_2161IMG_2182 IMG_2205IMG_2255 IMG_2295IMG_2348 IMG_2382IMG_2397

  • Starptautiskā AIDS diena. Jauniešu, policistu, rīcības un citas organizētas grupas, kā arī slimnīcu personāls gatavojas gājienam caur pilsētas centru uz lielāko Čingolas baznīcu/sporta zāli, kur paredzēti grupu priekšnesumi par AIDS tēmu. Orķestris kolonnas priekšgalā.
  • Kolonnas gājiena dalībnieku pulcēšanās notika pie policijas iecirkņa un likumsakarīgi policija atklāj gājienu uzreiz aiz orķestra un jaunajām dejotājām ar zižļiem. 
  • Gājiena dalībnieki ar pašzīmētiem karogiem šķērso Čingolas centrālās ielas
  • Pūtēju orķestris dodas gar pilsētas lielāko pārtikas veikalu
  • Garo kolonnas gājienu atklāj orķestris
  • Svinīgā valsts iestādes vadītāja uzruna un programmas otrās daļas atklāšana pie baznīcas ieejas. 
  • Viena no manu audzēkņu jauniešu grupām uzstājas ar pašu izdomātu, manuprāt, labāko teātri – „Vīruss runā”. 
  • Puiši izrādē attēlo vīrusu.

Biju policijā. Nē, šoreiz, lai cik neparasti tas nebūtu, tas nebija manas vainas dēļ… Gadījās tā, ka ar Florenci – Nchanga North rajona līderi, gājām gar raktuvēm un Florence jau piekto reizi šī gājiena laikā teica: „Tas vīrietis vēlas tevi sveikt”. Es pamāju un sacīju: „Sveiki! Kā sokas?”, kā saku, gandrīz katram, ar kuru sastapās mans acu skatiens. Vīrietis kaut ko nomurmināja Bemba valodā. Es nesapratu, un mēs turpinājām ceļu, bet Florence sāka dusmīgi runāt ar viņu, man joprojām nesaprotamā valodā. Vīrietis mainīja gājiena trajektoriju un devās uz raktuvju pusi. Pēc pāris simtiem metru aiz kokiem ieraudzījām raktuvju sētu un vārtiņus tajā, pie kuriem vīrietis runājās ar apsargiem. Florencei šis skats piešķīra uguni pakulās un mēs devāmies tajā pašā virzienā. Pēc brīža pie vārtiem jau bija sacelta liela brēka par to, ka šīs vīrietis esot mani apmelojis un lamājis. Es esot ieradies Zambijā, lai nogalinātu cilvēkus, atvedis sprāgstvielas, fotografējis raktuves. Viņa mērķis esot bijis atrast domubiedrus apsargu vidū un nomētāt mani ar akmeņiem. Apsargi gan neticēja nevienam viņa vārdam, tomēr vēlējās redzēt , vai patiešām esmu fotografējis raktuves, jo tas esot aizliegts. Tādu bilžu manas kameras atmiņā nebija. Nu jau par vīrieša apmelojumiem zināja katrs garāmgājējs un visi nupat darbu beigušie raktuvju darbinieki, kas devās mājup. Viens no apsargiem mani atcerējās kopš sarunas uz ielas, kad iepazināmies un pastāstījām viens otram ar ko nodarbojamies. Tā šeit Zambijā ir pierasta lieta, jo cilvēkiem patīk runāt. Tā ir labā lieta, kas viņiem patīk un man arī, bet ik dienu uz ielas man nākas dzirdēt vismaz 10 aicinājumus kādam dot naudu, kas ir nokaitinājis jau pirmajās trīs nedēļās. Šķiet, ka redzot baltu ādas krāsu, viņi domā vienīgi par manu naudas maku. Tā kā Florence uzstāja uz policijas iejaukšanos,  jo Zambijā neesot atļauts apmelot cilvēkus, tad mūsu gājiens noslēdzās policijas iecirknī. Uz vietas tika pieņemts lēmums, ka sods šim vīrietim būs sišana trīs reizes. Diemžēl, nevaru paskaidrot, ko tas nozīmē, jo viens avots vēsta, ka viņš saņems trīs sitienus ar rīksti pa muguru, bet cits, ka viņam nāksies sēdēt trīs dienas cietumā un katru dienu viņš saņemšot sitienus ar rīksti.

Pēc dažām dienām uzzināju, ka šis vīrietis ir arī zaglis, kurš kādam pavecākam kungam nozadzis darba portfeli. Četras dienas esot slēpies no policijas, un, kad portfelis ticis atgūts, esot bijis jau par vēlu. Kungs ticis atlaists no darba un, kā zināms, tad darbs šeit ir zelta vērts.

15.12.2010.

NDOLA

Jau aizritējis mēnesis kopš esmu Āfrikā, un ir sajūta, ka sāku sajust tās patieso dzīvi, kāda tā ir. Nu jau esmu redzējis cilvēkus, kuru izskats jau no attāluma liecina par organisma cīņu ar AIDS. Esmu redzējis dziļu nabadzību, kur cilvēki pārtiek vien no šimas, kas šeit ir patiešām lēta, ja to iegādājas vismaz 5kg. iepakojumā vai vairāk (tie var būt arī 25 vai pat 50kg maisi). Ik dienu cilvēki ubago uz ielas, uzstājīgi nākot klāt un prasot naudu. Nekaunīgākie jaunie cilvēki prasa, lai viņiem iedod naudu dzērienam, braucienam uz pilsētas centru vai kam citam, tomēr tie vēl nav tik uzmācīgi diedelētāji, kā lielāko pārtikas veikalu apsēdušie. Tie turpat vai katram pircējam, kas dodas ārā no veikala, tuvojas ar savu melno, necaurspīdīgo celofāna maisu un cenšas to pabāzt apakšā zem pircēju iepirkumu maisiem. Neesmu gan redzējis, kas notiek, ja kāda pircēja maiss ir veiksmīgi nozvejots un ticis iekšā šajā maisā. Visticamāk, ka viņi cenšas palīdzēt aiznest pirkumus, pārdot savu maisu un nopelnīt, bet skaidrs, ka arī zādzības un krāpšanas te notiek. Ne velti pie minētā veikala izejas apsardze lūdz uzrādīt pirkuma čeku un pārbauda iepirkumu maisu saturu, vai tas atbilst čekam.

Iespējams, mana vēlme palīdzēt cilvēkiem ir pārspīlēta, jo, neskatoties uz manu bosu ieteikumiem nevienam nerādīt savu datoru un nemācīt ar to apieties, es to tomēr darīju jo ticēju, ka cilvēki saprot manus labos nodomus un respektēs manu īpašumu. Tomēr atlika man vien vienu reizi trīs jauniem puišiem pamācīt strādāt Word programmā, kā naktī, kamēr gulēju, kāds ieradās, lai to piesavinātos. Datoru viņi neieguva tomēr fotoaparāta atmiņas karti un tās lasītājierīci, kuru varēja aizsniegt pa logu, piesavinājās. Būtu paņēmuši arī austiņas tomēr tās nokrita uz grīdas un vairs nebija aizsniedzamas. Dators gan bija paslēpts citā istabā un nebija iegūstams no ārpuses.

Pēc pirmā mēneša pavadīšanas šajā zemē man nācās doties uz Ndolu – simts kilometru attālo pilsētu, lai pagarinātu vīzas derīguma termiņu, un brauciens izdevās ļoti interesants. Nokļūšanai gala punktā izmantojām piecus transporta līdzekļus, kas kopā izmaksāja 35 000 kvačas, jeb kā vietējie saka – 35 pin. Amerikāņu naudiņā tas būtu 7USD. Nepārspējams piedzīvojums ir iepirkšanās pa autobusa logu. Kamēr starppilsētu autobuss nav pilns, tas nekur nebrauc. Grafiks nepastāv. Kamēr biļetes nopirkušie jau sēž autobusā pie atvērtiem logiem, tikmēr ap to spieto pārdevēji, kas cenšas pārdot, ko vien var iedomāties un panest. Saulesbrilles, konditorejas izstrādājumus, dzērienus. Līdz šim, iegādājoties dzērienus, man nav nācies būt sarūgtinātam par to kvalitāti un jo īpaši patīkami ir saldētie. Tie braucēju vidū ir īpaši populāri jo par vienu cenu var iegādāties gan aukstu dzērienu, kas ilgi uztur zemo temperatūru, gan arī atspirdzinājumu, ko īpaši karstajā laikā pielikt pie pieres vai citur.

Ndola ir daudz lielāka par Chingolu, kurā dzīvoju šobrīd un daudz interesantāka par to. Tur, pārsteidzošā kārtā, diedelētāju ir daudz mazāk un tātad nenākas desmitiem reižu stāstīt vienu un to pašu.

01-Ndola02-Ndola 03-Ndola04-Ndola

  • Ndola. Pilsētas centrs. Kreisās puses satiksme, kā Anglijā.
  • Turpat vai vienīgās dekorācijas pilsētā – reklāmas. 
  • Zambijā visbiežāk sastopamā auto ražotāja marka ir Toyota, jo vairums automašīnu Zambijā tiek ievestas no Japānas lietoto auto tirgus. 
  • Taksists pie sava auto. Ap piecu kilometru brauciens izmaksā 15 000 kvaču, jeb 3USD. 

Makdonaldam līdzīgā iestādē iegādājāmies saldējumu, ko šādā karstumā tik ļoti gribas, un tas patiesi iepriecināja – gan ar garšu un kvalitāti, gan arī cenu. 2500 kvaču par saldējumu vafeles tūtiņā pat brīvprātīgais darbinieks dažreiz var atļauties.

Gandrīz aizmirsu pieminēt, ka Honza tagad spēlē bungas grupā Ashanti Warriors. Viņi šajā pilsētā esot vienīgie, kas spēlē regeju dzīvajā izpildījumā. Drīzumā gaidāms pirmais koncerts. Paralēli mēģinājumiem Honza māca viņu bundzinieku, kurš tikai nupat sācis mācīties spēlēt un pagaidām netiek galā pat ar viselementārākajiem ritmiem. Protams, kā jau rastafariani, katrā tikšanās reizē grupa izpīpē vismaz pāris marihuānas kāsīšu.

Pagājušajā nedēļas nogalē grupas aparatūra tika uzstādīta viesu nama pagalmā, kas atrodas tieši pretī mūsu birojam/mājvietai. Tik briesmīgu skaņu (troksni) es sen nebiju dzirdējis. Notika dienas diskotēka, ko organizēja ap 20 gadu vecais viesu nama īpašnieks, kura vecāki ir miruši. Puiši skaņu nepārtraukti turēja uzgrieztu līdz pat pēdējai robežai, kā rezultātā tā tika kropļota līdz nepazīšanai, un tas viss tieši notika pretī mūsu logiem visas dienas garumā. Lielākā daļa apmeklētāju palika ārpusē, jo nevarēja samaksāt vai nevēlējās maksāt 15 pin.

03-Ashanti on concert

  • Ashanti Warriors koncertē kopā ar Honza, kurš spēlē perkusijas

16.12.2010.

AMERIKANIZĒŠANĀS

Nu jau pāris dienas manu galvu rotā „Mukule” – tipiska Āfrikas frizūra, kurā daudz bizīšu visā to garumā piepītas pie galvas līdz pat pakausim. Mani pusmetru garie mati bija pietiekami gari, lai frizūra turētos kopā pati par sevi un nebūtu jāizmanto mākslīgie mati vai striķi, kas man vienmēr atgādinājuši slotu grīdas mazgāšanai. Nu man ir frizūra, kāda nekad iepriekš nav bijusi.

44-Mkushi

Dzīvošanai pilsētā ir savas priekšrocības un arī savi trūkumi. Kā priekšrocību varu minēt tekošu ūdeni, kas mūsu ēkā tek no krāna un aiztek kanalizācijā. Ārpus pilsētas tas nebūtu iespējams. Neskatoties uz to, dušā iespējams nomazgāties vienīgi tad, ja diena bijusi silta un ūdens caurulēs ir sasilis. Lietainajās dienās tas ir ļoti auksts, bet vakaros pēc deviņiem vispār tiek atslēgts. Tas saistīts ar elektroenerģijas taupīšanu ūdens piegādei, jo šeit ūdeni piegādā ar elektrisko pumpju palīdzību nevis kā mums pierasts – izmantojot ūdenstorņus. Nezinu, ko mēs darītu, ja jau sešos, kad satumst, vairs nebūtu iespēja izmantot datoru. Tas ir galvenais laika īsinātājs. Iespējams, ka ārpus pilsētas, īsinot laiku, iezemieši spēlē kādus mūzikas instrumentus, un es alkstu to redzēt, bet pilsētā jaunā paaudze aug gluži kā eiropieši – pēc televizora skatītāju tradīcijām. Saskatījušies mūzikas televīzijas kanālus, viņi vēlas būt populāri dziedātāji. Muzikālās izglītības nav, bet baznīcā viņi ir iemācījušies dziedāt. Tad nu visi vēlas dziedāt savas dziesmas un ar to pelnīt naudu. Daudzi patiešām atrod iespēju nopelnīt un samaksāt ierakstu studijā 200 000 kvaču par dziesmas ierakstu. Mūziku uz datora uzmeistaro datorists (par skaņu inženieriem viņus saukt man negriežas mēle) un balss tiek ierakstīta labākā vai sliktākā telpā, kas paredzēta šim nolūkam. Labākās telpas mēdz būt ar skaņas izolāciju tīrākas skaņas iegūšanai, bet sliktākas ir tās pašas telpas, kur datorists strādā. Tas nozīmē, ka mikrofons ieraksta ne vien vokālu, bet arī ielas trokšņus, blakus telpu trokšņus, lietus radīto troksni, tam sitoties pret jumtu (parasti visas ēkas šeit ir vienstāvīgas un bez bēniņiem), kā arī paša datora radītos trokšņus. Bieži gan tam nav nekādas nozīmes, jo,  kā man skaidroja viens no studiju īpašniekiem, vājākiem dziedātājiem,  bez īpašām vokāla dotībām, balss tik un tā jāpārveido, izmantojot dažādus efektus, kas to padara elektrisku un neatpazīstamu.

Āfrikā joprojām tiek piekoptas simtiem gadu vecas tradīcijas, bet jaunā paaudze par tām neinteresējas un zaudē savu afrikānismu. Te būtu vietā izvērst plašu sabiedrisku diskusiju par amerikanizēšanos, gluži kā tas notika Latvijā drīz pēc neatkarības atgūšanas pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū.

IMG_4905

  • Nav liela bēda ja autobusam nosēdies akumulators. Pat tad ja tas jau pasažieru piepildīts, to var iestumt, pieaicinot palīgā citu autobusu šoferus. Noteikti palīdzēs, jo pašiem arī kādreiz vajadzēs.

Ceru redzēt vietējos sitam bungas un dejojam, un, iespējams, ka mans sapnis piepildīsies jau šo svētdien. Esmu dzirdējis, ka kas tamlīdzīgs notiek netālajā rajonā Soweto. Pirms tam gan redzēšu citu tradīcijām pilnu notikumu – kāzas.

Šodien man bija no jauniešu mācīšanas brīva diena, kuru izmantoju, lai dotos uz pilsētas centru interneta apmeklējumam, iepirkumu izdarīšanai un netālās baznīcas apmeklēšanai. Tur satiku jauniešu orķestra muzikālās nometnes organizatorus, kas pastāstīja, ka mūzika, ko nu jau nedēļu dzirdam savā mājvietā ir Lusakas jauniešu mēģinājumi, kas šodien noslēgušies ar nelielu koncertu. Baznīcas mājīgais pagalms tiek atbrīvots no teltīm, jaunieši kravā mantas un gatavojas doties atpakaļ uz galvaspilsētu.

Tikmēr Honza šodien pārradās starojošs. Viņš pirmo reizi pavadīja laiku divvientulībā ar melnādaino sievieti.

5.01.2011.

ZĀDZĪBAS

Jau vairāk kā gads pagājis kopš sāku rakstīt. Tas bija Ziemassvētku laiks 2009. gadā. Kopš tā laika nomainījušies jau divi gadu skaitļi. Jūtos ļoti dīvaini, jo nupat klausījos mūziku ar jūras skaņām. Pēkšņi manu acu priekšā parādījās Rīgas jūrmala ar tās siltajām smiltīm, vasarniekiem, kas sauļojas, bērniem, kas plikiem dupšiem skraida apkārt un būvē smilšu pilis, un saldējuma tirgotājiem, kas ar velosipēdu brauc gar krastu un piedāvā savu preci. Iespējams, ka arī Latvijā redz līdzīgu vīziju, atceroties vasaru. Kamēr mana āda saulē jau atkal ir pārkarsusi un apdedzināta, tikmēr Latvijā gaisa temperatūra ir – 15 grādu, jūras līci klāj ledus un zemi pārsedzis metru biezs sniegs.

Nupat esmu atgriezies no brīvdienām Mkushi ciematiņā un nu jāsāk atcerēties, kādēļ tās bija tik labas. Vispirms jau svētki sākās tepat Čingolā. Latvijā pieņemts Ziemassvētkus svinēt 24. decembra vakarā, taču šeit viss notiek dienu vēlāk. Mielasta gatavošanai tiek veltīta 25. decembra diena pēc baznīcas apmeklējuma, kam seko vakara maltīte kopā ar ģimeni. Kuriem ir televizors, tie skatās svētku pārraides vai koncertus, bet kam tā nav, svin citādi. Ne visās ģimenēs pieņemts vienam otru apdāvināt, un tas galvenokārt atkarīgs no ģimenes finansiālā stāvokļa. Nabadzīgākas ģimenes tomēr cenšas sagādāt kādas dāvanas, un bieži tās ir praktiskas lietas, ko tik un tā vecākiem nāktos iegādāties savām atvasēm. Pilsētiņas lielākajā pārtikas veikalā „Shoprite”, kas ir Dienvidāfrikas uzņēmuma tirdzniecības marka, visi pārdevēji un preču kārtotāji nēsāja sarkanas cepures ar baltu malu un bumbuli. Pie visa var pierast, bet, ieraugot šos rūķus, man nāca smiekli, domājot par melnādainu salatēvu, kuru, lai kā meklēju, veikalā neieraudzīju. Arī dekorāciju ar briežiem un kamanām nekur neredzēju. Jāatdzīst, ka ne Ziemassvētku ne arī jaunā gada sajūta man tā arī neradās, jo bez sniega un aukstuma šos svētkus nevaru iedomāties, un tā vietā prātā nāk mana drauga, dīdžeja Trakā Mārtiņa, organizētie parodijsvētki – skrējiens ar slēpēm, kas pirms pārdesmit gadiem tika organizēti, vasarā skrienot pa asfaltu.

Jau nākamajā dienā agri no rīta devāmies uz Mkushi, lai tur kopā ar citiem attīstības instruktoriem, kas Zambijā ieradušies no Japānas, Ķīnas, Dienvidu Korejas, Argentīnas, Zviedrijas, Brazīlijas, Gvinejas, Igaunijas, Lietuvas un Čehijas, svinētu Jaunā gada sagaidīšanu. Tikām izmitināti DAPP saimniecībā, kas savu hektāriem lielo mājvietu atradusi 10 km attālumā ārpus ciemata. Tā ir ļoti skaista, bet lietus sezonas laikā arī ļoti slapja un mālaina un tātad apaviem un bikšu galiem ļoti nepatīkama vieta, kur regulāri tiek rīkotas tikšanās visu Zambijas reģionu projektu vadītājiem, kuri, gluži kā mēs, ierodas uz vairākām dienām, pastrādā pie krāsošanas, remontu darbiem un paralēli darbam mazliet atpūšas.

31-Mkushi34-Mkushi

  • Lietus sezonas laikā līst katru dienu. Lietus nav ilgs, bet spēcīgs. Šoreiz tā vēstnesis ir smilšu putenis.
  • Jitka, dabas bērns, izbauda lietu,  kamēr mēs pārējie slēpjamies zem jumta un nogaidām. Arī mūsu skolā Norvēģijā viņa vienmēr staigāja kailām kājām. Pat ziemā pa sniegu. 

Mūsu ceļš uz Mkuši bija ļoti nogurdinošs, jo vairāki simti kilometru bija jāpārvar vidējā izmēra publiskajā transportā, kurā mūsu auguma cilvēkiem jau tāpat ir par maz vietas, bet autobusi vēl tiek piekrāmēti līdz pēdējai maliņai. Pēdējais pasažieris tiek izvēlēts atkarībā no bagāžas lieluma. Ja tā par lielu, tad var nākties gaidīt nākošo transporta līdzekli. Pat ja sēdvieta autobusā jau ieņemta un esi apkrāvies ar savu bagāžu, šoferis var palūgt (patiesībā pieprasīt) izkāpt, lai dotu vietu diviem pasažieriem bez bagāžas. Šoferi šeit domā, ka ceļš ir radīts vienīgi auto transportam, tādēļ signalizē visiem, kas atrodas uz ceļa ārpus transporta. Tomēr visvairāk nogurdināja pasažieru medīšana. Autobuss nepamet pilsētu, kamēr tas nav pilns, tomēr tas nenozīmē, kas tas stāv un tikmēr iespējams pabūt svaigā gaisā. Tas riņķo no savas pieturvietas uz citām un atpakaļ, izmetot vairākus šādus apļus. Kārtējo reizi izkustoties no vietas, bet aizbraucot vien 200 metru līdz degvielas uzpildes stacijai, ir viegli kļūt aizkaitinātam. Jo īpaši, ja tas ir jau trešais transports ceļā uz mērķi vienas dienas laikā.

33-Mkushi

  • Velosipēdu darbnīca. Velosipēds ir viens no populārākajiem transporta līdzekļiem Āfrikā, tomēr tas ir ļoti bīstams. 90% automašīnu signalizē velosipēdistiem uz ceļa un sagaida, kad ceļš tiks atbrīvots nevis apbrauc velosipēdistu. Darbnīcas ir ļoti populāra, jo braucēji savu transportu, instrumentu un zināšanu trūkuma dēļ, neremontē paši.

No programmas, ko mums bija sagatavojuši DAPP saimniecības uzturētāji, ikvienu visvairāk interesēja kāpšana Nkundalila kalnā un peldēšana, kas bija noorganizētas slikti, tādēļ tikpat kā neizdevās. Pirmkārt, autobuss braukšanai uz 120km attālo kalnu tika meklēts no rīta, kad mums jau bija jādodas ceļā. Attiecīgi izbraucām vēlu un vismaz stundu pavadījām maldoties pa mežu un cenšoties atcerēties ceļu, kurp jābrauc. Apmeklējām nelielu, bet ļoti skaistu, tūristiem nezināmu ūdenskritumu un peldējāmies tajā. To gan darīja tikai puiši, jo neviens netika brīdināts, ka būs iespēja peldēt, jo mēs taču braucām kāpt kalnā. Peldēšanai tika atvēlētas 15 minūtes,  jo tuvojās tumsa un kalnā, kā noprotams, vairs nekāpām. Neskatoties uz plānu maiņu un mērķu nesasniegšanu, es biju ļoti gandarīts, jo tā bija mana pirmā pelde Āfrikā, kuras man tik ļoti pietrūka. Tā bija arī mana pirmā normālā mazgāšanās reize šeit, jo saimniecībā tualete ir padomju stila būdiņa ar caurumu zemē, bet duša ir ar plēvi apvilkti zemē iedzīti mieti un bļoda ar ūdeni.

12-Mkushi04-Mkushi

  • Attīstības instruktori dodas meklēt ūdenskritumu. Mūsu pa vadonis ir apmaldījies un nav pārliecināts vai dodamies pareizā virzienā. Mani kolēģi no Brazīlijas, Ķīnas, Argentīnas, Latvijas, Lietuvas un citām valstīm – Ricardo, Lin, Ana, Inese, Valdas un citi.  
  • Mkushi centrs. Kukurūza Zambijā ir viens no pamatēdieniem. To vāra un cep. Cepta kukurūza nopērkama ne tikai tirdzniecības vietu un autoostu tuvumā. Pat nekurienes vidū, kur automašīnas traucas garām, var atrast tirgotājus ar maziem ogļu griliem un nupat ceptu kukurūzu.

Saimniecībā es satiku ne vien attīstības instruktorus no daudzajām jau minētajām valstīm, bet arī no Latvijas, kas šeit nokļuvuši no Dānijas skolas DRH Sydsjaelland. Ineses trakais stāsts ir par zādzību, to nevaru nepastāstīt cerībā, ka ar citiem tā nekad nenotiks. Jau pirmajā naktī kopš ierašanās Zambijā viņa tika apzagta. Kamēr pārgurusi no garā ceļojuma uz Āfriku Inese gulēja savā mājvietā, kāds zaglis izgrieza caurumu stiklā, atvēra logu un ar koku, kura galā bijis āķis, izvilka visu, ko redzēja un ko varēja aizsniegt. Tajā skaitā fotoaparātu, drēbes, fēnu un citas mantas. Ar to zaglim vēl nebija gana -  viņš bakstījaInesei ar koku līdz pamodināja un tad prasīja naudu. Pamostoties Inese iespiedzās un aizskrēja uz citu istabu, bet zaglis aizbēga. Tāpat dzirdēju daudz viņas stāstu par korupciju šajā valstī un par to, cik bīstami šeit ir pārvietoties vai būt ārpus mājas tumšajā laikā.

Kāds šoferis, lai ievilinātu Inesi savā autobusā, mānījis, ka dodoties uz Zambijas galvaspilsētu Lusaku. Durvis tikušas aizslēgtas no ārpuses, kad Inese ar savu draugu jau bija autobusā, bet vēlējās izkāpt, jo citi pasažieri teikuši, kas autobusa maršruts ved citā virzienā. Neesot bijusi omulīga sajūta, ņemot vērā, ka ārā jau bijis tumšs un līdz galamērķim jābrauc vairāk kā 100km. No autobusa izdevies izkļūt vienīgi tad, kad abi paziņojuši, ka, lai kur viņus vestu, viņi nemaksās par ceļu.

30-Mkushi

  • Vieni baltā cilvēka rokās ieraugot fotokameru, nevēlas fotografēties un uzskata, ka viņiem par izdarītu fotouzņēmumu būtu jāsaņem nauda, bet citi labprāt pozē un pat paši aicina viņus nofotografēt. Šis kungs labprāt pozēja. Fonā ceļa malas veikals ar mobilā operatora „Zain” reklāmu uz tā. 

Liene no tās pašas skolas Dānijā ar ne mazāku sašutumu stāstīja, ka bijusi acu lieciniece auto avārijai un tikusi aizvesta uz policijas iecirkni nopratināšanai. Policijas priekšnieks pēc nopratināšanas deva rīkojumu viņu aizvest mājās, bet šoferis ar kolēģiem pusceļā atteikušies tālāk braukt. Pieprasījuši naudu.

Serenje pilsētā redzēju kā vai ikviens tālbraucēju šoferis apstājas, lai no degvielas bākas notecinātu kādus pārdesmit litrus degvielas un pārdotu to vietējiem „uzņēmējiem”.

Korupcija šeit ir augstā līmenī un ja kāds baltais cilvēks vēlas izveidot savu biznesu, tad jau sākumā biznesa plānā jāierēķina paprāva summa kukuļošanai. Bez tā nekas nevirzās uz priekšu.

Šokējoši stāsti ir ne vien par korupciju un apzagšanu skaidrā dienas laikā vai naktī. Daļa no baltajiem cilvēkiem, kas šeit ieradušies, lai palīdzētu Āfrikas izaugsmei un attīstībai, izlemj šeit palikt un strādāt vai pat veidot savu dzīvi. Ir labi paraugi, piemēram, viesnīcas menedžere no Latvijas, kas šeit saņem labu atalgojumu, lieto darba auto, telefonu, dzīvokli, bet ir arī šokējoši piemēri. Tā kāda aziātu izcelsmes jaunkundze, kas iepriekš bijusi attīstības instruktore Āfrikā, izveidojusi publisko namu, kur melnādainie vīrieši var atrast dažādu tautību gaišas ādaskrāsas sievietes. Bizness sokoties labi, un viņa ierodoties vien reizi nedēļā iekasēt peļņu.

Neskatoties uz visu par korupciju dzirdēto, mana pieredze ar policiju ir ļoti pozitīva. Atpakaļceļā no Mkushi uz Chingolu mēs ar Honzu nesamaksājām ne kvaču par ceļu, jo stopojām. Ar četrām automašīnām nokļuvām gala mērķī un divas reizes mums palīdzēja policija. Ceļa vidū šeit mēdz būt policijas posteņi un vai ikviena automašīna tiek apskatīta un pārbaudīta. Šādā vietā sarunā ar policistiem mēs pastāstījām, kas esam un kurp dodamies, un saņēmām policijas atbalstu, lūdzot šoferim mūs paņemt savā transportā. Tā mēs nonācām mašīnā pie izbijuša policista, kurš nu saimnieko audzējot dārzeņus un augļus. No Lusakas, kur  nogādāja savu dēlu un kur apmeklēja ārstu, viņš devās uz Kitwi –  tuvāko pilsētu pirms Čingolas. Ar lielām sāpēm mugurā viņš centās atrast ērtāko pozu sēdēšanai, līdz beidzot iekārtojās un varēja braukt, tomēr muguras sāpes laiku pa laikam viņu mocīja atkal un atkal. Dakteri maz ko varot palīdzēt, jo pie vainas esot ragana. Viss sācies ar radinieku uzņemšanu viņa saimniecībā, kad viņu māja nodegusi. Čārlzs izmitinājis viņus un darījis visu iespējamo lai palīdzētu, tomēr radinieki iekārojuši viņa saimniecību. Ar vūdū lelles palīdzību tie mēģinājuši padarīt viņu rīcībnespējīgu, tomēr citi labi cilvēki, redzot viņa simptomus, izskaidrojuši pēkšņās sāpes un lēkmes. Vīrs ir apņēmības pilns un solās nepadoties un cīnīties ar raganas ietekmi. Galu galā tā neesot pirmā reize, kad viņa dzīvība ir briesmās. Gan ierocis ir bijis pie viņa galvas, gan arī nazis pie rīkles, kad viņš savā auto uzņēmis stopotājus, kas vēlējušies viņu apzagt. Bijis gadījums, kad desmit cilvēki vēlējušies viņu nogalināt uz ielas, lai apzagtu. Kā bijušajam policistam ieroča turēšanas atļauja viņam neesot problēma un tas viņam vienmēr līdzi. Pat iepērkoties ceļmalā viņš to neatstāj auto, bet ņem līdzi, un daudzi šeit darot līdzīgi. Tomēr iepirkties, neizkāpjot no auto, bet vien noskatot preci caur logu, šeit ir pierasta lieta, un tirgotāji paši nāk piedāvāt savu preci. Mājās ierocis esot ļoti daudziem.

36-Mkushi

  • Mkushi ciemata centrā pārdevēji cīnās par pircējiem ar visiem iespējamajiem līdzekļiem. Katrs mazākais veikaliņš ir krāsots košs un ar glītiem uzrakstiem. Uzraksti vēsta par Dieva svētību, veikala nosaukumu un produkciju, kas veikalā pieejama. Līdzīgi kā šajā gadījumā, tiek atdarināti uzņēmumu logotipi un produkcijas nosaukumi. 

15.01.2010.

ZIEMASSVĒTKU KONCERTS

Šodien esmu viens. Ir sestdiena. Mūsu biroja grāmatvedis bija ieradies, lai strādātu, taču viņa plāni sabruka, kad atklājās, ka durvju rokturis ir salūzis un tās nav iespējams atvērt un tātad nevar tikt pie dokumentiem, kas viņam nepieciešami. Vienīgie instrumenti, kas pieejami, ir skrūvgriežu komplekts, ko nopirkām savas ierašanās pirmajās dienās. Ar tiem nav līdzēts, tādēļ jāsauc meistars ar instrumentiem, taču šodien meistari nestrādā.

Mana projektu vadītāja ir devusies uz tikšanos ārpus biroja, bet Honza ar savu projektu vadītāju šo dienu un nākošo pavadīs Ndolā. Atgriezīsies vien rītvakar. Pirms ciemos ierodas Jane, Honzas draudzenes kaimiņiene, manā rīcībā ir trīs stundas, kuras vēlos veltīt, lai uzrakstītu, kā pavadīju Ziemassvētkus. Ziemassvētku priekšvakarā, 24. decembrī, Honzam ar viņa grupu Ashanti Warriors (video ar Chingolas skatiem un garāžu, kurā notiek grupas mēģinājumi redzams globālā tīmekļa vietnē YouTube.com) bija jāuzstājas regbija stadionā. Pirmo reizi izdzirdot šo informāciju jutos iespaidots. Stadions. Tas izklausās grandiozi. Likās, ka tam jābūt koncertam ar iespaidīgu skaņu sistēmu, milzīgu auditoriju un daudz māksliniekiem. Tomēr jau nākošā dienā es Honzam teicu, ka nav vērts no šī koncerta gaidīt pārāk daudz. Šeit ir Āfrika. Šī pilsēta nav tūristu apmeklēta. Vienīgais vērā ņemamais objekts ir raktuves, kuras tūristu apmeklējumiem nav pieejamas. Tieši pateicoties Chingolas un Nchangas vara raktuvēm, kas ir otrās liekākās atvērtā tipa raktuves pasaulē, 1943. gadā tika dibināta pilsēta Chingola. Kāds baltādainais zambietis, kas šeit dzimis un vada 34 lielo kravas automašīnu pārvadājumu uzņēmumu uz jautājumu, kura no Zambijas pilsētām viņam patīk visvairāk, atbildēja, ka tās visas esot vienādas. Atšķiroties vien iedzīvotāju daudzums un, tātad, pilsētas izmērs.

Koncerta diena bija pacilājoša. Honza bija iedvesmas pilns savai bungu spēlei. Vairāk kā nedēļu dienu no dienas viņš klausījās savas grupas ierakstus un mācījās dziesmas no galvas. Mēģinājumos viņi visām koncertā spēlējamajām dziesmām bija radījuši jaunus ritmus bungām un tos vajadzēja iemācīties no galvas. Divos pēcpusdienā bez kavēšanas mēs ieradāmies stadionā, lai sāktu apgūt skatuvi, jo koncerta sākums bija plānots sešos pēcpusdienā. Es nebiju pārsteigts, kad ierodoties ieraudzīju pilnīgi tukšu stadiona laukumu. Laikam jau esmu pieradis pie Āfrikas dzīvesveida. Pēc pāris stundām tika atvesta skatuve un vēl pēc pāris stundām tā bija uzstādīta. Ovālās formas stadiona zāliena vidū atradās astoņus reiz sešus metrus liela skatuve, kuras augstums bija viens metrs. Skatuve tika pavērsta pret tribīnēm, ko no zāliena atdalīja drošības norobežojums, kas, kā vēlāk izrādījās, tika izmantots komerciālos nolūkos. Lētās biļetes uz koncertu bija sēdvietām tribīnēs, bet VIP biļetes par īpašu cenu sniedza iespēju piekļūt tuvu skatuvei un sēdēt sēdvietās zem telts.

IMG_3940 copyIMG_2950

  • Honza, Eness un viņas draudzene Patricia mūsu istabā.
  • Tiek būbēta skatuve Ziemassvētku koncertam.

Kamēr organizatori rūpējas par krēslu izvietošanu, skaņas aparatūras uzstādīšanu un nelielu skatuves dekoru ar vīteņu tipa apgaismojumu, es iepazinos ar kādu vietējo solisti, kura grasījās dziedāt svētku programmas ietvaros. Jau pirmajās piecās sarunas minūtēs viņa kļuva nikna uz mani, kad jautāju, vai viņa zina, kur atrodas Latvija. Man šis jautājums ir pierasts un tam seko tūlītējs paskaidrojums, ka tā ir ļoti maza valstiņa starp Krieviju, Poliju un Somiju, jo līdz šim brīdim nebiju saticis nevienu, kas man jautātu no kurienes esmu, un zinātu, kur ir Latvija. Viņa zināja un jautāja vai uzskatu viņu par muļķi. Mūsu sarunas turpinājumā viņa jautāja, ko nozīmē ietetovētais hieroglifs uz manas rokas. Tas ir japāņu vārds Samurajs, sacīju. „Vai tu zini, ko tas nozīmē?” Viņa nosauca mani par rasistu. Laikam zināja. Līdz šim tikai pāris cilvēku šeit bija dzirdējuši šo vārdu, bet neviens nezināja, ko tas nozīmē. Viņas draugi nebija mūziķi, bet arī bija visai negatīvi noskaņoti. Kad stāstīju par skolu Norvēģijā, no kuras esmu ieradies, sāka man uzbrukt ar pārmetumiem par to, ka Norvēģijā jau nu neko nezina par Āfriku un neko lādzīgu nevar iemācīt.

Tikmēr skaņas aparatūra bija gandrīz uzstādīta, un to ieraugot es biju tuvu šokam. Visa akustiskā sistēma bija uzstādīta uz skatuves pie aizmugurējās malas. Tas nozīmē, ka skaņa koncerta laikā nāktu mūziķiem no mugurpuses un nerunājot par lielo troksni, kad nav iespējams dziedāt, jo gribas kliegt. Skaņa ierosinātu atgriezenisko saiti caur mikrofonu, un tas būtu vājprātīgs troksnis. Uzklausot mūsu un Honzas grupas padomus apskaņošanas sistēmu likt skatuves priekšā, tā tika pārkārtota. Beidzot telefona sarunu, es ieraudzīju jau pārkārtotu skaņas sistēmu un atkal biju bezgala pārsteigts. Tā vietā, lai skaņu sistēmu uzstādītu uz zemes, skatuves priekšā, tā bija novietota uz skatuves ar nelielu, divu metru platu šķirbu starp skandām pa kuru būtu redzama grupa. Mums atkal nācās skaidrot, ka skaņu vajadzētu likt zemē jo citādi grupa nav redzama. Pēdējo reizi akustiskā sistēma tika pārvietota pēc mūsu iebildumiem, ka basus atskaņojošās skandas nevar atstāt uz skatuves, kamēr vidējo un augsto frekvenču skandas ir uz zemes. Tās tika apmainītas un beidzot mēs, izlepušie eiropieši, bijām apmierināti. Publika tikmēr pulcējās lēnām, bet stabili.

Kamēr notika skatuves un aparatūras uzkrāmēšana, mēs ar Honzas draudzeni Eness brīdi pasēdējām tribīnēs un visu vērojām no augšas. Viņa teica, ka es esot ļoti labs cilvēks un vēloties man izdarīt ko labu. Es sev nebiju paspējis atrast draudzeni un arī necentos, bet viņa acīmredzot domāja, ka man grūti iztikt bez seksa. Viņa piedāvāja pārgulēt ar mani, uz ko es mēģināju pieklājīgi paskaidrot, ka tas nav vienīgais, ko labu var izdarīt cilvēkam, kas patīk. Tāpat es to pat gribēdams nedarītu, jo viņa ir Honzas draudzene, bet jutu, ka šī saruna vēl nav pabeigta.

Turpmāk lielākā kavēšanās bija nestabilās skaņas dēļ. Pirmkārt, pāris vadu neatbilstības dēļ nācās zaudēt vismaz pus stundu, mēģinot atrast vajadzīgos spraudņus un lodējot tos uz vadiem. Pastiprinātājs te ieslēdzās, te atkal izslēdzās un pēc pāris sekundēm atkal ieslēdzās. Pēdējo problēmu neizdevās atrisināt un tā ik pa brīdim pavadīja visu koncertu, kas sākās ap desmitiem. Tā esot bijusi elektrības zemās voltāžas vaina. 220 voltu vietā esot bijis ap 190-200 voltu. Vietējā radio diktore, kas strādā arī kādā datorfirmā, sāka vakaru ar reklāmu, pastāstot ar ko nodarbojas viņas organizācija. Turpinājumā pāris solisti un sešu breikotāju komanda sniedza priekšnesumus. Beidzot bija pienācis ilgi gaidītais brīdis, kad jāuzstājas Ashanti Warriors. Enerģijas pilns un starojošām acīm pēc piecu gadu pārtraukuma Honza atkal kāpa uz skatuves. Spēks un enerģija kūsāja viņa rokās un kājās, sitot bungas, tomēr jau ar pirmajiem akordiem sajūsma pazuda. Mūziķiem netika uzstādīti monitori un Honza savu spēli nevarēja dzirdēt tumbās. Vienu brīdi solists viņam teica spēlēt ātrāk, bet citu brīdi taustiņnieks sacīja nesteigties tik traki. Nezinu, vai koncerts varēja arī izgāzties nesaskaņotas spēles dēļ, bet jau pirmās dziesmas viducī sāka līt. Skatuve bija bez jumta un otrās dziesmas laikā, kad lietus krietni pieņēmās spēkā, koncertu nācās pārtraukt. Tā cilvēki bēga no lietus kur nu kurais. Es ar Honzas draudzeni paslēpos VIP teltī, bet cilvēku tur bija vairāk nekā vietas. Vējš cilāja pār telts režģi pārlikto tenta audumu un stūros to nācās turēt pieliekot ne mazums spēka. Kad aparatūra bija novākta un sastumta zem skatuves, Honza ierosināja paslēpties zem skatuves dēļiem, kas izrādījās labākā slēptuve jo nenopļautā 20 cm garā zāle joprojām bija sausa. Tā mūsu Ziemassvvētku koncerts beidzās pus stundu slēpjoties no pamatīgā lietus un pēcāk dodoties mājup ar taksometru.

Nākamās svētku dienas vakaru pēc programmas mums būtu bijis jāpavada mūsu projektu vadītāju mājā, taču tur mēs netikām ielūgti. Mana projektu vadītāja par mani nelikās ne zinis, bet Honzas projektu vadītājs Alans piezvanīja ap astoņiem, sakot, lai gaidām, ka drīz ieradīšoties pie mums. Stundu vēlāk, kad vairs jau pat neticējām viņu ieraudzīt, viņš ieradās ar gaļu un vīna pudeli. Joprojām mazliet pārsteigti par to, ka viņš ieradās ar alkoholu, mēs ieturējām īsas svētku vakariņas, kas bija visa mūsu svētku programma. Vienu reizi tā nosvinēt Ziemassvētkus bija interesanti, bet es ceru, ka nekad vairs mani Ziemassvētki nebūs jāsvin bez maniem tuvākajiem cilvēkiem un tik garlaicīgi.

25.01.2010.

DZIMŠANAS SVINĒŠANA

Ceturtdienas vakarā Honza ieminējās, ka nākamā diena ir viņa dzimšanas dienas jubileja. Piektdien, kad telpu uzkopējs un dažreiz naktssargs Grešas, septiņos no rīta kārtējo reizi klaudzināja pie mūsu istabas loga, lai atveram ārdurvis, es modos ar domu par Honzas jubilejas ballīti. Pirmkārt, šī neciešamā klusuma, dzīvojot bez radio, TV vai disku atskaņotāja, ballītei bija vajadzīga mūzika. Labākā vieta, kur dabūt akustisko sistēmu, protams, bija Honzas grupa Ashanti Warriors. Kamēr Honza vēl gulēja, nepaēdis brokastis un nekavējot laiku citiem niekiem, es devos viņus satikt, cerībā pagūt pirms visi dodas savās darīšanās. Man paveicās. Grupas dalībnieki piekrita gan paši ierasties, gan arī atvest akustisko sistēmu. Vēl pirms Honza cēlās no gultas, es jau biju atpakaļ un tātad pārsteiguma ballītes plānošana varēja sākties. Nebūtu nekādas aizķeršanās,  ja vien nebūtu organizācijas noteikumu, kuri liedz ielūgt viesus ēkā, kurā dzīvojam. Tas ir noteikums, kuru mēs regulāri pārkāpjam un jau divas reizes esam bijuši izsaukti uz sapulci par šo jautājumu. Noteikumi vēsta, ka neviens mūsu draugs nedrīkst ienākt šajā ēkā un mums pašiem šeit jābūt katru vakaru pēc deviņpadsmitiem.  Mums tas nozīmētu garlaicīgus vakarus pusgada garumā, tādēļ neviens pat negrasāmies ievērot šos noteikumus, bet plānotās ballītes sakarā tas nozīmēja, ka tā jāpatur noslēpumā ne vien no Honzas, bet arī mūsu projektu vadītājiem. Dienas laikā es iegādājos dāvanu – alkoholu punšam un popkornu, bet pārējo pārtiku apņēmās sagādāt un pagatavot Eness. Labi, ka Honza bija ārpus mājas brīdī, kad projektu vadītāji, uzzinājuši par ballīti no citiem biroja darbiniekiem, izsauca mani uz ārkārtas sapulci, lai atgādinātu, ka svešus cilvēkus šeit nav atļauts ielaist. Es, savukārt, atļāvos atgādināt, ka tā ir dzimšanas diena un tas ir svarīgs notikums, kuru, pretēji noteikumiem, kas uzrakstīti lai nodrošinātu drošību birojā, bet tai pat laikā dzīvi padarītu cik vien iespējams garlaicīgu, grasāmies svinēt jebkurā gadījumā, un, ja tas nenotiks mūsu dzīves vietā, tad mēs dosimies uz naktsklubu. Projektu vadītājiem nepatika neviens no variantiem, tomēr kā mazāko ļaunumu viņi atļāva svinības birojā.

Atgriežoties no pilsētas centra, Honzas soma bija pilna ar gardumiem. Kāru muti viņš viens pats notiesāja kūku un ķērās pie kukurūzas. Man nāca smiekli par Honzas skopumu, bet viņš nezināja, ko esmu noorganizējis un cik lielu naudas summu paspējis iztērēt, tādēļ man bija jānoturas nesmejoties un neko viņam nesakot. Nākošās pāris stundas bija garlaicīgas. Mēs sēdējām savās gultās ar datoru klēpī. Honza pāris reižu ierunājās, ka varētu doties uz klubu Green Box, bet nevarēja sazvanīt mūsu draugu Oly, lai turp dotos kopā. Tika vilkts laiks. Es vaktēju pulksteni datorā, cenšoties neizrādīt, ka gaidu. Tieši septiņos pievakarē, kā bija runāts, ieradās Honzas grupas biedri. Honzam joprojām neko nemanot mēs ienesām aparatūru un pieslēdzām manu datoru, kā mūzikas krātuvi. Lielā skaļumā sāka spēlēt mūzika. Es devos uz istabu, kur ieraudzīju Honzu šoka stāvoklī. Viņš nevarēja saprast, kas notiek – sēdēja gultā ar datoru klēpī un pavērtu muti, un mēģināja saprast, vai skaņa jau atkal nāk no viesu nama pāri ielai vai arī tā patiešām ir šajā ēkā. Uz pēc krietna brīža sekojošo jautājumu, kas notiek, es atbildēju: „Nāc līdzi!”. Honza neslēpa savu sajūsmu un tūdaļ pat sāka dejot pie The Cure dziesmas Boys Don’t Cry. Atceroties jubilāra stāstus par grupas laikiem, kad viņš bija bundzinieks, basģitārists un solists trakā panku grupā, man likās, ka šī mūzika būs īsti piemērota viņam, viesiem un jautrībai. Es nekļūdījos.

Mēs ar Eness, viņas draudzeni Patricia, kas tagad ir arī mana draudzene, un Patrīcijas kaimiņieni gatavojām punšu, cerībā, ka Honzas projektu līderis neatnāks pirms laika un to neieraudzīs, un cepām popkornu. Skaļā un jautrības piesātinātā mūzika nodrošināja labu atmosfēru. Izrādījās, ka trīs no pieciem Ashanti rastafarianiem ir veģetārieši un nelieto alkoholu.

IMG_4862IMG_4889

  • Patricia

Vakars turpinājās ar pāris spēlēm un dejām, kur žūrija izvēlējās labāko dejotāju un pasniedza balvu. Tā bija vēlviena reize, kad es varēju iejusties dīdžeja lomā. Jauki un jautri. Deju konkursa dalībnieku vidū bija arī Honzas projektu vadītājs Alans ar savu draudzeni, kas nupat bija ieradušies. Grupas basģitārists, kurš ir vecākais grupā un parasti izskatās neaktīvs, pie Black Eye  Peas dziesmas I Gotta Feeling dejoja tik droši un pārliecinoši, ka mēs visi aplaudējām,n netaupot plaukstas. Vakars bija izdevies. Noslēdzoties deju konkursam, Patrīcija nejutās labi un vēlējās doties prom un, atgriežoties pēc pavadīšanas, es ieraudzīju negaidītu ainu. Honza staigāja apkārt, klaigājot uz mūsu projektu vadītājiem, kas bija ieradušies ar kādu man nezināmu DAPP pārstāvi, kurš uzdeva jautājumus. Mūzika bija izslēgta un Ashanti puiši bija apjukumā. Bija skaidrs – nu būs nepatikšanas par ballītes rīkošanu. Tikai vēlāk es uzzināju, ka brīdī, kad ieradās bosi, ne vien mūzika skanēja pilnā skaļumā, bet Honza ar savu draudzeni bija pametuši pārējos un devušies uz istabu, lai tur uz brīdi ieslēgtos. Uz klauvējieniem pie durvīm, Honza nelaipni atbildēja un atvēra durvis. Viņš tika pārsteigts nesagatavots un istabā ienāca boss. Viņš ieraudzīja neapģērbto Eness un atvainojoties pameta istabu. Koridorā viņš Honzam noteica: „Rīt tu pamet šo valsti”. Honza bija krietni iedzēris un taisīja šo konfliktu arvien lielāku un tikai man izdevās visus daudz maz nomierināt, lai uzsāktu sakarīgu dialogu. Neiedziļināsimies visos sīkumos, ko mums pārmeta. Mēs uzrakstījām paskaidrojumu, kur izklāstījām detaļas par to, kas notika. Kas organizēja ballīti, kāpēc, cikos tā sākās un tā tālāk.

Sestdienas rītā mums atkal bija jātiekas sapulcē, uz kuru minētās personas ieradās ar divu stundu kavēšanu. Jau atkal man nācās pielietot manas prasmes, lai klusinātu projektu vadītāju izpausmes toni. Lielais boss bija ieradies ar uz datora uzrakstītu paskaidrojumu kopsaucēju, zem kura bija atstāta vieta mūsu parakstiem. Nebija skaidrs, kas notiks tālāk. Mūs varēja izsūtīt no Zambijas un tas būtu trakākais, kas varēja notikt, tomēr es par to nebiju satraukts. Es joprojām uzskatīju, ka daudz svarīgākas par noteikumiem ir cilvēku attiecības, un dzimšanas dienas svinības ir svarīga daļa no tām. Tas ir brīdis, kad cilvēki izrāda draugiem, cik svarīgas ir viņu attiecības. Un galu galā likumi un noteikumi ir rakstīti tikai tādēļ, lai uzturētu kārtību, drošību, sistēmu. Noteikumos nav paredzēti izņēmumu gadījumi, tomēr dzīvē tādu ir ne mazums. Nav pareizi būt birokrātiem, ja tā dēļ cieš svarīgākais – attiecības.

Konflikts noslēdzās man pavisam negaidīti. Dodoties prom, Alans minēja, ka ballīte bija ļoti laba un martā ir viņa dzimšanas diena, kuras organizēšanai viņš vēloties mani uzaicināt.

IMG_4865

18.02.2011.

GANDRĪZ IZMESTS

Pirmdien tika nosvinēta mana otrā dzimšanas diena šī projekta laikā, un tas ir svarīgākais pēdējo nedēļu notikums. Šoreiz neviens nav miris, kā tas notika Norvēģijā pirms gada, un nav notikusi ballīte, par kuras organizēšanu mani varētu izmest no projekta. Jā, starpcitu, es joprojām esmu attīstības instruktors Zambijā, kaut pēc iepriekšējiem notikumiem, Honzas jubilejas ballītes dēļ, biju pavisam tuvu atpakaļceļam uz Eiropu.

Manas dzimšanas dienas ballītes organizēšanu Honza bija apsolījis tūliņ pēc savas jubilejas, kamēr vēl bija pacilāts un labās ballītes iespaidots. Trīs nedēļas laika plānošanai līdz 14. februārim tika izmantotas „lietderīgi” un dzimšanas dienā mani gaidīja pārsteigums. Pilsētas centrā Honza bija izvēlējies picēriju, kurā stundu pasēdējām, četratā apēdot divas vidēja izmēra picas un dzerot Fantu. Dāvanā saņēmu čipsus. Honza bija priecīgs un lepojās par ietaupīto naudu, salīdzinot ar maniem izdevumiem, organizējot ballīti viņam, tomēr man šī pasēdēšana likās par īsu un garlaicīgu dzimšanas dienas un Svētā Valentīna dienas apvienotajai ballītei, kuru svinējām ar savām draudzenēm. Piecu minūšu laikā es noorganizēju vakariņas tuvējās viesnīcas dārzā un noīrēju akustisko sistēmu, kurai tika pievienots mans portatīvais dators, kā mūzikas avots. Dārzā zem salmu jumta mums tika uzklāts galds, kas no restorāna tika iznests pēc īpašā lūguma. Citi atpūtnieki viesnīcas dārzā sēdēja pie metāla galdiem bez galdauta un uz mums droši vien skatījās ar kārtējo tumšādaino cilvēku skatienu uz baltajiem cilvēkiem – ar dolāra zīmi acīs. Redzot, ka apkārtējie dzērienus lieto tieši no pudelēm es pieprasīju, lai nebūtu nekādu pudeļu, tikai glāzes, jo mēs taču bijām restorānā. Pēc stundas mums pievienojās pāris Ashanti Warriors puišu, bet viņi neko nebija nokavējuši. Mūsu pasūtītās vakariņas joprojām nebija galdā. Tā mēs norunājām vēl divas stundas līdz apkalpojošais personāls ieradās ar mūsu jau padzesētajām vakariņām un desertu – saldējumu, kurš vairāk atgādināja augļu zupu. Tas bija silts un izkusis. Mūzikas aparatūrai ik pa laikam zuda elektrība, jo vadi elektrības rozetē bija iebāzti bez elektriskās dakšas, kā jau Āfrikā.

21-ToiletDay

  • Honza pie Kafue rajona baznīcas seko sapulces notikumiem

Projektu vadītāja ar pāris kolēģiem nākošās dienas rītā uzrakstīja apsveikuma kartiņu un pirms devos strādāt, durvīs stāvot, man to kopā ar kādu vīstoklī ieņurcītu t-kreklu un vārdiem „Laimīgu dzimšanas dienu” iedeva mūsu grāmatvedis. Lūk, tādas ir viņu dzimšanas dienas svinību tradīcijas, kuras konfliktā par Honzas ballīti mums mēģināja iemācīt lielie priekšnieki. Nu es saprotu, kāpēc viņiem mūsu ballīte likās par garu un pareizais laiks esot pus stundu ilgas svinības.

Konfliktam par ballīti sekoja iztirzājums. Ziņojumi tika nosūtīti gan uz galveno biroju, gan arī uz mūsu skolu Norvēģijā. No Norvēģijas saņēmām draudu vēstuli ar informāciju, ka viņi nopietni gatavojoties mūs izslēgt no programmas, bet skaidrs bija, ka izslēgt mūs var vienīgi galvenā biroja pārstāvji Ndolā nevis skolas direktore vai kāds no projekta vadītājiem. Nedēļu vēlāk sekoja uzaicinājums mums ar Honzu un abiem projektu vadītājiem ierasties galvenajā birojā Ndolā uz sapulci par minēto starpgadījumu. Tā kā nekādu vainu sevī nesaskatu joprojām un noteikumu pārkāpumu uzskatu tikai par normālu, jo noteikumus par ikvakara atrašanos mājās pēc pulksten deviņpadsmitiem un viesu neaicināšanu mūsu mājvietā nav iespējams ievērot, jo šādu noteikumu ievērošana mums liktu justies kā cietumā sodu izciešot, tad uz sapulci devos drošu sirdi un, ja liktenis tā būtu lēmis, biju gatavs doties mājās, bet Honza bija nobijies. Viņš šeit nokļuvis tēva sūtīts un, izturot programmu līdz galam, saņems tēva finansiālu atbalstu lielo uzņēmuma parādu segšanai, kas iegūti mēģinot savu biznesu pirms došanās uz Norvēģiju..

Sapulce kā jau sapulce. Mums tika stāstīti piemēri iz dzīves par to, kā citi projekta dalībnieki tikuši apkrāpti, aicinot ciemiņus savā dzīves vietā. Mīļotais cilvēks kādu sievieti apzadzis līdz pēdējam sīkumam, ieskaitot mēbeles un visu, ko varējis atrast, kamēr viņa bijusi sapulcē citā pilsētā. Tāpat sapulcē tika runāts par to, ka mūsu ēkā nav ne interneta, ne radio, ne TV un kas tad mums būtu darāms katru dienu pēc deviņpadsmitiem pusgada garumā šajā ēkā. Tika pieņemts lēmums, ka mums ar saviem projektu vadītājiem reizi nedēļā jārīko kopīga vakara programma. Tāpat mums jātiekas kopīgā izklaides pasākumā ar rajonu līderiem, kas, protams, nenotiek arī pēc sapulces un tātad projektu vadītāji nepilda to, kam devuši savu piekrišanu. Arī Ndolā panāktā vienošanās, ka turpmāk katru nedēļu tiksimies ar projektu vadītājiem, lai diskutētu par šo projektu, mūsu darbu tajā un jaunām idejām, kas varētu tikt realizētas, netiek pildīta joprojām.

Arī mūsu stopošana vairs nav tik viegla, cik sākumā. Aizvadītās nedēļas nogalē devāmies uz Lusaku, lai ikmēneša vīzas vietā iegūtu darba atļauju, kas aizvieto vīzu un būs derīga turpmākajiem trim mēnešiem. Turpceļā devāmies stopojot, bet mūsu veiksme, acīmredzot, devās pretējā virzienā. Automašīnas apstājās drīz, bez ilgas gaidīšanas, taču ikviens auto vadītājs gaidīja naudu un mums pat bija domstarpības, kad bijām vienojušies par vienu summu, bet atvadoties vadītājs pieprasa lielāku. Mums bija izbīlī ieplestas acis un apgalvojām, ka bijām vienojušies par citu summu. Secinu, ka vislabāk braukt, ja apturētā auto vadītājs ir baltais. Viņi nekad nevaicā naudu.

25-ToiletDay

  • Kafue rajona bērni

Lusaka ir traka pilsēta. Mēs neredzējām daudz no šīs pilsētas, bet tik cik redzējām, man lika domāt, ka baltajiem šeit ir grūti dzīvot. Regulāri dzirdu jautājumu „How are you?” (kā sokas). Nu jau iztāļus varu atpazīt cilvēkus, kas nāk, lai jautātu naudu un esmu atklājis, kā no viņiem viegli tikt vaļā. Es sāku sarunu pirmais un uzreiz uzdodu visus jautājumus, ko viņi grasās uzdot:  „How are you, what’s your name, give me five pin” (Kā sokas, kā tevi sauc, iedod man piecus tūkstošus kvaču) sacīts vienā teikumā, liek šiem cilvēkiem samulst, smieties un ātri atvadīties.

Ja vietējie mani pamana uzņemot fotogrāfijas, tad saruna tiek ievirzīta citā gultnē. Viņi kļūst agresīvi un nāk klāt, lai vēstītu, ka man esot jāsaņem atļauja, lai fotografētu. Neviena ēka, transportlīdzeklis, koks vai jebkas cits nevarot tikt fotografēts bez atļaujas.

12-ToiletDay

  • Kafue rajona bērni. Modes paraugs. Tā vis nav matos iesprūdusi ķemme, bet gan skaista matu sprādze. Šādas ķemmes regulāri Āfrikā var redzēt jauniešu matos. Parasti meiteņu, bet dažreiz arī puišu…

26.02.2011.

SARGĀ SEVI PATS

Sestdiena. Honza gatavojas doties uz pilsētas centra  interneta kafejnīcu. Viņš aktīvi kaļ plānus par sava biznesa uzsākšanu pēc mūsu programmas Zambijā. Sākotnējā ideja bija pārliecināt DAPP galvenā biroja pārstāvjus un kopīgi uzsākt saulespuķu audzēšanu, lai izgatavotu saulespuķu eļļu tās pārdošanai veikalos. Eļļas ražošana nodrošinātu darbu un atalgojumu lauksaimniekiem un peļņu DAPP, bet tā kā nekādu idejas atbalstu pirmajās sarunās ar DAPP pārstāvjiem Honza neguva, tad viņa plāni ir mazliet transformēti un nu viņš grasās savu plānu realizēt neiesaistot DAPP. Pirms došanās uz Eiropu Honza grasās iegādāties 100 hektārus zemes, kas šeit maksājot smieklu naudu un esot pieejama lielos daudzumos (Zambijā izmantotā zeme sastādot vien 14 procentus) un iestādīt 100 avokado kokus. Eiropā viņa plāns ir nopelnīt naudu biznesa uzsākšanai un atgriezties Āfrikā. Šeit viņš uzsākšot veidot lielu saimniecību ar saulespuķu audzēšanu eļļas biznesam. Eļļas spiede un agregāts pudeļu piepildīšanai ir ierēķināts biznesa pamatvajadzību sarakstā.

Nepatīkams vakardienas pārsteigums man neliek mieru vēl šodien. Honzas dzimtenes, vislabākajā ziņā, trakā un motociklus tik ļoti mīlošā pilsone Jitka, kas vienā laikā ar mums ieradās Zambijā, bet sava projekta realizēšanai no Lusakas devās pretējā virzienā – uz Mongu, ir tikusi apzagta. Viņas dators ar visu Zambijā safotografēto, safilmēto materiālu un sešu gadu darba rezultātiem pirms šī projekta, kā arī foto un video kamera gājuši zudumā. Zādzības fakts mani nepārsteidz, jo Zambijā nozags pat matu gumiju no matiem, kamēr upuris iemidzis pārpildītā sabiedriskā transportā, bet jāatdzīst, ka arī Jitka varēja būt uzmanīgāka. Man nav zināmas detaļas, kā tas noticis, tomēr atceroties viņas attieksmi pret mantām Norvēģijā, jāatdzīst, ka tā varēja būt taupīgāka un uzmanīgāka. Viņas dators nekad netika ieslēgts viņas istabā, bet vienmēr stāvēja uz galda bibliotēkā, no kurienes jau bija pazudis viņas MP3 mūzikas atskaņotājs. Jitka pārlieku uzticējās cilvēkiem un pret ikvienu attiecās ar visu sirdi un dvēseli. Nu šis gadījums arī man un manam istabas biedram licis vēlreiz pārdomāt, ko mēs varam darīt labāk, lai nosargātu savu īpašumu līdz pat nokļūšanai atpakaļ Eiropā. Vienu reizi zaglis mūs jau ir apciemojis un man nācās atvadīties no dārgas foto kameras atmiņas kartes un tās lasītājierīces, bet esmu drošs, ka tas nebija pēdējais zagļa apmeklējums. Man jāiemācās izvairīties atbildēt uz jautājumu, kur mēs dzīvojam, cik ilgi vēl būsim Zambijā un līdzīgas dabas jautājumiem, kas var tikt izmantoti pret mums. Esmu dzirdējis daudz stāstu par to, ka attīstības instruktori tiek apzagti pat brutālā veidā īsi pirms došanās uz Eiropu, kad nav vairs laika rūpīgiem zagļu un zudušo mantu meklējumiem.

09.03.2011.

KONFLIKTS AR HONZU

Laiks skrien milzu soļiem. Šķiet, katras stundas vietā tas pieskaita divas. Pāršķirot jaunu nedēļu kalendārā man nāksies atzīt, ka jau četrus mēnešus esmu Āfrikā un ir sācies piektais no maniem sešiem. Četros mēnešos var izdarīt milzu lietas, bet es nejūtu, ka daudz šeit būtu izdarījis. Atminoties filmu „Garbage Warrior” (Atkritumu cīnītājs) es saskatu kādu līdzību mūsu būšanai Āfrikā. Filmas galvenais varonis ir arhitekts, kurš gadiem ilgi strādājis pie pašapgādes ēku, kas būvētas no atkritumiem un uzbūvētas tā, lai pašas sevi nodrošinātu ar ūdeni, siltumu un elektrību, projektiem. Otrreizējo materiālu izmantošanu valdība ne vien neatbalsta, bet arhitektam pat atņem licenci. Vairāku gadu garumā viņam nākas apmeklēt dažādas instances un pārliecināt ierēdņus, kas pat neieklausās viņa idejas būtībā. Vīrs, kas ar radošu pieeju rada labus projektus, kas nākotnē, kad šobrīd izmantojamie dabas resursi būs izsīkuši, varētu glābt situāciju, tiek ignorēts vien tādēļ, ka tā nav pieņemts un citi tā nedara. Tai pat laikā citā valstī, kur cunami nopostījis visu, valdība saskatījusi nākotni viņa idejām un uzaicinājusi arhitektu ar komandu realizēt kādu no viņa projektiem. Jauna ēka, kas droša pret zemestrīci, kas, paateicoties sienās izmantotajām pudelēm, ir gaiša, kas no jumta lietus ūdeni novada krātuvē un silda pati sevi, tiek uzbūvēta 14 dienu laikā un tajā pat laikā vietējie iedzīvotāji tiek apmācīti, kā uzbūvēt līdzīgu.

Arī mūsu projekti šeit izskatās bezcerīgi un nevienam nevajadzīgi. Pirmkārt, manos plānos darbā ar jauniešu klubiem bija izveidot ceļmalas veikalu, kurā pārdot pārtiku, tādējādi sniedzot viņiem pieredzi, kā organizēt mazu biznesu. Mani plāni ir mainījušies, redzot cik nenopietna ir cilvēku attieksme. Vēlamais veids, kā nopelnīt naudu vairumam no vietējiem ir algots darbs, kurā nav jāuzņemas nekāda atbildība un vislabāk, ja alga tiek samaksāta iepriekš. Tāpat manos plānos bija organizēt svētku pasākumu, kas piesaistīts Ziemassvētkiem, Lieldienām vai citiem svētkiem, kur jauniešu klubi un sieviešu klubi, ar kuriem strādāju, dziedātu, dejotu, spēlētu teātri, dekorētu, pārdotu ieejas biļetes, pārdotu savus izstrādājumus. Arī šo ideju nav iespējams realizēt ar cilvēkiem, kuriem nav atbildības sajūtas. Neiedziļināšos citās plānotajās idejās, kurām neredzu realizēšanas veidu.

Arī Honzas idejas un projekti izgāžas viens pēc otra, bet šis stāsts jāsāk no cita skatu torņa. Pirms pāris nedēļām atgriežoties mājās no mēģinājuma kopā ar grupu, Honza izskatījās ļoti dīvaini. Viņa acis bija izspiedušās, spīdīgas un ļoti dīvainas. Uz virtuves galda viņš bija nolicis lielu bļodu, kurā ievietojis savu mazo portatīvo datoru, kas pilnā skaļumā atskaņoja smago metālu. Šo skanošo instalāciju papildināja stāvus priekšā novietota cepamā panna, kurā ievietota maizes šķēle, pāris sīpolu šķēles un ar kečupu uzzīmēti apļi. Honza to visu sauca par skaļruni. Uz manu un Patrišas jautājumu, vai viņš ir sapīpējies marihuānu, viņš atbildēja: „Tu neesi mans tētis un tu neesi mana mamma, tādēļ …”. Mēs neko neatbildējām vien devāmies uz istabu, bet vēlāk izrādījās, ka tas bija sākums konfliktam. Nedēļu Honza tikpat kā ar mani nerunāja, vien dažkārt izteica kādas indīgas piezīmes, kurās nav nepieciešams iedziļināties. Tas bija man nesaprotams konflikts, tādēļ biju mierīgs, kaut neizbaudīju šādu kopā būšanu un dzīvošanu vienā istabā. Pēc nedēļas mums bija jābūt sapulcei ar projektu līderiem par šo konfliktu un to, ko darīt tālāk un kā būt, tomēr iepriekšējā vakarā Honza atzinās un izstāstīja, kas notiek. Tas esot bijis mākslīgs konflikts un viņa mērķis esot bijis tikt nosūtītam uz citu dzīvesvietu – tuvāk lauksaimniekiem. Tā būtu viņa iespēja realizēt iecerētu biznesa plānu. Honzam bija plāns iegādāties zemi ūdens tuvumā, lai organizētu lauksaimniecību, kura, kā liecina viņa aprēķini, Āfrikā esot ļoti izdevīga. Mūsu izšķiršana viņam nozīmētu iespēju doties tur, kur viņš vēlas iegādāties zemi un tātad turpmākos divus mēnešus viņš varētu sākt stādīt kokus, audzēt sīpolus, kukurūzu un citus dārzeņus, kas vēlāk tiktu pārdoti uz Zambijas un Kongo robežas, kur iespējams iegūt augstāko cenu. Manuprāt, viņš ir saskatījies pārāk daudz filmas un vēlējās realizēt kādu, viņaprāt, gudru plānu, kas nozīmētu, kā tautā pierasts teikt, iešanu pār līķiem, bet viņš neparedzēja visas iespējas. Pirmkārt, ja mūsu vidū ir konflikts un mēs tiekam šķirti, jo vairs nevaram dzīvot vienā istabā, tad tas nebūt nenozīmē, ka viņš nonāks tur, kur vēlas. Mūsu projektu vadītāji mūs var pārcelt kur vēlas, kur vajadzīgs kāds cilvēks un galu galā pārcelts varu tikt es, nevis viņš. Otrkārt, esmu dzirdējis gadījumus ar citiem attīstības instruktoriem, kas vēlas tikt pārcelti uz citu projektu, jo nevar sadzīvot ar projektu vadītāju vai kādu citu, bet tā vietā bez diskusijām tiek deportēti uz mājām. Treškārt, iespējams, ka konflikts nav nepieciešams un bien vajadzīgs vienoties ar projektu vadītāju par došanos, kur Honza vēlas, jo tas ir tuvāk lauksaimniekiem un tur viņš būtu daudz noderīgāks un noslogotāks nekā atrodoties šeit. Visus šos mēnešus viņš ir devies strādāt ne biežāk kā divas reizes nedēļā un dažkārt gadījās nedēļas bez darba. Šobrīd šī situācija ir atrisinājusies. Vēl vakar Honza kravāja mantas, lai dotos uz savu izvēlēto vietu, jo pēc sarunas ar projektu vadītāju tika panākta apstiprinoša atbilde, ka Honza patiešām tur varētu paveikt daudz vairāk mācot un strādājot plecu pie pleca ar lauksaimniekiem, bet šodien sazvanoties ar Ndolā strādājošo dāņu dāmu, kas vada DAPP darbu Zambijā, tika saņemts kategorisks viņa pārvietošanai uz citu mitekli. Honza jau esot sagādājis rūpes/problēmas projekta vadītājiem, un pārcelšanās gadījumā rūpju būšot krietni vairāk..

27-ToiletDay

  • Kafue rajona bērni. Fonā trauku žāvējamais plaukts, kas būvēts DAPP programmas ietvaros un aktīvistu uzraudzībā. Šāds plaukts vajadzīgs lai nomazgātie trauki netiktu žāvēti uz zemes, kur staigā mājlopi un rotaļājas bērni. Veselību var saglabāt ēdot vienīgi tīru pārtiku no tīriem traukiem tādēļ traukiem jābūt bērniem un mājlopiem nepieejamā vietā. 

Šis nav pirmais Honzas projekts, kas bijis labi iecerēts, bet tā arī netika realizēts. Iepriekšējie projekti bija, piemēram, pagraba būvniecība produktu glabāšanai. Honza lauksaimniekiem, ar kuriem strādā (Farmers club biedriem), parādīja, kā izbūvēt vienkāršu pagrabu, kas uztur zemāku temperatūru, kur glabāt produktus. Viņš tika slavēts un lauksaimnieki pateicās par labu ideju, bet ar to viss arī apstājās. DAPP negrasās šo ideju ieviest savā programmā un rādīt arī citiem lauksaimniekiem, kam nav elektrības un ledusskapja, kā labāk glabāt produktus. Arī Honzas ideja par saulespuķu audzēšanu saulespuķu eļļas ražošanai netika atbalstīta nekādā veidā.

Mans lielākais prieks un gandarījums pēdējā nedēļā ir piedalīšanās fotokonkursā. Mans draugs Džerijs, kurš Latvijā vada Urbantrip kustību, elektroniski informēja mani par konkursu, kura nolikums vēsta, ka tiek aicināti pieteikties profesionāli fotogrāfi, kas varētu un vēlas šī gada septembrī un oktobrī pavadīt trīs nedēļas Strasbūrā, kuru laikā uzņemt fotogrāfijas par tēmu Jaunatne, Aiz robežām vai Vēsturiska atmiņa. Projekts tiek realizēts Vidzemes plānošanas reģiona un Lejasreinas departamenta sadarbības līguma ietvaros sadarbībā ar Francijas Kultūras centru Rīgā un CEAAC (Eiropas Laikmetīgās Kultūras aktivitāšu centrs) Strasbūrā. Uzvarēs tikai viens Latvijas fotogrāfs un uzvarētājam tiks apmaksāts viss. Ceļš, dzīvošana, pārvietošanās Strasbūrā, ēšana, foto izstāde ar uzņemtajām fotogrāfijām un katalogs. Informāciju par konkursu saņēmu pēdējā pieteikšanās dienā tomēr paspēju pieteikties. Konkursa nolikums gan vēstīja, ka pieteikumi pa pastu jāiesūta kopā ar publikācijām, fotogrāfijām un grāmatām ja tādas tikušas izdotas tomēr konkursa rīkotāji bija saprotoši pret manu atrašanās vietu un deva man iespēju fotogrāfijas iesūtīt elektroniski vēl trīs dienas kopš pieteikumu iesūtīšanas termiņa beigām. Nu atliek vien gaidīt rezultātus un ja es uzvarēšu, tad jau divus mēnešus kopš beigsies šis projekts, es uzsākšu jaunu projektu – Fotorezidenci Strasbūrā.

24-ToiletDay

  • Kafue rajona bērni. Tradicionāls bērnu pārvietošanas/nešanas veids. Mums pierasto ratiņu vietā tiek izmantots lakats, kurā bērns tiek iesēdināt, apsienot to pār plecu un galvu.

15.03.2011.

JAUNIEŠU DIENA

Aizvadītās nedēļas nogale iesākās piektdienas vakaru pavadot mūsu mazās pilsētiņas Nchanga hotel, kur organizatori no Lusakas bija ieradušies, lai divas naktis pēc kārtas viesnīcas dārzā pulcētu publiku koncertam un dejām. Ja neskaita mūs ar Honzu, kas nemaksāja par ieeju jo aparatūru koncertam sarūpēja mūsu draugi no grupas Ashanti Warriors, tad uz koncertu ieradās tieši nulle apmeklētāju. Mūsu labi ieplānotais vakars neizdevās un jau desmitos vakarā bijām atpakaļ.

02-Youths day03-Youths day

01-Youths day08-Youths day

  • Jauniešu diena – 12.03.2011. Čingola. DAPP komanda šoreiz nesniedza paraugdemonstrējumus, bet gājiena laikā pārstāvēja vienu no Nchanga slimnīcām un demonstrēja rūpes par Čingoliešu veselību.
  • Pamatskolas skolēni ilgo pulcēšanos gājienam pavada jautri
  • Nchanga pamatskolas sporta laukumā notiek pulcēšanās svinīgajam gājienam uz galveno svētku norises vietu – regbija stadionu. 
  • Kolonnas gājiena dalībnieki no Chabanyama pamatskolas ar pašzīmētu karogu uz pilsētas galvenās ielas. 

12. marta sestdienas rīts sākās agri. Tā ir diena, kad Zambijā svin Jauniešu dienu un mūsu pilsētelē, kas savulaik bijusi viena no bagātākajām pilsētām valstī, šī diena tika atzīmēta ar vērienu. Svinības sākās ar gājienu, kurā piedalījās visu Čingolas skolu audzēkņi un jauniešu klubi. Protams, DAPP gājiena dalībnieki ieradās ar 40 minūšu kavēšanos, tomēr tas nebija par vēlu. Mēs ieradāmies mēģinājuma laikā un drīzumā sākās svinīgais gājiens ar karogiem caur pilsētas centru uz regbija stadionu. Skatītāji jau gaidīja, un programma, gājienam ierodoties, tika sākta nekavējoties. Gandrīz vai ikviena skola un jauniešu klubs bija sagatavojuši priekšnesumus un varēja izmantot 10 minūšu laiku. Stadiona vienu sānu aizņem akmens būves, bet otrā tika ierīkotas šim notikumam nepieciešamās teltis ar sēdvietām bērnu vecākiem un skolotājiem, kā arī podests varas pārstāvjiem, kas tika dekorēti ar krāsainiem karodziņiem. Skauti, armija, kori, deju grupas, karatē klubs uzstājās ar priekšnesumiem, bet vislielāko gandarījumu es guvu, beidzot redzot nacionālās dejas tām atbilstošos tērpos, kādas tiek demonstrētas vietējo cilšu nacionālajos svētkos, par kuriem visi zina, bet reti kurš tos ir redzējis, jo svinību datumu, izvairoties no milzīga tūristu pieplūduma, izziņo tikai nedēļu pirms svētkiem un bieži dzirdamā informācija ir maldinoša. Tā, piemēram, ar lieliem visas cilts svētkiem, kas tiek dēvēti par Ku-omboka (tikt ārā no ūdens uz sausu vietu), tiek svinēta Lozi cilts pārcelšanās dzīvošanai uz Zambezi upes augšteci. No Lealui uz lietus sezonai daudz piemērotāku mājvietu – Limulunga. Beidzoties lietus sezonai cilts atgriežas savās sausās sezonas mājās. Pārcelšanās notiek izmantojot milzīgus plostus, kas dekorēti un krāsoti svētkiem atbilstoši, un kanoe tipa laivām. Šī karavāna ar cilts karali priekšgalā tiek pavadīta ar sitamo instrumentu skaņām, kas dzirdamas kilometriem tālu un šie ir populārākie senie nacionālie svētki valstī, kurus vērot ierodas daudz tūristu.

09-Youths day

12-Youths day13-Youths day 16-Youths day18-Youths day 19-Youths day20-Youths day 21-Youths day26-Youths day

  • Regbija stadions -galvenā Jauniešu dienas svētku norises vieta. Priekšplānā orķestris, aiz tā gājiena dalībnieki, bet fonā valdības un skolotāju ložas. 
  • Parādes atklāšana
  • Valdības loža
  • Jauniešu priekšnesumi. Tradicionālās dejas, kuras skolā ir obligātais mācību priekšmets jau no pirmajām klasēm.
  • Cīņas mākslu paraugdemonstrējumi. 
  • Cīņas mākslu paraugdemonstrējumi. 
  • Profesionālu mūziķu un dejotāju paraugdemonstrējumi noslēgumā.
  • Jauniešu klubi jau atvelk elpu pēc garās dienas

28-Youths day

Šie svētki man vēlreiz apliecināja, ka Zambija ir mierpilna valsts un nebija redzami ne vien kautiņi, bet pat strīdi, un programma ritēja ļoti raiti. Vadītāji, neraugoties uz priekšnesumu, nepārstāja atgādināt, ka grupas rīcībā ir tikai 10 minūtes vai tā bija dziesma vai deja, viņi nepārstāja komentēt notiekošo un nāca klajā ar paziņojumiem par transportu, kas jāpārvieto, vai citu svarīgu informāciju.

Svētdiena. Todien sākās mans šībrīža piedzīvojums ar nosaukumu Task week. Tā ir daļa no manas programmas, kas sniedz man iespēju uz vienu nedēļu pamest savu Child Aid projektu Čingolā un doties uz citu pilsētu, citu projektu, lai apskatītu, kā tas darbojas. Starp visiem DAPP projektiem Zambijā gan es, gan arī Honza izvēlējāmies doties uz Childerns Town, kas vienlaicīgi ir skola un saimniecība 70 bāreņiem vai bērniem un jauniešiem no nelabvēlīgām ģimenēm. Šeit viņiem tiek mācīts lasīt, rakstīt, kā arī visas akadēmiskās zināšanas un dažādi amati. Piemēram, šūšana, lauksaimniecība, galdniecība. Arī mūzikas un mākslas stundas šeit tiek pasniegtas. Lieliska vieta, kurā satiku arī citus attīstības instruktorus, piemēram, skolasbiedru Vladu, kurš Zambijā ieradās pirms mēneša un zināja stāstīt, ko Norvēģijā skolotāji runā par mums. Honzas dzimšanas dienas sakarā mūsu skolā tika runāts, ka mēs esot uzlauzuši seifu un nozaguši naudu. Protams, neviens no skolas vadības necentās mūs attaisnot pārējo priekšā, kad noskaidrojās, ka nekas nav ticis salauzts un nozagts.

04-Youths day

Šī ir lieliska vieta un atšķirībā no Mkushi, kur kopā ar citiem attīstības instruktoriem svinējām jauno gadu, šeit es jūtos lieliski. Es pat zinu, kādēļ. Šeit, izņemot Honzu, nav manu grupas biedru un tātad nav neviena, kas runā jēlības, māca citiem rupjus vārdus, cenšas pārtraukt un neļauj runāt un uzskata, ka skaļākajam taisnība. Tomēr mani prieki nebūs ilgi, jo piektdien šeit ieradīsies Julians. Viens no lielākajiem rupekļiem un jēlību runātājiem, ar ko man nācās mācīties vienā grupā. Kad iedomājos, ka nāksies pavadīt laiku kopā ar viņu, piemirstās pat tas, ka šobrīd dzīvoju istabā, kurā pirms pāris mēnešiem ielavījās kobra un tika nomētāta ar akmeņiem un tas, ka ceļojot uz šejieni salūza mikroautobusa dzinēja dzesēšanas ventilators un mūsu 40km brauciens no šosejas līdz bērnu pilsētiņai pārvērtās ilgu stundu ceļojumā ar daudzām pieturvietām dzinēja dzesēšanai. Ceļš bija tik slikts un bedrains, ka bedres pārvarot auto karkass ļodzījās un grīda ieliecās, tādējādi bloķējot ventilatora lāpstiņas, kas rezultātā nolūza. Turpmāk  ceļu auto turpināja, ik pēc brīža radiatorā pielejot ūdeni, kas uzvārījās ļoti ātri un tam sekoja dzinēja dzesēšanas pauze. Pēdējos 4km mēs mērojām kājām tumsā, tikai aptuveni zinot virzienu, kur atrodas meklētā Bērnu pilsētiņa.

30-Youths day

25.03.2011.

BĒRNU PILSĒTIŅA UN STOPOTĀJA SAPNIS

Trīs dienās kopš atgriešanās no Childrens Town man atkal sakrājies daudz stāstāmā. Bērnu pilsētiņa bija ļoti jauka. Nesatiku nevienu, par kuru man negribētos pastāstīt. Gan bērni, gan arī skolotāji tur ir progresīvi cilvēki, kas koncentrējas uz nākotni un labākas nākotnes labad gatavi mācīties visu, ko iespējams – ne vien akadēmiskos skolas priekšmetus, bet arī profesijas, ko skolā māca: mūzikas instrumentu spēli, spēles un visu citu, ko iespējams apgūt. Pilsētiņa gan ir nabadzīga un visiem nepietiek pat šķīvju pusdienām, krūžu un par karotēm un dakšām nevar būt pat runa. Tādu vienkārši neeksistē, tomēr neviens nesūdzas. Bāreņi un problēmu bērni, kas skolā nonākuši tieši no ielas, ikdienas šimu ēd ar rokām un tas viņiem ir normāli. Arī Honza izbaudīja ēšanu ar rokām un teicās to pašu turpināt Čehijā, kur vecāki bērnu dienās nekad viņam to nav ļāvuši. Honza pie kopīgā ēdiengalda gan nebija bieži manāms, jo vēlējās ēst kopā ar attīstības instruktoriem, kas tajā pašā laikā bija Bērnu pilsētiņā, un gatavot Eiropas izpratnei tuvākus ēdienus, taču es vēlējos iegūt šo Āfrikas pieredzi un ēst šimu katru dienu gan pusdienās, gan arī vakariņās. Par brokastīm nav runas, jo tās tiek pasniegtas septiņos un neviens no attīstības instruktoriem nemodās tik agri. Mēs dienu lēnām sākām ap astoņiem un desmitos kopā ar pārējiem ieturējām tējas pauzi, kur mielojāmies ne vien ar tēju, bet arī ar pāris bulciņām bez pildījuma. Šima Āfrikā ir pamatēdiens kā eiropiešiem kartupeļi, taču tā tiek ēsta vēl biežāk. Mēs Eiropā ēdam arī maizi, salātus un citus ēdienus, bet Āfrikā citi ēdieni ir tikai papildinājums šimai. Šimu gatavo no žāvētas kukurūzas, kas samalta pulverī un tiek vārīta ūdenī līdz iegūst biezu putru, un dažkārt var redzēt veikalus vai pat lielas noliktavas, kas pārdod tikai šo pulveri.

31-Children town

  • Bērnu pilsētiņa. Latvijas skolā notiktu cīņa par krēsliem, bet Zambijā viņi ir pieraduši sēdēt zemē un uz grīdas. Muguras ir pietiekami stipras, tādēļ cīņas nav.  

06-Children town07-Children town 10-Children town18-Children town 32-Children town36-Children town

  • Vakara izklaides – sporta spēles. Jāatdzīst, ka šie jaunieši ir labi sportisti. 
  • Maza daļiņa no Bērnu pilsētiņas saimniecības ir cūkkopība, ko pilnībā veic skolas jaunieši. 
  • Galdniecības darbnīca, kurā jaunieši iegūst praktiskās zināšanas. Galdniecība, metālizstrāde, dārzkopība un citas nodarbes, ko apgūst šajā skolā paralēli mācībām, tās audzēkņiem ir ne vien iespēja apgūt prakstiskas zināšanas, bet arī  skolas iespēja nodrošināt pašiem sevi ar lielāko daļu dzīvei nepieciešamo lietu. 
  • Skolnieku pašu darināta trenažieru zāle. Smagās atsperes ņemtas no auto amortizatoriem.
  • Skolotāji savā mājvietā zināšanas var smelties arī no televīzijas.

Skolā, kas ir bērnu pilsētiņas pamatā, māca tādas profesijas kā galdniecība, metālizstrādājumu ražošana, šūšana, lauksaimniecība, dzīvnieku audzēšana. Vai ik vakaru skolas audzēkņi pulcējas vakara programmai un demonstrē dejas, dzied, lasa Bībeli vai rāda citus priekšnesumus. Vakara programma tiek papildināta ar mūziku, kuras atskaņošanai izmanto pastiprinātāju un vienu skandu, kuru kvalitāte ir traģiska – gluži kā tirgus veikaliņos, kur pārdod jaunas lielizmēra skandas, kas izskatās iespaidīgi, bet skan tā it kā atskaņots tiktu desmitkārt pārrakstīts ieraksts ar gadiem netīrītu magnetofona lentes atskaņošanas galviņu.

35-Children town

  • Skolotāju dzīvojamais korpuss

Mans uzdevums Bērnu pilsētiņā bija uzņemt fotogrāfijas skolas katalogam, kas stāsta par pilsētiņu, audzēkņiem un profesijām, kas šeit tiek apgūtas. Šis darbs man aizņēma divas dienas vairāk kā mums bija atvēlēts pavadīt pilsētiņā, un mēs ar Honzu izlēmām palikt ilgāk un par to neziņot mūsu projektu vadītājiem. Protams, pareizi būtu, ja mēs lūgtu atļauju palikt ilgāk, bet, zinot, ka ikviena nobīde no plāna birokrātiskajā birojā tiek uztverta negatīvi un visdrīzāk mēs saņemtu negatīvu atbildi, tad nevienam neziņojām par plānu maiņu. Mūsu palikšana nevienu nesatrauca un iespējams palika pat nepamanīta, jo ne pirmajā, ne arī otrajā dienā neviens mums nezvanīja un neinteresējās vai neesam pazuduši kaut kur pusceļā un vai viss ir kārtībā.

20-Children town21-Children town 22-Children town26-Children town 28-Children town49-Children town

  • Skola un skolnieki
  • Vienā no klasēm krāsojam sienas. Šis ir skolas garākais skolotājs, kurš auguma dēļ, ātri ieguva Honzas cieņu un respektu.

46-Children town37-Children town

  • Skolas telpas un dzelzs konteinerā – bibliotēka
  • Skolotājas meita pie savas mājas durvīm

40-Children town44-Children town

33-Children town39-Children town

  • Šūšanas darbnīca. Šūt galvenokārt mācās meitenes, bet mēdz arī puiši.
  • Skolēnu dzīvojamā istabiņa. Tā viņi dzīvo – trīs stāvos pieci cilvēki.
  • Divas skolotājas, viena ģimene.

Atpakaļceļā pirmos 45 kilometrus līdz asfaltētajam ceļam mēs ar Honzu un Vladu, kas devās uz Ndolu, braucām apvidus automobilī, kas nekādus pārsteigumus nesagādāja, bet turpmākajā ceļā realizējās filmu iespaidā radies stopotāju sapnis. Trīs puišiem, kas stāvēja uz ceļa un stopoja, vēloties nokļūt vairāku simtu kilometru attālā pilsētā, apstājās auto ar trim jaunām dāmām, kas izbrīvēja vietu, lai mūs visus uzņemtu savā auto. Jaunās dāmas izrādījās tusētājas, kas bieži apmeklē naktsklubus un jautrība automašīnā bija garantēta.  Zambijas un Amerikas mūzika skanēja turpat vai pilnā skaļumā, rokas izkārtas ārpus logiem, alus uz lūpām un nikotīna dūmu aste aiz auto nepārtrūka ne brīdi. Jaunkundzes, kas satikušās darbā Casino un izlēmušas veidot pašas savu biznesu – apavu importu no Taizemes pēc privāto klientu pasūtījuma – devās izklaidēties no Lusakas uz Kitvi, kas mums bija negaidīti labs galapunkts, jo atrodas aiz Ndolas un īsi pirms Čingolas. Klusums auto nevaldīja ne brīdi, un es pat nepamanīju, kurā brīdī dāmu vidū izcēlās konflikts par to, kur tad īsti viņas vēlas nakšņot  - Ndolā vai Kitvē. Nu, nekā jauna. Dāmas paliek dāmas. Vēl viens konflikts brauciena laikā īsi pirms gala mērķa bija par to, kur tika iegādāts pēdējais alus un viena galvaspilsētniece pat draudēja, ka nekad vairs nebrauks ar savām draudzenēm tādos braucienos un prasīja viņu izlaist lai dotos atpakaļ. Brauciena laikā bez īpašām sarunām man izveidojās lielisks kontakts ar slaidāko un skaistāko no pasažierēm, tomēr uz aicinājumu nakti pavadīt Kitvē es atteicu, un ar sabiedrisko transportu mēs ar Honzu devāmies uz Čingolu. Pārguruši no garā ceļojuma gan es, gan Honza gandrīz momentā aizmigām, tomēr manu prātu nepameta domas par ārkārtīgi skaisto ceļabiedri, kas bija arī klusākā un, šķiet, inteliģentākā no dāmām. Es cerēju, ka nākamajā dienā solījums tiks pildīts un dāmas ieradīsies Čingolā, lai mēs kopīgi dotos aplūkot Čimfunši pērtiķu parku. Tas daļēji piepildījās. Pēc kārtējā konflikta ar auto īpašnieci Čingolā, ar sabiedrisko transportu ieradās divas no dāmām un mēs palikām pilsētā. Devāmies apskatīt karstā ūdens avotu un Kapišas rajona getto, kam sekoja saberztas dāmu kājas un bezspēks doties tālāk. Tā vietā, lai dotos atpakaļ uz Kitvi pie draudzenes, dāmas izlēma nakti pavadīt kādā no pilsētas viesu namiem. Man arvien vairāk iepatikās apburošā Maya un viņai es. Lieki piebilst, kas notika, kad viņas draudzene uz divām stundām devās apciemot dzimtās āres Čingolas otrā malā. Atklāšu vien to, ka neko tādu nebiju pieredzējis un tas bija neaizmirstami.

11.04.2011.

MAYA UN GATAVOŠANĀS LIELAJAM CEĻOJUMAM

Kamēr nupat izmazgātās drēbes žūst, fotokameras un MP3 atskaņotāja baterijas lādējas un vēl neesmu sācis kravāt somas Zambijas apceļošanai Explore Zambia ietvaros, esmu atradis brīdi uzrakstīt pēdējos piedzīvojumus.

Pirms nedēļas uz pāris dienām mani apciemot ieradās mana jaunā draudzene no Lusakas. Viņa nebija viena. Četras, vidēji 25 gadus jaunas dāmas ieradās, lai labi pavadītu laiku un satiktu draugus. Protea hotel Chingola (dārgākā un glaunākā viesnīca šajā pilsētā ar dārgu, bet eiropietim saprotamu restorānu, istabiņām un baseinu pagalmā) tagad ir viņu iecienītākā laika pavadīšanas vieta. Mēs peldējāmies baseinā, un tas man bija īpašs, tik pat kā aizmirsts piedzīvojums, par kuru biju sajūsmā. Jaunkundzēm izklaidei neko daudz nevajag -daudz alus un nikotīns viņām jebkurā vietā liek justies labi -, bet Maya centās piebremzēt ar šāda veida apdullināšanos. Vienu nakti mēs pavadījām viesu namā, kur istabas sienas krāsotas dzeltenā, spīdīgā krāsā, kas redzama gandrīzvisās ēkās. Tāda mode. Arī Latvijā ir mode iekšdurvis krāsot baltas un grīdas brūnas. Televizors istabā nestrādāja, bet tur jau tik un tā nav ko skatīties. Otru nakti mēs pavadījām Nchanga hotel, kas ne ar ko neatšķīrās no viesu nama. Tās pašas dzeltenās sienas, durvis viegli vērās ciet, bet ķērās, verot vaļā, un nakts laikā vannas istabā saimniekoja tarakāni.

Divas pilnas dienas es pavadīju ārpus biroja un neviens no projektu vadītājiem pat nepamanīja, ka neesmu sastopams un nestrādāju.

IMG_6319

  • Maya. Tādu es viņu pirmo reizi ieraudzīju. 

Mūsu draugi, regeja grupa Ashanti Warriors (viņi gan savu nosaukumu raksta citādi – WORRIORS), gatavojas koncertam, kuru ik gadu rīko par piemiņu regeja karaļa un viena no Āfrikā cienītākā cilvēka Bob Marley piemiņai. Koncerts 7. maijā notiks jau atkal tajā pat Čingolas regbija stadionā un grupa tur dziedās gan Bob Marley, gan arī savas dziesmas. Honza šim koncertam veido plakātu un biļešu dizainu, un es viņam palīdzu. Iepriekš nebiju mēģinājis un pats biju pārsteigts par to, kādus rezultātus var sasniegt lielam plakātam par pamatu izmantojot mazu, internetā nokopētu fotogrāfiju. Ar dažu datorprogrammas Photoshop filtru palīdzību bildi var padarīt asu un transformēt līdz nepazīšanai. Strādājot ar savām fotogrāfijām, nekad neesmu tās tādā mērā transformējis. Arī grupas jaunā albuma vāciņa dizains ir mūsu kopdarbs, jo tajā izmantotas manas fotogrāfijas, bet Honza veidojis dizainu.

Nu mēs kravājam savas somas, lai dotos apskatīt Zambiju. Mums katram ir piešķirti 700 tūkstoši kvaču, kas paredzēti ceļojumam un iknedēļas pārtikas iegādei. Šie līdzekļi būtu pietiekami 3 dienu braucienam, neierēķinot atrakcijas, kuras vēlamies izbaudīt Livingstonā, kura galvenais apmeklējuma iemesls, protams, ir pazīstamais ūdenskritums. Šāds 3 dienu brauciens gan nebūtu īpaši prātīgs, jo, ja reiz nokļūstam Livingstonā, tad tur jāpaliek vismaz divas pilnas dienas un tātad jānakšņo trīs naktis, un vajadzētu apskatīt arī tuvējo dabas parku, krokodilu fermu, izbraukt ar laivu pa krācēm vai nolekt no tilta ar gumiju, tātad tas var ieilgt, taču mēs gatavojamies ceļot divas nedēļas atļautās vienas vietā. Pieļauju, ka mēs varētu saņemt atļauju ceļot divas nedēļas, taču mēs neuzdrošināmies to jautāt, jo ir iespēja saņemt negatīvu atbildi un tātad mums nāktos atgriezties jau pēc nedēļas, bet tik ļoti gribas apskatīt Zambiju. Nekas cits neatliek, kā vien doties ceļā un vēlāk mūsu projektu vadītājus nostādīt fakta priekšā, ka mēs neatgriežamies laikā. Katram no mums ir līdzi sava nauda, bez kuras neiztikt, bet plānoju, ka tā tiks tērēta nelielos apmēros… Mēs stoposim un meklēsim iespējas tērēt pēc iespējas mazāk. No Čingolas dosimies uz Lusaku, kur pavadīsim vienu veselu dienu un divas naktis. Tad uz Chomu, kur sastapsim mūsu skolas biedru Julianu un pavadīsim vienu nakti viņa „ietekmes zonā”. Piektdienas novakarē mēs būsim pievārējuši 882 kilometrus un ieradīsimies Livingstonā, kur nokļūst gandrīz visi Zambijas tūristi. Tur satiksim pārējos mūsu ceļa biedrus no mūsu un citām skolām. Turpmāk apmeklējot Kafue nacionālo parku mums paredzēts caur Lusaku doties uz Zambijas Ziemeļiem, precīzāk, uz Tanganikas ezera piekrasti, kas ir mazu ciematu, pilsētiņu un kalnu klāta, kā arī atrodas Nsumbi nacionālā parka tiešā tuvumā 1500 kilometru attālumā no Livingstonas. Tur vēl tikai pirms gada cilvēki tikuši nogalināti un tiem nogrieztas ģenitālijas. lai tās izmantotu rituāliem. Bērni tikuši zagti un upurēti, cerot uz panākumiem biznesā.

Atpakaļceļš uz Čingolu stiepjas 743 kilometru garumā, tātad kopā mums jāpievārē vairāk par trim tūkstošiem kilometru. Esam uzkrājuši līdzekļus, kurus projekta laikā bija paredzēts tērēt dažādiem saimniecības līdzekļiem un šo naudu ceram izmantot telts iegādei, un tad mēs varētu nakšņot netērējot lielus līdzekļus, bet tas var būt

IMG_6574

arī bīstami. Mūsu problēmas būs moskīti, zagļi, smags nesamais, karstums rīta agrumā, ūdens trūkums, tomēr varbūt tieši tā šis piedzīvojums kļūs vēl interesantāks. Mēs vēlamies izaicinājumu, nevis tādu dzīvi, kā mūsu skolas biedram Dimiteram, kas Mozambikā dzīvo Eiropas līmeņa dzīvoklī ar TV, ledusskapi, internetu un nevar pārvietoties, jo nesen bijis gadījums, kad uz ielas nogalināts cilvēks uzbrukumā ar nazi, kā rezultātā līdz izmeklēšanas beigām viņam aizliegts pamest dzīvojamo korpusu.

  • Maya peldas viesnīcas baseinā.

05.05.2011.

LIVINGSTONS

Vakar agri no rīta, pārsalis pēc 900 kilometru brauciena auto kravaskastē visas nakts garumā, atgriezos no Zambijas apceļošanas, kurā pavadīju 22 dienas. Nekavējoties devos gulēt, satinoties divās segās, tomēr pēc dažu stundu gulēšanas vēl joprojām nebiju sasildījies. Atguvos vien izejot ārā un baudot silto dienas sauli, kas, lietus sezonai beidzoties, vairs nav tik karsta kā iepriekš, bet tomēr. Aukstās dienas tuvojas, tādēļ esmu priecīgs, ka mans projekts Zambijā ir beidzies. Drīzumā došos atpakaļ uz Norvēģiju, kur vasara vēl tikai tuvojas.

Mans Zambijas apceļošanas laiks bija lielisks. Tas netika pavadīts, kā Zambijā savu laiku pavada tipiski tūristi, bet tāds arī nebija mans mērķis. Nevēlējos gulēt dārgās viesnīcās un ēst restorānos. Nenoliedzami, tas ir skaisti, bet mans mērķis,ierodoties Āfrikā, vienmēr ir bijis iepazīt īstus Āfrikas cilvēkus, ne tos, kas strādā tūrismā un tātad amerikanizējušies vai eiropeizējušies. Vairāk vai mazāk man tas izdevās gan projekta ietvaros, gan arī mana ceļojuma laikā.

.

01-Traveling

  • Choma. Dzelzceļa kustība pārtraukta. 

Pirmkārt ar Honzu no Čingolas devāmies uz Čomu, lai tur satiktu mūsu skolas biedrus Julianu un Gaboru un dotos apceļot Zambiju kopā, tomēr pirmā pietura mūsu ceļojumā nebija vis Čoma, bet gan tikai 120 km attālā Ndola, kur „DAPP” veikalā strādā Vlads. Bija paredzēts, ka ceļosim kopā, tomēr tā bija komunikācijas kļūda. Tā kā Vlads Zambijā ieradās trīs mēnešus vēlāk, tad viņa „Task week” periods vēl nav pienācis un viņam nebija iespēju doties mums līdzi, tādēļ mēs uzkavējāmies Ndolā, lai iepazītos ar viņa atbildības sfēru, jaunumu DAPP darbā Zambijā – lietoto grāmatu tirdzniecību. Atceroties daudzos marihuānas kāšus, kas tikuši izsmēķēti Norvēģijā, Honza ar Vladu sāka risināt jautājumu par marihuānas iegādi garajam vakaram, un šī jautājuma risināšana izrādījās gaužām vienkārša. Kādā auto stāvvietā par divām pakām marihuānas, pa 50 gramiem katrā, puiši samaksāja 70 000 kvaču (ap 7 latiem) un vakars varēja sākties. Vlada vietējie draugi ieradās ar mazu kravas auto, kura kravas kastē sēžot un skatoties siltās nakts zvaigžņotajā debesī, mēs ripojām ārpus pilsētas centra uz biezi apdzīvotu rajonu, kur mazās, pašbūvētās mājelēs dzīvo lielas ģimenes ar bērniem un vecvecākiem. Ikviens diennakts tumšajā laikā šajā rajonā sasēžas uz soliņiem, krēsliņiem, mucām māju pagalmos, dzer Shake shake (alu), kādu pašbrūvētu Āfrikas dzērienu, kas smird pēc velna un garšo vēl briesmīgāk, un runā par dzīvi. Vienā no šādiem pagalmiem, kurā sakņojas viena no puišiem radniecīgās saites, mūsu kompānija atrada sev piestātni marihuānas smēķēšanai. Tā bija varbūt sestā reize manā mūžā, kad to pamēģināju, lai gan varbūt apzināti ne pietiekami daudz, bet joprojām nekādu efektu neesmu jutis. Apreibināšanās man joprojām ir garlaicīga un nesaistoša.

Ceļš no Ndolas uz Čomu ved cauri galvaspilsētai, kur mūsu plānos bija pavadīt pāris dienas, lai to iepazītu tuvāk. Nē. Laikam jau svarīgākais iemesls tur uzkavēties bija nevis pilsēta, bet gan mana apburošā galvaspilsētas draudzene. No daudz maz pieņemamās cenas naktsmājām mana draudzene ar savu kompāniju veda mūs ar Honzu parādīt tirdzniecības centru „Arkade”, par kuru vēlāk dzirdēju atsauksmes, ka tā esot vieta, kur augsto cenu dēļ iepirkties lielākoties dodas baltie cilvēki. Mūsu dāmām tā ir iemīļota izklaides vieta –  Casino, kurā tās savulaik strādājušas, nakts klubs, āra kafejnīca. Kafejnīcā mēs pavadījām īsu brīdi, un labi, ka tā. Honza paspēja izdzert vien vienu alu un, saņemot rēķinu, bija šokā par tā cenu. Parastā alus cena bāros Zambijā ir 5000. Casino bārā pudele alus maksāja 9000 kvaču, bet šajā kafejnīcā saņemtajā rēķinā tā cena bija 17000.

IMG_6593IMG_6548

Trešdienas vakarā deju klubs nebija pilns, bet pateicoties dāmu naktij, kad dāmām ieeja ir bez maksas, bet kungiem par ieeju jāmaksā vien puse cenas, cilvēku netrūka. Dīdžejs miksēja Amerikas R&B ar vietējo popmūziku un mazu kripatu regeja. Beidzot es dzirdēju kvalitatīvu skaņu mūžīgās dārdoņas vietā. Kā jau visos klubos, viegli varēja nolasīt publikas vēlmes un intereses. Baltie cilvēki, kuru vecums bija ap 40, bija ieradušies ar mērķi atrast vienas nakts meiteni, bet vietējie svinēja jubileju un izklaidējās. Mūsu pārvietošanās starp vairākām izklaides vietām notika izmantojot taksometra pakalpojumus un nekā citādi, jo arī galvaspilsētā diennakts tumšajā laikā iedzīvotāji baidās pārvietoties klaiņojošo bērnu baru dēļ, kas uzbrūkot laupīšanas nolūkos.

Ceļa posmā Lusaka – Čoma, kurp bijām iecerējuši doties ar manu draudzeni, bet nepabeigtu darbu dēļ devāmies bez viņas, mums nācās sēdēt paveca vieglā auto kravas kastē, kas karstās dienas laikā likās daudz komfortablāks ceļojums par svīšanu pārpildītā publiskajā transportā, bet, satumstot un nonākot kalnainā apvidū, ceļojums vairs nelikās tik jauks. Auto elektrība sāka niķoties un vakara aukstums arī lika sevi manīt. Brauciens ieilga un Čomā nonācām pēc vieniem naktī. Mazā pilsētiņa izrādījās ļoti garlaicīga un tur es sapratu cik labi, ka tomēr netiku turp nosūtīts, kaut vēlējos. Mūsu skolas biedri tur ir garlaikoti, bet DAPP grāmatvedis mūsu viesošanās laikā atradās slimnīcā pēc pašnāvības mēģinājuma.

03-Traveling17-Traveling 18-Traveling19-Traveling

  • Viens no suvenīru pārdevējiem Livingstonā, kurš vienmēr ar kaut ko aizņemts un ir ļoti rosīgs. 
  • Livingstonā nopērkamie suvenīri.
  • Livingstonas suvenīru tirgotājs un viņa produkcija.
  • Suvenīru pārdevēji Livingstonā spēlē pašdarinātu dambreti, šķiet, populārāko spēli Zambijā pēc futbola.

04-Traveling09-Traveling 11-Traveling15-Traveling

  • Šo kungu ar sievu es satiku Livingstonas mugursomnieku viesu namā. Pēc veselas dienas pavadītas laivā tieši pirms ūdenskrituma, viņš atgriezās ar šo un vēl pāris zivīm. 
  • Mēs ar Julianu uzreiz pēc „lielā slapjuma”, kas nāca pār mūsu galvām, atkal esam tikuši saules gaismā un sausumā. Fonā tilts, uz kura viņš atstāja gandrīz 200 dolāru par lēcienu ar gumiju.
  • Livingstonas dabas parks ar tropisku vidi, augiem un kokiem.
  • Livingstonas tilts, kurš savieno Zambiju ar Zimbabvi

No Čomas, kravas auto pasažieru statusā, mēs lēnā garā ar dažām pieturām, piemēram, degvielas noliešanai un pārdošanai par pus cenu vadītāja draugam, nonācām Livingstonā – pilsētā, kurā īsto Āfriku nav jēgas meklēt. Tur viss balstīts uz tūristu izklaidēšanu un apgādāšanu ar suvenīriem. Patīkami ir vismaz tas, ka pārtika veikalos nav par baltādaino tūristu cenu. Jāatdzīst, ka suvenīru kārotājiem tā ir labākā no manis redzētajām vietām Zambijā. Suvenīru tirgū ir ap 50 tirdzniecības vietām, kurās valda sava veida vienveidība, bet visu veidu suvenīri, kas mazā skaitā atrodami citās pilsētās šeit ir atrodami daudz plašākā sortimentā. Tūristu pieplūdums nav liels tādēļ pārdevēji savus dārgumus piedāvā par pieņemamu cenu, bet tirgojas līdz neticami zemām cenām. Turpat uz vietas tirgotāji-amatnieki glezno, pulē koka izstrādājumus, šuj…

„Jollyboy” un „Livingstone backpackers” ir vienas no populārākajām apmešanās vietām baltajiem tūristiem un Gabors ar savu Dienvidu Korejas draudzeni no DAPP projekta „Bērnu pilsētiņā” jau pirms mūsu ierašanās bija apmetušies pirmajā, bet mēs izvēlējāmies lētāko. Nu atlika sagaidīt Jitku ierodamies no Mongu un mūsu kopīgais ceļojums pāri visai valstij varēja sākties. Es, Honza un Julians apmetāmies vienā istabiņā, kas paredzēta četriem un maksājām tikai par savu gultas vietu, kuras cena bija 3,8 lati par dienu (38000 Kvaču). Mūsu naktsmītne likās lieliska. Pirmkārt, ar baseinu, kura ūdens veldzēja mūsu augumus piecas vai pat vairāk reizes dienā. Otrkārt, tur apmetās daudz interesantu cilvēku, ar kuriem bija par ko parunāt. Šī mugursomnieku naktsmāja savulaik bijusi spējīga uzņemt divtik lielucilvēku skaitu, taču tagad puse ēku kompleksa izīrēta līdzīgam projektam un skolai kā manējā un ik dienu ap baseinu pulcējas ap 15 brīvprātīgo attīstības instruktoru, kas lasa grāmatas un čalo. Neizskatās, ka viņi palīdzētu Āfrikai, bet viņu programmas ilgums šeit ir tikai sešas nedēļas, un tik īsā periodā un tik skaistā vietā pie baseina viņu laiskums ir saprotams.

Tā mēs pāris dienas pavadījām peldoties, staigājot pa pilsētu, gaidot Jitku un nesteidzoties apskatīt ūdenskritumu. Arī Jitka nesteidzās – vismaz mums nebija informācijas par to, kur viņa ir un kad ieradīsies.

Galvenā tūristu apskates objekta Livingstonā – Viktorijas ūdenskrituma – apmeklējums mums sākās ar tiltu, kas slejas pār Zambezi upi un savieno Zambiju ar Zimbabvi, un Iuliana lēcienu ar gumiju no tā. Pārējiem pieprasītā cena likās par augstu, tādēļ palikām skatītājos. Beidzot ilgi gaidītais un izsapņotais brīdis bija klāt un, uzrādot savas darba atļaujas, kas sniedz vietējā iedzīvotāja statusu, par nieka 7000 kvaču 95000 kvaču vietā, mēs devāmies apskatīt pasaules mēroga tūrisma objektu – ūdenskritumu. Pie ieejas ar sētu apvilktā teritorijā pāris tirgotāji piedāvāja īrēt celofāna lietus mēteļus un ūdeni necaurlaidīgas somas, kas man līdz pēdējam brīdim nelikās ļoti vajadzīgas. Es biju sagatavojies lietus mākonim. Man bija no Norvēģijas atvestie ūdens necaurlaidīgie apavi un Nike jaka ar kapuci. Fotoaparātu biju iecerējis paslēpt zem tās. Pieredzēto es nevarēju iedomāties. Ūdens daudzums ūdenskritumā šobrīd ir augstākajā līmenī, jo Kongo, kur meklējama upes augštece, katru dienu līst. Lietus sezona tur rit pilnā sparā. Ūdenim gāžoties lejup, tas sadalās mazos pilienos un veido milzīgu mitrā gaisa mākoni priekšā kritumam un ar vēju ceļas gaisā un migrē. Nokļūstot šajā mākonī, saņēmām kārtīgu lietu, kas ikvienu padara pilnībā slapju tikai dažu sekunžu laikā. Mani lieliskie apavi joprojām nelaida cauri ūdeni, bet tas netraucēja ūdenim tajos līt iekšā un jau pēc pāris sekundēm šāda lietus es jutos kā stāvot peļķē. Mana lieliskā jaka, bija pilnībā slapja un paldies Dievam, ka fotoaparāts laicīgi tika paslēpts Iuliana īrētajā somā. Tā mēs milzīgo ūdenskritumu redzējām vien no mugurpuses, jo priekšpusi sedza baltais lietus mākonis. Arī doma par došanos kritumu apskatīt no Zimbabves puses tika atmesta, jo citu tūristu fotouzņēmumi liecināja par identisku situāciju otrā ūdenskrituma pusē. Pievakarē atgriežoties mēs sastapām Jitku, kas, pārgurusi no garā ceļa, mēģināja smaidīt un stāstīt savus piedzīvojumus. To, kā pēc zādzības no viņas mājas, līdzjūtīgo iedzīvotāju aicināta, devās uz baznīcu, kurā sastapa mācītāju, kas uzmetot viņai skatienu jau zināja daudz vairāk nekā viņa, neticīgā, jebkad būtu spējīga iedomāties. Par zādzību, viņas darbu, ģimeni, tēva slimību. Tāpat viņa pieredzēja nelabā izdzīšanu no kādas vietējās sievietes. Mācītājam pieskaroties pie viņas galvas un sakot svētos, nelabā izdzīšanas vārdus, sieviete uz grīdas raustījās konvulsijās un sita rokas pret soliem un grīdu, skaļi kliedzot pārējiem nesaprotamus vārdus.

Nākamajā dienā Jitka apmeklēja ūdenskritumu, un mēs bijām gatavi kopā turpināt ceļu un doties apskatīt Kariba ezeru. Pēdējo nakti jaukajā viesu mājā es pavadīju sarunās ar kādu amerikāņu pāri, kā arī mācoties rāpties pa sienu un drošināt citus kāpējus ar alpīnistu ekipējumu, kamēr Honza tukšoja iegādāto alus kasti un strīdējās ar Iulianu. Pusi nakts Honza pavadīja ieslēdzies tualetē. Mums tā bija jau piektā nakts šajā vietā un pēc vietējiem likumiem piektā nakts ir bez maksas un no rīta, es jokoju, administrācijā jābūt uzrakstam „Piektā nakts tualetē bez maksas!”. Uzsākot ceļu, izrādījās, ka naktī uzsāktais Honzas konflikts ar Iulianu ir nopietns un viņi vēlējās sadalīties. Arī Jitka par Honzu nav labās domās, tādēļ viņi nolēma doties nevis uz Kariba ezeru, kur bijām plānojuši apskatīt savulaik lielāko elektrostacijas dambi pasaulē un krokodilu fermu, bet gan taisnā ceļā pāri visai Zambijai uz Tanganika ezeru. Laika gaitā arī Honza paziņoja, ka dosies turp, kaut tā bija viņa ideja un vēlme redzēt dambi un elektrostaciju. Es tajā laikā jau biju sarunājis tikšanos ar draudzeni un nevarēju/negribēju mainīt plānus. Es devos pavadīt dažas dienas ar dāmu uz Siavonga bez maniem biedriem, bet Honza devās kopā ar Jitku un Julianu.

Stopojot piedzīvojumi gadās gandrīz vienmēr un tā notika arī šoreiz. Auto, kura kravas kastē sēdēju, veda mucas ar degvielu un pa brīdim tas tika apstādināts, lai iegādātos to vairāk no ceļmalas uzpircējiem, kas degvielu pērk no lielo kravas auto vadītājiem. Degvielas mucas bija netīras un vējš šļakstīja degvielu uz mana krekla. Kreisais plecs bija netīrs un slapjš. Pie pirmās izdevības es nostopēju citu auto, bet viena no maniem mīļākajiem T-krekliem mūžs ar to arī tika izbeigts. Par to gan es nevaru būt drošs. Mani mēģinājumi to izmazgāt beidzās nesekmīgi un, ieraugot, ka tā krāsa ir saulē pabalējusi, es nolēmu to pamest viesu namā, bet iespējams, ka tas jau atradis jaunu saimnieku.

Siavonga atrodas ārkārtīgi skaistā vietā. Visapkārt kalni gluži kā Norvēģijā. Viss ir zaļš un ezera ūdens spilgtā krāsā, kāda Latvijā nekad nav bijusi. Vēl viens iemesls atcerēties Norvēģiju.

22-Traveling

21-Traveling26-Traveling

  • Saulainā pludmale. Tā dēvē viesu namu, kura smilšainajā Kariba ezera krastā aug šīs palmas. 
  • Siavonga. Skats no dārgas viesnīcas Lake Kariba Inns skatu laukuma uz ezeru un transportu tūristiem. Matusadona (gaiši brūnais kuteris) ir apgādāts ar bāru, desmit guļvietām un, kā redzams, arī ar būri, kas paredzēts iegremdēšanai ūdenī ūdens pasaules drošai apskatei. No kutera iespējams arī makšķerēt.
  • Kaliolio krokodilu audzētava, Siavonga. Krokodilu kopējs mazgā baseinu. Pat tik mazi krokodili varot nokost pirkstu, bet savus kopējus viņi atpazīstot un nekožot. 

Krokodilu ferma izrādījās krietni citādāka, nekā biju to iedomājies. Civilizēta. Mans priekšstats par to, kā tur varētu izskatīties bija radies no filmām, kur esmu redzējis bedri ar netīru ūdeni dibenā un acis ņirbinošu krokodilu daudzumu, kuriem laiku pa laikam iemet kādu dzīvnieku vai cilvēku saplosīšanai. Šeit bija citādi. 70 000 krokodilu, atkarībā no dzimšanas laika, dzīvo vienā vai citā baseinā, kas drošs pret izkļūšanu. Iebraucot teritorijā, auto izbrauc caur nelielu baseinu uz ceļa, lai neievestu sērgas un slimības. Krokodili tiek audzēti biznesam. To gaļa un āda tiek pārdota uzpircējam Singapūrā, un saimnieki sūdzas par mazo peļņu un grūto darbu. Īpašniece, vāciete, audzētavā zaudējusi pirkstu un stāsta – ja krokodila ādā ir kaut mazākā skramba, to nav iespējams pārdot. Audzētavā ir tikai daži nopietnu izmēru krokši (kā viņi tos dēvē), jo sasniedzot 1,5m garumu tie tiek nogalināti un pārdoti. Tas audzētājiem prasa 7 gadu darbu.

07.05.2011.

PELDE AR KROKODILIEM

Pēc pāris pavadītām dienām gleznainajā Siavonga ciematā, man steigšus bija jādodas panākt manus biedrus, kas jau bija nokļuvuši Mpulungu ciematā, Tanganika ezera krastā, kur baudīja karsto Āfrikas sauli, kāda tajā laikā nebija nevienā citā Zambijas rajonā. Man palaimējās nostopēt lielo kravas auto, kas dodas nevis uz galvaspilsētu, bet gan šķērso to un dodas līdz pat Kapiri, kas ir apmēram pusceļš uz Mpulungu. Dāmas pameta mani Lusakā un turpmāko ceļu es pavadīju viens. Kapiri nokļuvu līdz ar tumsu un, pametot ātrās ēstuves telpas, es sapratu, ka turpināt stopēt ir bezjēdzīgi. Pat, ja man izdotos nostopēt kādu auto, nav zināms kur tas apstāsies un vai man izdosies atrast kādas naktsmājas. Es sāku meklēt vietu, kur pārnakšņot, par to nemaksājot. Tuvumā ap ceļu visapkārt bija mazās tirdzniecības vietas, bet, kas atrodas aiz tām, nebija redzams. Vienīgie cilvēki, kas, izskatījās, nebija saistīti ar tirdzniecības vietām, pievērsa manu uzmanību un es sāku rūpīgāk pētīt, kas tie par cilvēkiem. Pāris metru aiz viņu mugurām manam skatam pavērās kāda balta ēka ar daudz ūdens krāniem priekštelpā kā padomju laikā pionieru nometnēs un tagad atpūtas bāzēs. Tā bija mošeja. Vīri nevarēja ar mani komunicēt angļu valodā, taču viens no viņiem saprata, ko jautāju un norādīja man doties līdzi citam vīram, kurš dzīvo tikai pārdesmit metru attālumā no mošejas. Viņa dzīvojamā ēka bija par mazu, lai mani tajā izmitinātu, toties viņa veikala telpas netika izmantotas un tās tika man atvēlētas, lai pārlaistu vienu nakti. Tukšas telpas ar aiznaglotiem logiem un durvīm, kas nebija slēdzamas, ar ieeju tieši no ielas. Kungs man iedeva aizdegtu sveci un pameta. Ap deviņiem vakarā es jau gulēju durvju priekšā ietinies vienā plānā segā, lai turpinātu savu ceļu sešos no rīta. Mans modinātājpulkstenis zvanīja vienlaicīgi ar mūziku, kas skanēja no mošejas un modināja apkārtējos. Desmit minūšu laikā es sakravāju savas mantas un devos ceļā, bet tas bija par agru. Sešos vēl bija tumšs, un ceļš brīvs no transporta. Pie ceļa policijas posteņa daži vīri mucā kurināja uguni un sildījās. Pēc aukstās nakts, ko pavadīju vienā plānā sedziņā, es apsildīju rokas pie ugunskura un devos ārā no ciemata, lai sāktu stopēt. Pēc stundas mani uzņēma auto, kas devās uz salīdzinoši netālo, ap 100 km attālumā atrodamo Mkuši, taču man bija jāpieveic vēl 800 km. Neiedziļināšos visās detaļās, bet paredzēto attālumu vienā dienā man neizdevās pievārēt.

Tā kā manā rīcībā nebija telts, kuru ar Honzu bijām plānojuši iegādāties par projektā ietaupīto naudu, jo mana projektu līdere birokrātijas un personīgu antipātiju dēļ naudu šādam mērķim nepiešķira, Kasama pilsētā es uzmeklēju DAPP biroju un citus attīstības instruktorus no Brazīlijas un Dienvidkorejas, kas izmitināja mani savā miteklī. No rīta modos sešos un sāku dienu saremontējot visu nakti tecējušo ūdens krānu tualetē. Tās bija lieldienu brīvdienas. Ceļi tukši. Centos stopēt un vēroju, kā trīs pasažieru autobusi stāv bez pasažieriem un nekāda kustība nenotiek. Tie pāris automobiļi, kas pārvietojās, zīmēs rādīja, ka negrasās pamest pilsētu, bet man bija jānobrauc vēl 200 km. Beigu beigās, kad mazais publiskais mikroautobuss bija puspilns, es nolēmu braukt ar to. Šoferis solīja, ka mēs drīz izbraucam. Izbraukšana gan nenozīmēja došanos ceļā, jo, kā jau Āfrikā pierasts, kamēr auto nav piestūķēts līdz bezsamaņai, tas nekur nedodas. Tā mēs vēl četras reizes braucām uz centru, uz degvielas uzpildes staciju un atpakaļ, cerot uzmeklēt vairāk pasažieru. Manas cerības 200 km attālumu pieveikt 3 stundās izplēnēja vējā. Pasažieri vēlējās izkāpt un iekāpt un katram no viņiem bija vismaz trīs lieli grozi ar preci, ko tie grasās pārdot vienā vai citā tirgū un kas tika sakrāmēti uz jumta. Trīs reizes nomainījās gandrīz visi braucēji, kas mazajā Toyota mikroautobusā, kas paredzēts 12 braucējiem, ietilpināja 23 cilvēkus plus trīs zīdaiņus. Es sēdēju aizmugurē, kur nebija vietas ne kājām, ne gurniem. Vien pēdējos 5 kilometrus es tiku sēdēt blakus vadītājam, kas bija ērtākā sēdvieta. Kad sasniedzu Mpulungu, biedri mani jau gaidīja. Beeeidzot… es nopūtos.

33-Traveling

  • Mpulungu bērni. Arī šeit caurumi apģērbā nav šķērslis turpināt izmantot šīs drēbes.Toties tās ir tīras.

Uz Mpulungu mēs devāmies sekojot informācijai, kas liecināja, ka tas ir ciemats, kurā ierodas daudz tūristu, ka mājas akvārijos redzamās, krāsainās zivtiņas atrodamas tuvējā ezerā, ka ezerā ir salas ar vēsturiskām ēku paliekām, ka netālu ir augstākais Zambijā ūdenskritums Kalambo, kur no kalna ūdens gāžas tieši ezerā un tuvējā nacionālā parka dēļ, kas bija mūsu pēdējā cerība ieraudzīt mežonīgos Āfrikas dzīvniekus. Tāpat Mpulungu dzīvo manas pirmās Āfrikas draudzenes māsa, kas vajadzības gadījumā varētu uzņemt mūs savā namā.

Mani draugi jau dažas dienas dzīvoja jaukā lodge, kuras nosaukumu tā īpašnieks aizguvis no Nkupi zivs, kuru ezerā noķēris, pagatavojis un bijis sajūsmā par garšu. Lodge ir ļoti populārs vārds Āfrikā, jo it visur var atrast šāda tipa atpūtas vietas, tomēr labu tulkojumu latviešu valodā šim vārdam man neizdevās atrast. Vārdnīcas piedāvātie varianti ir: caurlaižu telpa, mednieku namiņš, indiāņu vigvams, koledžas direktora dzīvoklis, vārtsarga mājiņa un citi šim gadījumam neatbilstoši varianti, bet patiesībā tas pats viesu nams vien ir.

Mpulungu karstums bija neticams. Pirmais, ko es vēlējos darīt – doties peldēties ezerā. Iepriekš iegūtā informācija liecināja, ka ezers ir piemērots peldei un daudzi vietējie bērni tur peldas. Mani draugi gan centās mani atrunāt, jo manā ierašanās dienā esot peldējušies un tikai piecu metru attālumā aiz muguras manījuši pārvietojoties krokodilu. Kā bultas tie pametuši ūdeni un nosolījušies vairs nepeldēt. Neviens no viņiem gan nebija pārliecināts, ka tas bijis krokodils un es domāju, ka baiļu faktors viņu acis padarījis lielākas, kā tās bijušas. Tas bijis varāns, kādus uz zemes un ūdenī mēs jau esam redzējuši vairakkārt. Tā es devos peldēt, un pārējie man pievienojās. Jā. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs šajā karstumā, jo īpaši pēc garā ceļa, visu Zambiju šķērsojot gandrīz bez ēšanas. Pirmās desmit minūtes mēs vaktējām situāciju ūdenī, baidoties par savu dzīvību, bet citi peldētāji skaidroja, ka tik tuvu mūzikai, kas skanēja no bāra krastā, un vietai, kas tīra no ūdenszālēm, krokodili nenāk. Tie dzīvojot netālās neapdzīvotās salas otrā sānā, bet tur gan to ir tik daudz, ka pat laivas tur netuvojas. Tā bija lieliska atpūta – pelde, kurai sekoja vietējās grupas koncerts turpat krastā, ko apmaksāja vietējā bāra turētājs. Mēs lieliski atpūtāmies, bet mūsu rīcībā bija tikai pusotra diena, jo Honza, saistībā ar viņa plāniem atgriezties Zambijā pēc četriem mēnešiem, lai organizētu saimniecību, steidzās atpakaļ uz Čingolu, un arī pārējie vēlējās atgriezties savos projektos. Nākamajā dienā mēs devāmies pastaigā gar ezera krastu ar mērķi nokļūt uz zvejnieku salas, kas bija mūsu visu spilgtākais piedzīvojums šajā galā. Salinieki dzīvo bez elektrības un pārtiek praktiski tikai no zivīm. Visa viņu sala ir vieni vienīgi akmeņi un zāle un nekāda dārzniecība tur nenotiek. Vienīgi zvejniecība. No zvejas brīvajā laikā vīrieši dzer vietējo pašbrūvēto alkoholu, bet sievas rūpējas par ģimenes vajadzībām.

28-Traveling29-Traveling 30-Traveling58-Traveling

  • Mpulungu ciemata centrs. Šajā uzrakstā uz auto saskatījām draudzīgu attieksmi pret baltajiem cilvēkiem, kas ir patiesība. 
  • Viens no Tanganika ezera krasta ciematiņiem netālu no Mpulungu. Bērni labi pavada savu dienu.
  • Ciematā atradām nesen mirušu varānu ar asins peļķi blakus. Varāns ļoti ieinteresēja Honzu, un tā ādu, ko viens no vietējiem iedzīvotājiem tam nodīrāja, viņš nolēma ņemt līdzi uz Eiropu.
  • Sabiedriskais transports no Mpulungu uz tuvējo zvejnieku salu. 
  • 34-Traveling37-Traveling 39-Traveling43-Traveling 46-Traveling49-Traveling 54-Traveling56-Traveling
  • Uz salas vīri lēnām gatavojas nakts zvejai, sievas mazgā veļu, bet bērneļi spēlējas brīvā vaļā. Uz laivām tiek izvietoti lukturi, kas ne vien apgaismo ceļu un pašus, bet arī pievilina zivis
  • Vēlējāmies apstaigāt salu, bet no vietējo iedzīvotāju uzmanības nebija iespējams atbrīvoties. Tā mēs gājām bērnu ielenkti un dažu vietējo gidu pavadīti. 
  • Salas vecajie iznāca mūs apskatīt kopā ar bērniem. 
  • Pelde Tanganika ezerā. Patrīcija ūdenī neiet dziļāk kā līdz ceļiem, bet Happy (Laimīgā), kas ūdenī bija pirmo reizi mūžā, kaut dzīvo ezera krastā, nebaidās, ja viņu vedu aiz rokas. Pāris reizes viņa pat pamēģināja papeldēt. 

Jau biju sakrāmējis mantas, lai no rīta dotos atpakaļ uz Čingolu, bet īsi pirms došanās pie miera man zvanīja mana pirmā draudzene un vēstīja, ka mirusi viņas mamma, kuras māja arī atrodas Mpulungu un ka visa ģimene ieradīsies šajā ciematā uz bērēm. Mēs vienojāmies, ka es palikšu, lai viņu atbalstītu un atpakaļ došos vien pēc bērēm ar viņas brāli, kas dosies uz Čingolu. Tā pirms došanās uz Čingolu es piecas dienas nodzīvoju Patrīcijas ģimenē un piedalījos bērēs.

Šonakt es saņēmu īsziņu un pusmiegā lasīju, ka miris viņas brālis un bēres gaidāmas otrdien. Es biju šokā un domāju, kā gan Patrīcija var justies tik īsā laika posmā pazaudējot divus tuvākos radiniekus. Atceroties viņas raudas bērēs un to, kā divas reizes ieraugot mammu zārkā viņa zaudēja samaņu un mums nācās ar aukstu ūdeni viņu modināt, man likās, viņu var ķert sirdslēkme. Pēc desmit minūtēm jau mazliet atmodies es pārlasīju īsziņu un sapratu, ka to sūtījusi DAPP rajona līdere Florence nevis Patrīcija. Es atviegloti uzelpoju. Protams, arī Florences brāļa nāve nav patīkama, bet šajā situācijā…

23-WaterDay

  • Mukule. Šāda pat frizūra īsu brīdi Āfrikā bija arī man. 

15.05.2011.

PĒDĒJĀS DIENAS

Pirmā diena atpakaļ Norvēģijā liek skaidri saprast, ka šis pusotru gadu ilgais projekts ir tikpat kā noslēdzies. Aizvadītajā naktī, pārguruši pēc diviem pārlidojumiem, brauciena vilcienā un pēc pārdesmit kilometru brauciena mūsu skolas stila kravas mikroautobusa aukstajā aizmugurē, pēc pulksten trijiem ieradāmies skolā. Šodien pēc tikšanās ar komandas biedriem, kas pirms divām dienām ieradās no Indijas, beidzot tiku pie bezmaksas interneta un grasos visu dienu pavadīt sazinoties ar draugiem. Iespējams, ka pat abus turpmākos mēnešus pavadīšu onlainā, jo nu ir pienācis brīdis padomāt par manu nākotni, kas jāsāk organizēt no nulles. Šajā sakarā internetā izlasīju labu īsstāstu.

– Maijs. Pazuda internets. Beidzot iznesu eglīti. –

Pēdējās dienas Zambijā mums pagāja cenšoties pārliecināt manu projekta vadītāju un viņas palīgu par to, ka nauda, kuru esam ietaupījuši no līdzekļiem, paredzētiem sīkiem saimniecības izdevumiem, var tikt izmantota telts iegādei ceļojumam. Ceļojuma laikā bijām to nopirkuši, kaut naudu nesaņēmām, bet atgriežoties no ceļojuma ar čeku joprojām cerējām tēriņus atgūt. Annalisa par visu varu centās mūsu prasību apstrīdēt un apgalvoja, ka nauda šādam mērķim nevar tikt izmantota. Tāpat ietaupīto naudu mums neļāva izmantot interneta uztvērēja iegādei, kaut gan viens, gan arī otrs bija paredzēts pašu birojam nevis līdzi ņemšanai uz Eiropu. Klaji varēja redzēt projektu vadītājas neapmierinātību un zināmā mēra tam ir pamats, jo ilgas diskusijas un strīdi Honzu padara agresīvu un viņš ar oponentu sāk runāt necienīgi. Tomēr es uzskatu, ka vadītājiem nebija tiesību pret mums tā izturēties. To pierāda tas, ka viens no Ndolā strādājošajiem DAPP bosiem savas Čingolas vizītes laikā mūsu strīdu un diskusijas atrisināja vienas minūtes laikām, sakot, ka nauda par telti ir jāizmaksā. Tas atbilstot noteikumiem un ir pieņemami. Mēs atguvām izdevumus, bet joprojām nevarējām piekļūt ap 500 000 ietaupītām kvačām, jo bija jau par vēlu naudu tērēt jebkādiem mērķiem. Tās bija mūsu pēdējās dienas. Tāpat, mūs pavadot, projektam bija iedalīti 150 000 kvaču atvadu maltītes pagatavošanai un neliela suvenīra iegādei. Vēl viena summa, ko projekts ietaupīja uz mūsu rēķina.

01-WaterDay12-WaterDay  22-WaterDay18-WaterDay

  • Čingola, Luano pamatskola. Pirms oficiālās ūdens pumpja un roku mazgātavas atklāšanas ceremonija sākās, es pabiju vienā no skolas klasēm, kur biju liecinieks deju stundai. Skolotāja dziedāja, ik pēc brīža izvēlējās kādu zēnu un meiteni, kuriem lika dejot pārējo ielenktiem. Visas kustības balstītas uz gurnu kustināšanu. Eiropietim šādas dejas tādā vecumā var likties piedauzīgas, bet bērnu prāts ir tīrs. 
  • DAPP rajonu līderi ir lepni par paveikto un labi organizēto atklāšanu.
  • Valdības iestādes vadītājs gardu muti nogaršo sieviešu kluba pagatavoto ķirbju lapu mērci. 
  • Jaunā ūdens pumpja, kas tapis ar DAPP un KCM atbalstu, atklāšana. Attēlā KCM pārstāvis, DAPP pārstāve – mana projektu vadītāja Annalisa  un apgabala valdības iestādes vadītājs. 

Es ceru, ka Simonei, vācietei, kas no skolas Dānijā ieradās turpināt manu darbu, sadarbība ar Annalisu vedīsies labāk, tomēr īpaši uz to neceru. Viņa ieradās gandrīz nedēļu pirms devāmies prom un jau trešajā dienā man jautāja, ko esot izdarījusi tādu, ka Annalisa ar viņu nerunā. Arī Honzu nomainījušais korejietis ir klusētājs, kas reti ko bilst, tādēļ viņai būs ļoti grūti, turklāt vadītāji bija iecerējuši abus jaunos attīstības instruktorus izmitināt vienā istabā, kur ar Honzu dzīvojām. Varbūt tas bija tikai pirmais iespaids?

ATBILDES

Mana grāmata tuvojas nobeigumam, tādēļ beidzot ir laiks sniegt atbildes uz jautājumiem tiem, kas tās meklējuši manā grāmatā… Šīs programmas laikā es neesmu bijis tuvu skolas vai „Humana People to People” kasei, naudas lietām un bankas kontiem, tādēļ nevaru sniegt nozīmīgu informāciju skandālu cienītājiem, kas meklē utis citu kažokā. Ja neesat neko dzirdējuši par skandālu, kas saistībā ar saziedotās naudas piesavināšanos lielos apmēros bijis aprakstīts masu medijos pasaulē, kura sakarā rakstīju iepriekšējo komentāru, tad man jāpastāsta sekojošais…

Skandāls izcēlās Dānijā, kur aizsākās „Humana People to People” kustība. 1970. gadā jaunais, radikāli domājošais un harizmātiskais Morgi Amdi Petersen ar ap 40 sekotājiem nodibināja pirmo tāda veida organizāciju Tvindā un ar valsts finansējumu sāka skolot Dānijas nemierīgos, grūti audzināmos jauniešus, ar kuriem citi nevēlējās nodarboties. 1977. gadā tika nodibināta „Humana People to People”, kas arvien biežāk saņēma pārmetumus par piesaistīto finanšu līdzekļu izsaimniekošanu un masu mediju veiktās izmeklēšanas radīja iespaidu par finanšu noziegumu sindikātu, kas darbojas minētās organizācijas paspārnē. 1990. gadā Zviedrijas valdības izmeklēšanas ziņojumā sacīts, ka 80 procenti Humana līdzekļu izmantoti projekta vadītāju algām un rezultātā daudzās Zviedrijas pilsētās tika aizliegta lietoto drēbju ziedojumu vākšana un konteineri, kas šiem mērķiem paredzēti. Kopš 1970. gada Petersena kungs intervijās arvien biežāk pieminēja CIP sazvērestību pret viņu un kādā 1977. gada dienā pazuda uz 22 gadiem.

Uz brīvprātīgajiem darbiniekiem tiekot izdarīts spiediens, lai iegūtu absolūtu lojalitāti. Bijušie brīvprātīgie darbinieki, atgriežoties no trešās pasaules valstīm, stāstot par programmu neefektivitāti un finanšu līdzekļu trūkumu, jo tie nenonākot līdz mērķim. Tā ziņoja prese.

1996. gadā Francijas varas iestādes paziņojušas, ka „Humana People to People” ir kulta organizācija un izņēma to no nodokļiem atbrīvotu labdarības organizāciju saraksta. Līdzīgas problēmas deviņdesmito gadu otrajā pusē organizāciju piemeklēja Vācijā, Beļģijā un citur. Nenotveramais Morgi tikmēr esot organizējis starptautisku konglomerātu, kura intereses sniegušās lauksaimniecībā, koksnes rūpniecībā, nekustamā īpašuma tirdzniecībā un apģērbu mazumtirdzniecībā ar sadarbības partneriem Eiropā, ASV, Ekvadorā, Malaizijā, Ķīnā un citur.

FIB aģenti Amdi Petersen arestēja 2002. gadā Los Andželosas internacionālajā lidostā. Orderis viņa apcietināšanai tika izdots jau 2000. gadā. Viņš un viņa asistenti stājās tiesas priekšā 2006. gada 31. augustā, bet tika attaisnoti. Vienīgi bijusī sekretāre tika notiesāta par sīkiem nodarījumiem. Prokurors nekavējoties pārsūdzēja spriedumu augstākajā tiesā, tomēr tiesa vēl joprojām nav notikusi, jo visi apsūdzētie pameta Dāniju tūliņ pēc pirmās tiesas. Vienīgi Poul Jørgensen, kas joprojām bija palicis valstī, 2009. gada janvāra tiesas prāvā tika atzīts par vainīgu krāpšanā un finanšu līdzekļu piesavināšanā un tika ieslodzīts uz diviem ar pusi gadiem. Tā laika Tvind līderi par smagiem finanšu noziegumiem joprojām ir kriminālvajāšanā.

Es pret šiem faktiem attiecos neviennozīmīgi. Ir skaidrs, ka mēs dzīvojam birokrātiskā pasaulē, kurā dažkārt trūkst loģikas, piemēram, uzskatu par absurdu, to, ka nevalstiskai organizācijas piešķirtais budžets no fondiem paredz datoru īri, kuras summa pārsniedz datora vērtību. Redz, pēc likuma dators ir jāīrē, jo organizācija nedrīkst iedzīvoties uz šāda projekta rēķina un iegūt savā īpašumā materiālas vērtības. Likumu neinteresē, ka tas izmaksā dārgāk. Protams, ka organizācijas atrod veidu, kā šo datoru iegūt savā īpašumā, lai nākošreiz tas vairs nebūtu jāīrē, bet te atkal parādās jauni strīdus jautājumi – kas ir šī datora jaunais īpašnieks? Vai tas ir organizācijas dators un kā to pievienot dokumentācijā pie organizācijas īpašumiem? No likuma viedokļa te veidojas korupcijas un noziedznieku ķēde, kas, ja kādam tas ir vajadzīgs, var tikt tiesāta. Un kādēļ tas viss? Vienas birokrātiskas nejēdzības dēļ. Jāsaprot, ka pret šādiem faktiem par „Humana People to People”, tāpat kā pret jebkuriem faktiem, nevar izturēties viennozīmīgi.

Austrumu filozofija mūs māca jebkuru jautājumu analizēt kopumā, nevis izraujot no konteksta un neiedziļinoties. Nu paskatīsimies uz, piemēram, nekustamā īpašuma iegādi, kas organizācijai tiek pārmesta. Es mācos skolā, kas atrodas ēku korpusā kopā ar viesnīcu un saimniecības telpām. Par šo ēku iegādi skolai ir līgums ar banku, kurš jau ilgus gadus joprojām, lēnām tiek izmaksāts. Tātad iegādātais nekustamais īpašums ir viesnīca, kas nepieciešama, lai studenti būtu nodarbināti un varētu pelnīt savu projekta tēriņu naudu, un skola, bez kuras nevarētu notikt mācības. Tās nevar tikt īrētas, jo gluži tāpat kā datori manā piemērā, izmaksātu vēl dārgāk nekā to iegāde. Ja saskaitām kopā, cik šādu skolu, kuras tikušas radītas pateicoties pieminētajiem līdzekļiem, kas no HPTP kontiem izdoti par nekustamajiem īpašumiem, ir pasaulē, tad skaidrs, ka iegādāts liels nekustamā īpašuma daudzums. Iespējams, ka šo īpašumu tiesa definējusi, kā privātu, kaut tā nav taisnība, bet iespējams, ka šoreiz tiesa tomēr iedziļinājusies tiesājamajā lietā un runa patiešām ir par nekustamo īpašumu, kas iegādāts privātām vajadzībām. Skaidrs ir viens, kur nauda un īpašums, tur arī kašķi.

Vienkāršajam iedzīvotājam tas nav zināms, bet uzņēmējiem tiesāšanās ir ikdienas parādība un jo lielāks uzņēmums, jo vairāk cilvēku, kas iekāro uzņēmuma kapitālu un tātad  biežākas ir tiesāšanās. Problēmu nav tikai tiem, kas neko nedara, toties tie ir tie lielākie kritiķi.

Es neņemos apgalvot, ka nekāda līdzekļu zagšana nav notikusi. Iespējams, ka ir. Tomēr nevajadzētu no tā taisīt traģēdiju, pēc kuras dzīve vairs nav iespējama. Iespējams, ka Tvind vadītāji iegādājās nekustamos īpašumus, kādas privātās mājas, baseinus par līdzekļiem, kas viņiem personīgi nav paredzēti, bet tādā gadījumā vienmēr ir cilvēki, kas to ir redzējuši, atbalstījuši un nav rīkojušies, lai ko novērstu.

Ja vien mēs būsim atbildīgi savas sirdsapziņas priekšā un vienmēr tieši to uzskatīsim par atskaites punktu un nebaidīsimies rīkoties vien tādēļ, ka varam zaudēt darbu vai citu mazsvarīgu iemeslu dēļ – mēs īsā laikā kardināli varam mainīt šo pasauli. Vai mēs mainīsim šo pasauli tad, ja slēgsim manai skolai līdzīgās? Ja slēgsim „Humana People to People” programmas? Jā, par programmu efektivitāti atsevišķās pilsētās un rajonos trešās pasaules valstīs var strīdēties, bet vairāk ir to vietu, kur programma darbojas sekmīgi un vai kādam būs labāk, ja šīs vietas slēgsim? Es šaubos, ka tas ir labākais risinājums. Tāpat kā zobu sāpes neārstē nocērtot galvu, tā arī šādu programmu nav prātīgi vienkārši slēgt, tā vietā, lai to uzlabotu. Protams, ka personīgi es nekad vairs neatbalstītu organizāciju, kuras vadītāji manis ziedoto naudu iztērē saviem mērķiem, bet ko tad darīt? Skaidrs ir viens. Mēs dzīvojam tādā laikā, kad godprātības trūkst ikvienam.

06-WaterDay07-WaterDay 09-WaterDay14-WaterDay

  • Čingolas rajona Luano bērni dzied saviesīgā pasākuma – Ūdens dienas viesiem.
  • Skolnieki, viņu vecāki, skolotāji, rīcības grupas un sieviešu klubi bija ieradušies DAPP un KCM organizēti un lielākā daļa ar lielu interesi klausījās apgabala valdības iestādes vadītāja (commissioner), KCM un DAPP pārstāvju runu. Mums jāpiespiež sevi un daudz jāstrādā, bija uzrunas galvenā ideja. 
  • Ne visiem garās runas ir interesantas. 
  • Luano rajona skolnieki.

SECINĀJUMI

Jau 16 mēneši paskrējuši kopš devos prom no Latvijas un iesaistījos „DRH Norway” skolas programmā un kļuvu par „brīvprātīgo”, kas „DAPP” organizētām nabadzīgāko Čingolas rajona jauniešu un sieviešu grupām māca viņu pašu ģeogrāfiju, vēsturi, kultūru un elementārus biznesa pamatus. Ilgs laiks. Tikai divdesmit dienas atlikušas līdz no Norvēģijas došos mājās un mana programma būs beigusies, un sākšu savu jauno dzīvi. Jāpasmaida par to, cik dramatiski tas izklausās, jaunā dzīve, bet tā tomēr ir taisnība. Kad turpat vai pusotru gadu, šajos straujajos laikos, neesmu bijis savā valstī, tad nākas rēķināties, ka viss ir mainījies. Mani klienti jau sen sev atraduši citus fotogrāfus un radiostacijās tāpat balsu pietiek, nemaz nerunājot par pārmaiņām politiskajā un ekonomiskajā dzīvē valstī. Man jāizdomā, ko darīt tālāk – kurp doties -mājās vai uz kādu citu valsti un kā nopelnīt. Ideju jau kā vienmēr ir daudz, bet ar to realizēšanu nav tik viegli. Nevēlos darīt darbu, kas man nepatīk vien tādēļ, ka par to labi maksā, un meklēju kaut ko, kas man būtu ļoti interesanti. Galvā rosās dažādas trakas domas un varbūt kāda no tām arī piepildīsies. Piemēram, es varētu nokārtot kuteru un jahtu braukšanas tiesības un doties uz Itāliju strādāt, vizinot tūristus (ir tāds piedāvājums). Tas būtu jauki, kādu gadu pastrādāt vizinot tūristus un apskatot Itālijas krastus, klintis, alas, upes jūru. Tad jau redzēs. Arī „Kabrioklubs” gaida, kad tam ar lielu vērienu pieķersies menedžments un man ir plāns, kā to attīstīt. Tur iesaistīts auto bizness sadarbībā ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Padomā ir daži foto stāsti, ko vēlos tuvākajā laikā realizēt un ceļojums uz Amerikas Savienotajām Valstīm un Austrāliju. Tāpat, pilnīgi iespējams, ka līdzīgā projektā, kā šī mācību programma, došos ceļojumā uz Indiju un ja tā, tad gaidāma otrā dienasgrāmata.

Šis projekts man ir bijis neticama dzīves pieredze, kādu nevarētu iegūt nekur citur. Tik daudz visa kā ir noticis. Jau iepriekš esmu rakstījis par dažādiem prieka brīžiem un arī par nejēdzībām. Ne viss ir uzrakstīts un ne visi notikumi ir pieminēti, jo vēlējos jums atstāt vietu iztēlei. Aprakstīti tikai tie, kas sniedz ieskatu tajā, ko katrs no jaunajiem attīstības instruktoriem šādā skolā varētu pieredzēt. Savos aprakstos esmu centies būt mazliet naivs ideālists – tieši tāds, kāds esmu savā raksturā. Neesmu rakstījis dzejā, dzeltenās preses stilā vai centies radīt romānu, jo tā nav mana ikdiena un tas nepalīdzētu izprast attīstības instruktoru dzīvi.

Manuprāt, es neko daudz neesmu mainījies. Esmu iemācījies angļu valodu normālā sarunvalodas līmenī, kam pateicoties, tagad man pasaule guļ pie kājām. Vairs nejūtu nekādas bailes ar interneta palīdzību iegādāties auto vai jebko citu svešā valstī. Esmu iemācījies internetā atrast informāciju visdažādākajās valodās un atšķirīgos veidos un visādiem līdzekļiem nokļūt tur, kur vēlos. Taisnība senajam latviešu teicienam,

„acis darba izbijās, rokas darba nebijās. Rokas darba nebijās, zinājās padarīt”.

04-Role pump07-Role pump01-Role pump03-Role pump 05-Role pump06-Role pump08-Role pump

    • Ūdens pumpja ierīkošana Kokoso rajonā. Pirmkārt, jāizurbj apmēram 18 metru dziļš caurums zemē. Kā to izdarīt, bez automatizētām ierīcēm? Ar vakuuma palīdzību un daudzu cilvēku darbaspēku. Palstmasas caurule ar spēku tiek triekta slapjā zemē. Pēc tam ar roku tiek aizspiests tās gals un tā tiek vilkta ārā. Atkal tiek atvērts gals un ar spēku  tā atkal tiek triekta zemē. Tā pa caurules augšējo galu nāk kārā ūdens ar smiltīm. Atliek pieliet vēl ūdeni lai zeme apakšā slapja un turpināt. Šāda metode, līdz sasniedz 18 metru dziļumu, var aizņemt divas līdz četras dienas, bet ja priekšā plastmasas caurulei gadās kāds akmens, tad jāmaina vieta un viss jāsāk no jauna. Kad viena caurule palikusi par īsu, tad jāpievieno nākošā. Un nedrīkst ļaut caurulēm palikt zemē bez kustības pat tikai uz stundu. Zeme ir slapja un var iebrukt no sāniem un tas draud ar cauruļu nosprostošanu un zaudēšanu.

Atminoties šīs skolas laiku, ar smaidu sejā gribās pastāstīt, kā Dimiters ilgi un dikti centās bojāt manus nervus, nemitīgi izsakot piezīmes par visu, ko daru. Nevienu prezentāciju neesmu varējis novadīt bez viņa komentāriem, nevienu soli neesmu varējis paspert, lai nesaņemtu viņa iebildumus par to, ka tā rīkoties ir nepareizi. Vēl tagad, pēc atgriešanās no Āfrikas viņš nav mainījies un turpina vecos gājienus, pazemojot un nerespektējot cilvēkus un runājot ārkārtīgi rupji, bet nav arī brīnums. Viņam tur nav bijusi iespēja mainīties, jo galveno laiku Mozambikā viņš pavadīja sēžot birojā pie datora. Pa retam devās nopeldēties okeānā, bet nekāda strādāšana un tikšanās ar vietējiem cilvēkiem viņam nesanāca, jo projekts bija neefektīgs un tika slikti vadīts. Citā vietā nonākot tieši tādā pat vidē, kā mājās jau nav iespēju gūt jaunu pieredzi un kļūt gudrākam. Jāatdzīst, ka visi mani grupas biedri stāsta, ka Mozambikā bijis īsts kūrorts – peldēšanās okeānā katru dienu un jāstrādā tik pat kā neesot bijis.

Ir liels prieks atcerēties manus daudzos braucienus uz Norvēģijas rietumu krastu, kur, neskatoties uz bieži netīro darbu – drēbju vākšanu, vienmēr biju iepriecināts par skatu, ko redzēju, par pārsteigumiem, ko atradu drēbju konteineros vai cilvēkiem, ko satiku. Konteineros man ir gadījies atrast gan mazohistu seksam piemērotas šūpoles ar atsperēm un citām dzelzs vai plastmasas palīgierīcēm, gan dzelzceļa darbinieku uniformas, gan mūzikas centru, portatīvo datoru, vīnu un citas dīvainas lietas, ja uz tām raugāmies kā drēbēm paredzētā konteinerā atrastām.

03-Serenge

  • Janvāra sākums, akmeņi, karstums. Mana seja apdedzināta un jau atkal jāapsmērē ar krēmu. Neparasti janvārim. Tikpat neparasti, cik mūsu brauciens peldēties šajā laikā uz Kundalila ūdenskritumu. Julians vēro saulrietu. Neticams skaistums. 

Neskatoties uz visām cīņām, kas notika ikvienam cenšoties tikt tieši tur, kur gribās, šķiet, ieguvu tieši to vietu un projektu Zambijā, kuru būtu izvēlējies ja būtu zinājis visu par visām vietām un projektiem. Ierodoties šajā skolā gan biju nodomājis doties uz Mozambiku, bet es nebūtu apmierināts ar projektā pavadīto laiku ja pusgadu būtu dzīvojis, kā kūrortā, bet neko nebūtu izdarījis un neko daudz nebūtu arī redzējis no vietējās kultūras, jo iepazīt vietējo kultūru var tikai tiešā kontaktā ar vietējiem cilvēkiem. Manas portugāļu valodas zināšanas noteikti nebūtu tādā līmenī lai es brīvi ar vietējiem sarunātos, pat tad, ja cītīgi būtu šo valodu mācījies skolā Norvēģijā. Savā projektā Zambijā es jutos labi un ir sajūta, ka kaut ko saviem studentiem tomēr esmu iemācījis. Cīņa par vietu un kašķi mūsu grupas biedru vidū nemaz nebija tik lieli, kā tas ir citu grupu vidū un redzot grupas, kas skolā ir tagad, izskatās, ka turpat vai neviens netiks tur kurp vēlas. Lielākās grūtības ir tiem, kas vēlas doties uz Indiju un šajā aspektā skolas reklāmas nodaļa rīkojas nekorekti aicinot jaunos studentus iesaistīties programmā solot iespēju doties tieši turp. No katras grupas uz Indiju var aizbraukt tikai pāris cilvēku un visiem vietu nekad nepietiek. Es negribētu kavēt savu laiku un nožēlotu iesaistīšanos skolā ja vēlētos doties uz Indiju, bet turp netiktu. Pat ja Indijā ir vieta, tad, kā izrādās, tas nemaz nav tik vienkārši. Šodien Peter saņēma apstiprinājumu no vēstniecības, ka viņam piešķirta vīza un viņš var doties uz Indiju, bet visi viņa grupas biedri jau vairāk par mēnesi ir Āfrikā. Viņš viens pats gaidīja savu vīzu un tā varēja tikt piešķirta jau pirms mēneša, bet varēja tikt gaidīta arī vēl pusgadu. Mans komandas biedrs Julians, ar kuru, pirmo nedēļu kopš ierašanās Norvēģijā, nodzīvoju vienā istabiņā, vēlāk izrādījās tik pat rupjš, kā Dimiters un viņiem bija lielisks kontakts. Man nācās ar viņu daudz strīdēties vēlākajā mācību laikā un tikai Zambijā, projekta pēdējā mēneša laikā tiekoties, kur vairs nenācās konkurēt, mums izveidojās labs kontakts. Arī Edgars, kas sākumā likās nevēlas nekādu kontaktu ar latviešiem, ar laiku izrādījās viens no vissakarīgākajiem cilvēkiem projektā ar kuru man būs prieks satikties atkal.

Droši vien noskatoties video ierakstus no mūsu visu pirmajām dienām šajā skolā pašiem nāktu smiekli par to, kādi bijām. Arī par sevi. Tagad es saprotu, kādēļ saka – viegli varot atšķirt tos cilvēkus, kas dzīvojuši ārvalstīs, no tiem, kas tikai Latvijā pavadījuši savas dienas. Šis projekts noteikti mani ir mainījis un tas ir labi jo: „Pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Nekas jau nemainīsies, kamēr mēs paši nemainīsimies un neatradīsim sev īstas vērtības, kuras sevī izkopt un par kurām rūpēties un šis ir labs sākums…

24-WaterDay

IMG_2521

  • Mūsu mājas pagalmā spēcīga lietus laikā Honza šļūc uz vēdera caur peļķi.

11-Ashanti video17-Ashanti video16-Ashanti video 18-Ashanti video

  • 27. martā Ashanti Warriors filmēja videoklipu savai dziesmai Stranger Girl. Diamond Records paspārnē strādājošā TR iedziedāja tikai vienu dziesmu ar Ashanti Warriors un nu mēs viņu dēvējam par Stranger Girl (svešiniece).  Kopš esmu atgriezies Norvēģijā un varu piekļūt bezmaksas internetam – minētais video atrodams www.youtube.com

10-Hot Spring

  • Soweto rajona paraugmāja. Jumts netek, labi krāsota, pēc vietējās modes un ap to neaug zāle, tātad mazāk odu un rāpuļu.

04-Hot Spring

  • Aiz Kapišas getto rajona, kur sākas neapdzīvota teritorija atrodas šī svētvieta. Ne jumts, ne arī sienas nav vajadzīgas lai Dievu lūgtu. 

05-Hot Spring

  • Akmens lauztuve. Pirms daži cilvēki izdomāja, kā šos akmeņus pārvērst naudā, te slējās vairākus metrus augsts kalns. Redzamais cilvēks un viņa draugi šo vietu ir nolīdzinājuši līdz ar zemi sašķeltos akmeņus pārdodot celiņu izbūvei.

IMG_4382

  • Lusaka. Zambijas augstākā tiesa. 

IMG_4341

  • Lusakas tirgū gan pircējiem, gan arī pārdevējiem vajag ēst. Še tiek gatavota šima visiem.

IMG_4300

  •  Fotogrāfu uz ielas var sastapt visai bieži. Parasti fotogrāfi operē ar filmu kameru vai gan filmu, gan arī digitālo, kas ir vienkāršs, tautas valodā saukts par ziepju trauku, aparāts. Šie fotogrāfi izmanto otrā pasaules kara laikā ražotus Polaroid foto aparātus un uzņem melnbaltus un krāsainus attēlus pasēm un dokumentiem.

IMG_4285

  •  Mani piedzīvojumi Āfrikā beigušies. Ar Dievu Zambija!

P.S.

Nu jau man šis projekts ir beidzies un esmu atgriezies mājās, taču daži mani kursa biedri ir izvēlējušies palikt skolā, lai nopelnītu kādu naudiņu pirms atgriešanās dzimtenē vai lai turpinātu programmu un vēlreiz dotos uz kādu trešās pasaules valsti. Tā arī Edgars pēc skolas piedāvājuma palika skolā, lai darbotos jaunu studentu piesaistē un tieši no viņa nāca šokējošas ziņas…

Skolā regulāri sāka zust studentiem piederošas mantas – portatīvais dators, mūzikas atskaņotājs un citas. Aizdomās tika turēts viens no studentiem, taču pierādījumu nebija. Pārējie studenti pret viņu sāka ļoti slikti izturēties. Pārmest. Tika sarīkota viņa istabiņas pārmeklēšana, taču nekādi pierādījumi netika atrasti. Tomēr tika pieņemts lēmums viņu no skolas izslēgt. Ar to viņš nebija mierā un pieprasīja – ja no skolas tiek izslēgts, tad lai viņam izmaksā visu naudu, ko skolā strādājot bija nopelnījis savam projektam Āfrikā, bet skolas noteikumi paredz, ka šī summa nekad nevienam netiek izmaksāta uz rokas. Par to apmaksā aviobiļetes uz un no Āfrikas, Āfrikā tiek izsniegta nauda ēdienam, bet nekad neviens to nesaņem citiem mērķiem. Studenta un skolas vadības vidū bija liels konflikts, kura rezultātā tika pieņemts lēmums „zagli” piespiedu kārtā nogādāt lidojumam mājup. Pienākot noteiktajam brīdim, kad skola jāpamet, students nekur nebija atrodams. Viņu meklēja visi. Visbeidzot viņu savos apartamentos atrada skolas direktors, bet aina nebija no patīkamākajām. Viņš bija sasējis direktora sievu un ar nazi rokās pieprasīja izmaksāt viņa nopelnīto naudu. Momentā sākās ķīvēšanās un students uzbruka direktoram, kā rezultātā direktors mira no vairākiem naža dūrieniem.